Spītējot saules svelmei, lietum vai vēja brāzmām Rēzeknes novada Nautrēnu pagasta Rogovkas iedzīvotāji ikkatru maija mēneša novakaru pulcējas pie krusta Nautrēnu (Rogovkas) Jaunavas Marijas bezvainīgās ieņemšanas Romas katoļu baznīcas dārzā, lai lūgtos, kopīgi dziedot.
„Tas mums iegājies, ka tā vajag, tas ir par godu Dievmātei, un liekas, ka, aizejot mājās, kļūst vieglāk. Man tas dod enerģiju, spēku, un es ar lielāko prieku nāku lūgt Dievu. Dziedāt ļoti patīk,” stāsta šī savdabīgā, Latgalē raksturīgā garīgā rituāla dalībnieces Nellija un Irēna, uzsverot, ka laikapstākļi neietekmē ikvakara Dievmātes godināšanu.
„Ja ir ļoti liels pērkons, es apzvanu visus un saku, ka šodien lūgšanu nebūs. Bet esam dziedājušas zem zvanenīcas jumtiņa, nekas netraucē, nu vienīgi pērkons, tad gan mājās lūdzamies,” stāsta dziedātājas.
Šādu kopā pulcēšanos, dziedāšanu un lūgšanos Jaunavas Marijas godam pie brīvdabas krusta ļaudis Latgalē sauc par „dzīduošonu pi krysta”.
Tā ir tradīcija, kas pārmantota no paaudzes paaudzē un izpildāma visu maija mēnesi katru vakaru, citviet – retāk.
„Krusta vai maija dziedājumu tradīcija ir specifiska katram novadam vai katram krustam, dziedātāji dziedāja tādas dziesmas, kas viņiem šķita saistošas un sevišķi Marijas godam veltītas, tādas dziesmas, kas vienmēr tika dziedātas, piemēram, slavenā „Sveika, jiuras zvaigzne”, vai vienmēr kā pēdējo vajadzēja nodziedāt dziesmu „Lobō nakts, o Jezu” un pēc šī dziesmas tika uzskatīts, ka cilvēks nekur vairāk nedrīkst iet ne uz kādu tikšanos, viņam vajadzēja iet mājās. Lūgšanas arī tika skaitītas, vispopulārākā bija litānija Marijas godam, rožukronis, trīs pātari, kuri obligāti bija jāskaita,” skaidro zinātniece Angelika Juško-Štekele.
Precīzs maija dziedājumu tradīcijas vecums nepietiekamas izpētes dēļ nav noteikts. Kā norāda zinātniece Angelika Juško-Štekele, runa varētu būt par 18.gadsimta beigām.
“Patiesībā tā nav pati senākā latgaliešu tradīcija un miniatūrā veidā rāda Latgales kultūru. Maija dziedājumu sākotne attiecināma uz 18.gadsimta vidu arī visā Eiropā. Apmēram ap 1750.gadu jezuīti nolēmuši un apstiprinājuši tādu kārtību, ka maijs veltīts Dievmātei, un tieši šajā mēnesī tika nolemts gan dziedājumus, gan lūgšanas veltīt Dievmātei. Un no šī laika tradīcija izplatījās katoļticīgajās zemēs.
Latgalē tās aizsākumi varētu būt attiecināmi uz 18. gadsimta beigām,” vērtē Angelika Juško-Štekele.
Tradīcija kulmināciju piedzīvoja 20 gs. 20. – 30. gados, vēlāk tika panicināta, bet līdz ar brīvās Latvija atdzimšanu, atjaunojās arī dziedāšana pie brīvdabas krustiem.
„Noteikti sieviņas arī manā bērnībā pie krusta dziedāja pat tad, kad krustus sāka griezt un lauzt padomju varas laikā, tādās klusākās sādžās krusts bija vienmēr, pretējā gadījumā dziedāt gāja uz kapiem. Bet es kā skolotāja tolaik nedrīkstēju uz to pusi pat skatīties. Īpaši šajā apkārtnē vajāja, cieta priesteri un skolotāji. Un 1991.gadā dekāns Anžāns maijā atsāka šo skaisto tradīciju, viņš maijā pat turēja misi piecos vakarā. Un bija ļoti liela atsaucība, īpaši nāca bērni un vecā paaudze,” stāsta rituāla vadītāja Nautrēnos Anna Garanča.
Arī paši brīvdabas krusti, saukti arī par sādžu krustiem, Latgales ainavā ir kā neatņemama sastāvdaļa, un maija mēnesī tie ir īpaši izrotāti.
„Mūsu sādžas krusts vienmēr bija appušķots, vecmamma vienmēr teica „iesim appušķosim krustu”. Mums tur lejā „Saleniekos” ir vecu vecais krusts, mēs gan toreiz negājām dziedāt, bet ar vecmammu skaitījām lūgšanas un viņa dziedāja visas dziesmas, kādas vien zināja, ne tikai par Dievmāti. Arī mana mamma joprojām tur „Saleniekos ” dzied pie krusta, kaut viņas tur palikušas divas trīs dziedātājas,” atklāj rogovkiete Nellija Žogota.
Lai gan Rogovkā ir vairāki krusti, dziedātājas iemīļojušas tieši šo, kurš lepni slejas baznīcas dārzā.
“Rogovkai arī dekāns Anžāns pie katra no iebraucamajiem ceļiem uzlika pa krustam – četrus krustus, un kā mēs dalīsimies? Te vecās baznīcas dārzā pie krusta arī pulcējamies. Katru maija mēneša vakaru. Pats augstākais gans Jānis Pujāts reiz teica: „Nevajag Dievu apgrūtināt, vajag no sirds darīt”, bet mums patīk pasēdēt, mēs te stundu un vairāk padziedam,” bilst Anna Garanča.
Maija dziedājumi pie krustiem ir Latgales nemateriālās kultūras sastāvdaļa, viena Latvijas kultūras kanona vērtībām. Un šīs tradīcijas centrālais elements ir Marijas dziesmas. Dziesmu melodijas dziedātāji zina no galvas, tās tiek pārmantotas mutiski.
„Dažas dziesmas zinu jau no galvas. Mīļākā ir „Sveika jiuras zvaigzne”,” teic gados jaunā dziedātāja Rūta, kura ir atbildīga arī vēl par kādu maija dziedājumu senu un neatņemamu sastāvdaļu – „značkas”.
„„Značkas” ir gan dienas, gan mēneša. Mēneša sākumā mēs izvelkam „značku”, kas mums jādara katru dienu maija mēnesī un vēl katru vakaru velkam,” skaidro Rūta.
Angelika Juško-Šteke „značku” vilkšanas tradīciju izceļ jo īpaši. „Ļoti svarīga ir „značku” vilškanas tradīcija, kura ir neatņemama sastāvdaļa, kas arī šodien tiek aktīvi piekopta paralēli lūgšanām Marijai un arī citiem svētajiem.
„Značkas” nākušas no lūgšanu grāmatām, kur ticīgie tika rosināti apņemties vai nu dienai, vai visam mēnesim kādu konkrētu darbību, ko tad viņi darīs, lai godinātu Dievu un citus svētos,” norāda Angelika Juško-Štekele.
Diemžēl, samazinoties iedzīvotāju skaitam, arī dziedātāju pulciņi pie krustiem Latgalē gadu no gada sarūk, tomēr tas, ka pie Rogovkas ciema krusta ir sapulcējušies arī bērni un jaunieši, liek cerēt, ka nākotnē šī tradīcija neizzudīs.
Lai gan Svētajai Jaunavai Marijai veltītie Maija dziedājumi ir katoļu pasaulē raksturīga parādība, to Latgalē izplatītā brīvdabas forma gan norises apstākļu, veidojuma un pārmantošanas aspektā, gan šīs prakses vērienīguma ziņā ir izcila, un, kā atzīst zinātniece Angelika Juško-Štekele, arī saglabājama.
„Tā ir būtiska mūsu kultūras liecība, un būtu ārkārtīgi svarīgi, lai mēs šo tradīciju varētu nodot arī tālāk. Viena no iespējām, kā to darīt, ir Maija dziedājumus iekļaut Latvijas Nemateriālā kultūras mantojumu elementu sarakstā.
Noteikti to vajadzētu darīt, jo mēs redzam, ka tā ir vērtība, mēs vēlamies to saglabāt, nodot nākamajām paaudzēm un nest tālāk,” vērtē Angelika Juško-Štekele.
Maija dziedājumi pie brīvdabas krustiem raksturo mūsu savdabību Eiropas un pasaules kontekstā, tai pašā laikā norādot uz universālām, daudzām tautām kopīgām sociālkulturālām struktūrām.
