Ar putniem uz Parīzi
Lībiešiem šis ir bijis ļoti zīmīgs brīdis, saka Valts Ernštreits, jo Latvija, līdz ar to – lībieši, kļuva par globālas darba grupas līdzpriekšsēdētājiem, ar lībisko mantojumu un devumu ne tikai piedaloties pasaules aktivitātes īstenošanā, bet arī lielā mērā to koordinējot. "Mēs esam daudz mēģinājuši runāt par to Latvijā, cik būtisks ir lībiskais mantojums, bet tieši mūsu atrašanās Pirmiedzīvotāju valodu [desmitgades] epicentrā ir padarījusi mūs redzamus. Runājot arī par Eiropas kontinentu un Eiropas Savienību, pirmiedzīvotāju valodas, ko parasti zina, ir sāmu valodas, kam ir oficiālais statuss, to zina visā pasaulē.
Šis varbūt ir tas pirmais gads, kad visā pasaulē uzzina par to, ka Eiropas Savienībā ir vēl viena, līdztekus sāmiem, pirmiedzīvotāju valoda, kam ir oficiālais statuss, tā ir lībiešu valoda.
Domāju, arī Latvijā gana daudziem nav zināms, nemaz nerunājot par Eiropas un pasaules kontekstu," lībiešu atpazīstamību pasaules mērogā raksturo Ernštreits.
Valts Ernštreits ir daudz darījis lībiskā mantojuma izziņā un saglabāšanā, arī šie panākumi ir lielā mērā viņa izcīnīti, kā pats smejas: "Nu, kādam ir jāčakarējas." Būtiska loma bijusi pavasarī Mazirbē, jūras krastā, notikušajam putnu modināšanas pasākumam, ar ko Latvijā atklāja Pirmiedzīvotāju valodu desmitgadi: "Šajā pasākumā mums bija arī pārstāvji no UNESCO galvenā biroja Parīzē, kas nodarbojas ar desmitgades koordinēšanu, arī viņiem lībiskais mantojums bija liels atklājums. Nevis kaut kas abstrakts, bet taustāms, dzirdams, redzams, un tas arī bija iemesls, ka mūsu Julgī Staltes uzstāšanās ar meitām putnu modināšanā [..]kļuva par ceļa sākumu, lai viņas nonāktu Parīzē uz lielās skatuves," atklāj Ernštreits.
Daudzas pasaules valodas jau ir izzudušas, reti kurai ir bijis tāds protekcionisms, kāds ir lībiešu valodai.
"Domāju, ka mums, lībiešu kopienai, ir paveicies ar to, ka ir daudz aktīvu cilvēku pie tā mazā skaita, kas arī drosmīgi iet, runā un darbojas. Un tas varbūt ir tas, kas lībiešiem ir daudzus gadsimtus palīdzējis saglabāties līdz mūsdienām," saka Ernštreits. Šāda desmitgade ir ļoti svarīga arī plašākā nozīmē ne tikai par pirmiedzīvotāju valodām, tā mudina domāt par valodu kopumā. Globālā līmenī esam pieraduši un apzinājušies, ka ir nepieciešama sugu daudzveidība, tiek veidotas aizsargājamās teritorijas un ieguldīti līdzekļi dabā. Taču vēl neesam nonākuši līdz tam, ka arī kultūru un valodu daudzveidība ir tieši tikpat svarīga. Lai nebūtu tā, ka visi runājam vienā valodā, ka visi esam vienādi. Ernštreits uzskata, no cilvēces viedokļa daudzveidība ir tieši tas, ko šī desmitgade aktualizē: "Saglabāt šīs daudzās valodas, kas pasaulē ir. Lielākā daļa no teju visām 7000 valodām ir līdzīgi kā lībiešu valoda – viņas atrodas apdraudētā situācijā, un ir nepieciešama ārēja palīdzība, arī iekšēja palīdzība. Arī pašiem šo valodu runātājiem valoda jāglabā un jastrādā, lai tā ietu tālāk."
Taustāmās lietas
"Šādas ANO vai UNESCO līmeņa lietas ir mēģinājums pagrūst pasauli, likt visām valstīm domāt par kādu tēmu pastiprināti, un tas caur šo kopējo pasaules tendenci nāk arī mums atpakaļ," saka Ernštreits, piebilstot, ka ļoti cer, ka šī desmitgade mudinās valstis, arī Latviju, apzināt pirmiedzīvotāju mantojumu. Novērtēt, vai tiek darīts pietiekami, lai lībiešu valoda būtu ne vien pagātne, bet tai būtu arī šodiena un nākotne.
"Pirmā un galvenā lieta, ko es sagaidu, ka lībiešu valoda būs pieejama gan vidē, gan, vissvarīgākais, jebkuram, kurš vēlēsies šo valodu apgūt, savu valodu apgūt, uzturēt un runāt, šāda iespēja būs.
Pēdējo reizi lībiešu valoda skolās kā fakultatīvs priekšmets tika mācīta 1940. gadā," norāda Ernštreits, uzsverot, ka šis jautājums jāatrisina tuvākajos gados. Pa šiem astoņdesmit gadiem interese par lībiešu valodu nav zudusi, vēlme to apgūt ir ārkārtīgi liela. To apliecina arī lībiešu bērnu un jauniešu vasaras skola "Mierlinkizt", kas katru vasaru norisinās Mazirbē. Publiski bieži izskan 2011. gada dati, kas liecina, ka lībiešu skaits ir 250 cilvēki. "Šajā bērnu un jauniešu vasaras skolā katru gadu ierodas 50 bērni, turklāt tā ir ierobežota atlase, tie ir tie cilvēki, kas izturējuši konkursu, lai varētu vasaras skolā piedalīties. Ja salīdzinām ar 250, tas ir ārkārtīgi liels rādītājs. Es teiktu, ka arī Eiropas un pasaules mērogā, tieši ar ļoti lielo bērnu un jauniešu īpatsvaru kopienā, lībieši ir ļoti, ļoti labās pozīcijās," norāda Ernštreits. "Mēs arī esam ar [Lībiešu] institūtu braukājuši apkārt pa skolām. Piemēram, Ventspils skolās, ko apmeklējām, katrā uzdevām jautājumu bērniem – vai starp jums ir lībieši? Un katrā klasē cēlās augšā rokas," atceras Ernštreits, uzsverot, ka svarīgi rīkoties, lai iespēja apgūt lībiešu valodu būtu ne tikai vasaras skolā, bet gan visu gadu.
Kurzemes un Vidzemes lībieši
Lībiskā mantojuma pētniece Lolita Ozoliņa pārstāv un pēta Vidzemes lībisko kultūrtelpu, par saikni ar to viņa saka: "Man ir lībiešu asinis, nezinu, cik lielos procentos. [..] Ir pamatotas, pat aprakstītas aizdomas, kuras ir pētījusi vēsturniece Rasma Noriņa, mana vēstures skolotāja – mana dzimta ir ierakstīta arī lībiešu pētījumos, līdz ar to ir rakstiskas liecības, ka es esmu lībiete." Pati pētniecībai pievērsusies pēc dalības Latvijas Universitātes Lībiešu institūta un Tartu Universitātes rīkotajā vasaras nometnē. "Tā man bija pirmā saskarsme tieši ar lībiešu valodu, ļoti izteiktu. Nākot no Pāles, mēs zinām šo "ekonomisko valodu", kā paši to saucam, mēs runājam bez galotnēm un cenšamies visu reducēt uz vīriešu dzimti. Tādas iezīmes bija, un ļoti tieši saproti, ka tava izcelsme ir saistīta ar vietu, ar dzimtu, ir saistīta ar šī lībiskā dialekta Vidzemes izloksni un gribas to papētīt vairāk," saka pētniece. Jau divus gadus kopā ar Lībiešu institūtu viņa pēta nemateriālo jeb dzīvo lībiešu mantojumu. "Kas ir šis lībiešu ikdienā lietotais, bet neredzamais mantojums, kas izpaužas gan dažādās tradīcijās, rituālos, kulinārijā mantojumā, dziesmās," skaidro Ozoliņa. Pētnieci motivē vēlme saprast, kā netaustāmo, iespējams, neredzamo mantojumu padarīt redzamāku Vidzemes lībiskajā kultūrtelpā, kā veidojas šī lībiskā apziņa, kā cilvēki saprot, ka ikdienā, iespējams, pašsaprotamas lietas ļoti lielā mērā ir saistītas ar šo izcelsmi.
Tam nevajadzētu izklausīties pēc konflikta kurzemnieki pret vidzemniekiem, saka Ozoliņa: "Domāju, ka mēs ļoti lielā mērā esam saistīti un saistītas ir šīs vēsturiskās saknes, [..] tajā teritorijā, kur lībieši savulaik ir dzīvojuši, šī nemateriālā kultūras mantojuma, liecību un izpausmju atgriešana ir ļoti svarīga tām kopienām, kas tur joprojām dzīvo un kas joprojām atgriežas Vidzemes lībiskaja kultūrtelpā. Tas ir svarīgi pēctečiem, dzimtām." Tas arī ir pētnieces mērķis – saprast savas saknes, stiprināt šo lībisko izcelsmi un nodot to tālāk.
Saistībā ar lībiešiem ir divi būtiski aspekti: lībieši kā atsevišķā valodas un kultūras kopiena, te pamatā runa par Kurzemes lībiešiem, otrs – lībiskais mantojums, kas nav tikai šī viena mazā kopiena, bet saistīts ar Latviju kopumā. Ernštreits norāda, ka īpaši uzskatāmi tas ir vietās, kur lībieši dzīvojuši vēl pavisam nesenā pagātnē: "Piemēram, Ziemeļvidzemē, kas ir Pāle, Svētciems, Mazsalaca, Limbaži, tur, protams, šobrīd un 20. gadsimta laikā lībiešu valoda varbūt nav runāta, bet vēl 19. gadsimta vidū lībiešu valoda tur runāta tika, un tas lībiskais tur ir vēl ļoti, ļoti svaigs." Tas redzams gan lībiskajā dialektā, vietvārdos, gan citās izpausmēs.
Būtisks veids, kā padarīt šo mantojumu redzamu, taustāmu, ir, piemēram, ceļazīmes, saka Ernštreits: "Ļoti ceru, ka šī gada pavasarī izdosies izvietot norādes lībiešu un latviešu valodā ne tikai Ziemeļkurzemē, Lībiešu krastā, kas bija lībiešu valodas pēdējais areāls, bet arī Vidzemē un konkrēti Pālē, kuras nosaukums Salacas lībiešu valodā arī ir zināms."
LU Lībiešu institūts kopā ar UNESCO Latvijas Nacionālo komisiju un Latvijas Nacionālo kultūras centru ir pasludinājis šo gadu par lībiešu mantojuma gadu tieši ar mērķi apzināt vietas, kur lībieši ir dzīvojuši, un mudināt cilvēkus, kas tur dzīvo šobrīd, domāt par savām lībiskajām saknēm, darīt tās redzamas.
Lolita Ozoliņa, jautāta par lībiskajām pazīmēm, saka, ka 19. gadsimtā veikti pētījumi mērot galvaskausus, kā tie atšķīrās lībiešiem un latviešiem: "To mēs droši vien vairs nevaram izdarīt, bet noteikti [pazīmes] parādās valodā: ja es sākt runat jocig valod, runāt īsiem teikumiem, teikt – es ies, viņš ies, tad droši vien kaut kāda pazīme jau tur būs." Kā lībisku kulināro iezīmi viņa min Dienvidkurzemē tipisku salikumu – zivs ar pienu, kas varbūt šķiet jocīgs latviešu gaumei. Par Vidzemes pusi ir grūtāk spriest, jo receptes saplūdušas. Staicelē atklāts īpatns putras gatavošanas veids: "Lieto piparmētras vai kaut kādas citas piedevas klāt, kas atkal ir tāda specifiska iezīme tai vietai, tā ir mantota no dzimtas dzimtā." Valts Ernštreits piemetina, ka asinsdesas un putraimdesas ēšana Ziemassvētkos ir raksturīga tieši lībiešu vēsturiskajām zemēm un arī igauņiem.
