Gauju kā kokmateriālu transportēšanas ūdensceļu Latvijā izmantoja līdz pagājušā gadsimta 60 gadiem. Mūsdienās plostniecība ir zaudējusi savu sākotnējo nozīmi. Bet lai saglabātu senā plostnieku amata prasmes, biedrība “Gaujas plostnieki” nu jau 25 gadus maijā rīko Gaujas plostnieku svētkus, un Strenči ieguvuši starptautiskās plostnieku pilsētas statusu.
“Gaujas plostnieku svētku” idejas autors Mārtiņš Gaigals neslēpj, ka tradīcijas turpināšana ir pienākums pret tiem cilvēkiem, kuri savu maizi ir pelnījuši ar šo arodu: “Šodien plostu sien un vada tie paši Strenču puikas, kas bija 7. vai 8. klasē, kad nāca līdzi tēviem.”
Katru gadu maija trešajā nedēļa Gaujas krastā sien plostus un māca to darīt citiem. Plostnieka amatu šeit apgūst no paaudzes paaudzē. Garākais plosts sasiets 110 metru garumā.
Gaujas plosta kapteinis Romāns Polītis atzīst, ka siešanas diena ir pati interesantākā: “To gaida praktiski visi. No skolas mums ir jaunieši, kas nāk un kam patīk siet. Un ir pat meitenes, kam patīk siet, bet pēc tam vienkārši jāpārsien nedaudz, jo tām meitenēm tās rociņas ir vārgākas nekā zēniem.”
Pētot un izzinot plostnieku tradīcijas, apkopoti novadnieku stāsti un profesionālu plostnieku piezīmes. Tradīciju burtnīcā “Gaujas plostnieki” var iepazīties ar īpašo plostnieku vārdu krājumu, ko apkopojusi tradicionālās kultūras pētniece Ieva Vītola.
“Amats ir tikpat sens, kā vajadzība nogādāt kokmateriālu no meža līdz tai vietai, kur tas pārtop mūsu dzīvei vajadzīgās lietās. Un cilvēks dzīvo ar koku tik ilgi, kamēr ir cilvēks.
Tā ir tāda turpinātība un atbildība arī pret to, ka tā nākošā paaudze to uzskata par vajadzīgu, interesantu,” teic Mārtiņš Gaigals.
Par būtiskāko līdzās tradīciju godāšanai un turpināšanai, plostošanu Strenčos Mārtiņš Gaigals salīdzina ar latviešu dao jeb dzīvības spēka plūdumu:
“Tu visu laiku esi ceļā. Neiespējami nebūt ceļā. Un tas, kas notiek ar tevi, tas ir nekad nezināms, neprognozējams. Upe un tas mežs, ko tu skaties no upes vidus, – tas māca ļauties.
