Senais jātnieku ceļš uz Dzirkaļu pilskalnu
Ar objektu Jēkabpils novada Kūku pagastā iepazīstina NKMP arheologs Juris Urtāns.
Eiropas Kultūras mantojuma dienas
Eiropas Kultūras mantojuma dienas aizsākās 1985. gadā pēc Eiropas Padomes iniciatīvas. To mērķis ir sekmēt izpratni par Eiropas kultūras bagātību un daudzveidību. 2021. gadā Eiropas Kultūras mantojuma dienas no 17. līdz 19. septembrim norisinājās visā Latvijā un bija veltītas transporta tēmai.
Ap 2. gadu tūkstoti pirms mūsu ēras Latvijas teritorijā sāka izmantot zirgu kā transporta iespēju nodrošinātāju. Zirga vilktu ratu riteņu un ragavu slieču platums ir apmēram četras pēdas jeb ap 1,2 metri. Ja ilgstoši brauc pa vienu trajektoriju, tad ceļš iegraužas reljefā – ceļa apakšējā daļa izveidosies atbilstoša ratu vai ragavu platumam. Ja ceļu jeb taku biežāk izmanto jātnieki, tad iegrauzuma platums atbildīs zirga ķermeņa platumam, kas ir apmēram 0,5 metri vai nedaudz vairāk. Jātnieku ceļu, ko var saukt arī par gropes vai renes ceļu, griezums ir vairāk trīsstūrveidīgs, ratu un ragavu ceļu – plakanisks. Senie ceļi saglabājušies tādās vietās, nereti reljefa lauzumos, kur vēlākos laikos tie nav pārveidoti.
Jāšana vienmēr bija raksturīga sabiedrībā labi situētam cilvēkam, jo zemniekam nebija iespējams uzturēt ikdienas darbā praktiski neizmantojamo jājamo zirgu. Tātad arī jātnieku ceļi varēja veidoties tikai tādos apstākļos, kad bija daudz cilvēku, kas ilgstoši izmantoja jājamos zirgus.
Viens šāda jātnieku ceļa pārdesmit metrus garš fragments konstatēts pie Dzirkaļu pilskalna, kas, spriežot pēc arheoloģisko izrakumu rezultātiem (Juris Urtāns, 2014), apdzīvots, sākot no laika pirms mūsu ēras, līdz mūsu ēras 2. gadu tūkstoša sākumam. Ļoti iespējams, ka jātnieku ceļš paralēli ratu un ragavu ceļam virzienā uz Dzirkaļu pilskalnu radies jau pilskalna pils pastāvēšanas laikā, kad sabiedrības augstāko slāņu vīrieši pārvietojās jāšus.
Kazu gravas ceļš (Zviedru ceļš)
Ar objektu Cēsu novada Priekuļu pagastā iepazīstina NKMP vēsturnieks Jānis Meinerts.
Kazu gravas ceļš ir agro jauno laiku ceļa vieta netālu no Cēsīm pie tūristu iecienītajiem un ainaviskajiem Kazu gravas Septiņavotu ūdenskritumiem. Pati Kazu grava ir aptuveni 2 kilometrus gara un 300 metrus plata ieleja ar stāvām malām, pa kuras purvaino leju plūst nelielā Triečupīte. Gravas nogāzēs atsedzas dolomīta un kaļķakmens slāņi, kas izsenis izmantoti kā akmeņlauztuves celtniecības materiālu ieguvei.
Kazu gravas ceļš, saukts arī par Zviedru ceļu, ir neliels posms no senās ceļa trases, kas savieno Cēsis ar Valmieru pa Gaujas kreiso krastu. Agrākās pašlaik apzinātās ziņas par Kazu gravas ceļu sniedz 1681.–1683. gadā Zviedru lielā Vidzemes kadastra ietvaros tapusī Cēsu apkārtnes karte. Savukārt jau 19. gadsimta sākumā, satiksmei pārvirzoties pa jaunu trasi, šis ceļš vairs nav ticis intensīvi izmantots. Šī iemesla dēļ vairāk nekā kilometra garumā izsekojamais ceļa posms pie Kazu gravas nav pārveidots vēlākos gadsimtos un saglabājis seno veidolu.
Ceļš sākotnēji ved lejup pa nogāzi gravā no dienvidu puses, tad šķērso Triečupīti pār mūsdienās sagrauta tilta vietu un mākslīgiem uzbērumiem un tad pa dziļi iegrauzušos ieplaku kāpj Kazu gravas ziemeļu nogāzē. Tālāk ceļš turpinās pa līdzenu mežu, bet tieši blakus tam atrodas iespaidīgs jauno laiku skanstveida nocietinājums. Tas sastāv no grāvjiem, vaļņiem un plašam bastionam līdzīga zemes izvirzījuma. Šis ir lielākais Latvijā zināmais šāda veida lauka nocietinājums, un tas, visticamāk, saistāms ar 16. un 17. gadsimta kaujām Cēsu pievārtē.
Bruģēts lielceļš pie Jēkabpils
Ar objektu Jēkabpils novada Salas pagastā iepazīstina NKMP arheologs Juris Urtāns.
Mežā starp Muceniekiem un Klāvāniem atrodas ap 1,4 kilometrus garš ar laukakmeņu bruģi klāts lielceļš, ko uzskata par seno Jēkabpils–Jaunjelgavas lielceļa fragmentu. Pie Klāvāniem dažu desmitu metru garumā seno bruģi klāj grants un bruģējums tur nav pilnībā saskatāms. Bruģētā ceļa posms sākas pie Pelītes upes, kur netālu no bruģētā ceļa trases ir no kaltiem laukakmeņiem būvēts mūsdienās vairs neizmantotais Pelītes tilts, kuru atsedza 2016. gadā, būvējot jauno Pelītes tiltu. Lielceļa bruģim izmantoti galvas lieluma nekalti laukakmeņi, tos ceļa klājumā prasmīgi un rūpīgi iestrādājot tā, ka uz augšu ir vērstas akmeņu plakaniskās puses. Ceļa vidusdaļā no nedaudz lielākiem laukakmeņiem ir veidota iezīmējoša akmeņu josla. Bruģa segtās ceļa daļas platums ir apmēram pieci metri. Ceļš veidots uz uzbēruma, tam abās pusēs ir rakti grāvji. Jaunākos laikos bruģējums ir labots.
Par ceļa rašanos nav daudz liecību. Literatūrā var atrast norādes, ka ceļš būvēts 1820. gadā kā lielceļš starp Jēkabpili un Jaunjelgavu. Vairāk zināmi nostāsti, kā ceļa bruģētāji apkrāpuši pasūtītājus un visa ceļa garuma vietā bruģis ieklāts tikai pie pašas Jēkabpils un Jaunjelgavas. Pasūtītāji labi uzcienāti, aizmidzināti un uz otru ceļa galu, kur atkal bijis bruģis, aizvesti pa nebruģētu ceļu.
Krustpils pils
Ar objektu Jēkabpilī, Rīgas ielā 216b, iepazīstina muzeja pārstāve Kate Riekstiņa.
Kopš 13. gadsimta Krustpils pils uzticīgi pārrauga Daugavas krastus Jēkabpilī.
Vēl pirms pils tapšanas te bijusi sena krustojuma vieta, kurā zemes ceļš šķērsoja straujo ūdens ceļu. Ceļotāji ar pajūgiem te varēja pārvarēt diezgan plato un citviet dziļo Daugavu.
Krustpils pili 1237. gadā licis uzbūvēt Rīgas arhibīskaps Nikolajs de Magdeburgs (Nikolaus de Magdeburg) kā nocietinājumu ceļā no Rīgas uz Daugavpili. No 16. gadsimta beigām līdz 20. gadsimta sākumam Krustpils pilī saimniekoja baronu fon Korfu (von Korff) dzimta. Pēc Pirmā pasaules kara pilī mitinājās Latgales artilērijas pulks. Padomju laikos pili nodeva PSRS armijas rīcībā.
Kopš 1996. gada Krustpils pilī atrodas Jēkabpils Vēstures muzejs.
2020. gadā muzejā iekārtota jauna pastāvīga ekspozīcija par Jēkabpils pilsētas vēsturi. Vienā no ekspozīcijas telpām atrodas gaisa balons, kurā iekāpjot var pacelties līdz pils griestiem un iztēloties, kā savus lidojumus veica Kārlis Skaubītis – pirmais latvietis gaisa balonu lidotājs. Ekspozīcijā iespējams iesēsties rallijkrosa braucēja, 2014. gada FIA Pasaules rallijkrosa čempionāta 3. vietas ieguvēja Reiņa Nitiša auto sēdeklī.
Blakus Krustpils pilij atjaunotajā bijušajā muižas klētī atrodas apmeklētāju apkalpošanas centrs. Tā cokolstāvā iekārtota ekspozīcija par ceļošanas tradīcijām Jēkabpilī, kā arī transportlīdzekļu daudzveidību Jēkabpilī senatnē un tagad – plosti, laivas, dzelzceļš, autotransports.
Krustpils pils vārtu torņa rūmē eksponēti enkuri, kas izcelti no Daugavas Jēkabpils tuvumā.
Maltas zirgu pasta stacija
Ar objektu Rēzeknes novada Maltas pagastā, 1. maija ielā 44, iepazīstina NKMP vēsturniece Anna Anita Cīrule.
Malta, kādreizējā Borovaja, ir nozīmīgs piemērs transporta infrastruktūras izveides ietekmei uz vietas attīstību. Tam par pamatu kalpoja Krievijas cara Nikolaja I lēmums izveidot starptautiskas nozīmes lielceļu – Sanktpēterburgas–Varšavas traktu. 19. gadsimta pirmajā pusē aizvien vairāk pieaugot sūtījumu un ceļotāju skaitam, grandiozais projekts, kas veda no Krievijas Impērijas uz Eiropu apmēram 1250 kilometru garumā, atviegloja un pilnveidoja pasta, cilvēku un preču plūsmu. Izveidojot ceļu 19. gadsimta 30. gados, ap to izveidojās apkārtējā infrastruktūra, tostarp līdz mūsdienām saglabājusies Maltas zirgu pasta stacija, kas tika uzbūvēta 1836. gadā.
Zirgu pasta staciju pamatfunkcijas saistāmas ar pieturas punktu ceļā, kur iespējama zirgu maiņa, pasta un ēdināšanas pakalpojumi, īsas uzkavēšanās vai nakšņošanas iespējas. Trakta garumā pasta stacijas tika veidotas ik pēc zināma attāluma, ņemot vērā apdzīvotās vietas, ceļus un ģeogrāfiskos apstākļus, lai nodrošinātu nepieciešamo pakalpojumu regularitāti.
Maltas zirgu pasta stacija tika veidota pēc tipveida projekta klasicisma stilā no diviem korpusiem, kurus savieno mūra žogs ar diviem vārtiem. Ēku komplekss uzskatāms par senāko mūra celtni Maltā, un šobrīd tas ir vietējas nozīmes arhitektūras piemineklis. 19. gadsimta otrā puse nesa izaicinājumu zirgu pasta stacijām, jo strauji auga dzelzceļa transporta nozīme. Paralēli lielceļam izveidoja dzelzceļa līniju Sanktpēterburga–Varšava, un pasažieru un pasta sūtījumu skaits pa lielceļu saruka. Tomēr Maltas atrašanās vieta pie nozīmīgiem ceļiem un dzelzceļa līnijas ļāva zirgu pasta stacijai arī turpmāk attīstīties un veiksmīgi pastāvēt, kalpojot par būtisku vēstures un vietas identitātes enkuru.
Straupes zirgu pasta stacija
Ar objektu Cēsu novada Straupes pagastā iepazīstina Vidzemes reģionālās nodaļas vadītāja Ilze Liekniņa.
Straupes zirgu pasta stacija bija viena no astoņām pasta stacijām, kas 18. gadsimta sākumā Vidzemes latviskajā daļā tika iekārtotas pie Rīgas–Tartu–Pēterburgas ceļa. 18.–19. gadsimtu mijā koka apbūvi nomainīja mūra ēkas. Pie ceļa novietota pasta galvenā – dzīvojamā māja, kuras fasādi rotā vaļēja arkāde. Ēkā atradās pasta komisāra darba telpas un dzīvoklis. Aiz tās, veidojot daļēji noslēgtu pagalmu, izvietotas šādas ēkas: kalpotāju dzīvojamā māja “ērberģis”, klēts ar ratnīcu, vecais un jaunais zirgu stallis, šķūnis un pagrabs, bet ceļa otrā pusē smēde. Vēl kompleksā bijušas divas pirtis – pasažieriem un apkalpojošam personālam. 1863. gadā, izbūvējot Rīgas–Pleskavas šoseju, zirgu pasta funkcijas sašaurinājās. Kad 1887. gadā Cēsu–Limbažu pasta maģistrāli novadīja caur Rozbeķiem, stacija beidza funkcionēt.
Straupes zirgu pasta stacijas apbūves struktūra un plānojums lielā mērā ir saglabājies. Lielākā daļa ēku saglabājušas vēsturiskos būvapjomus, kā arī oriģinālās būvkonstrukcijas. Atsegts saglabājies unikāls bruģa segums. Daļēji bojā gājušo ēku drupas iezīmē vēsturiskās apbūves vietas. Kopumā tas ir viens no retajiem šāda veida apbūves ansambļiem, kas saglabājies tik pilnīgi.
Ilgu laiku vairums ēku bija avārijas stāvoklī. 2014. gadā ēku kompleksu iegādājās uzņēmums “Brasla”, kas pamazām veic tā atjaunošanas darbus. Patlaban bijušajā zirgu pasta stacijā tiek organizēts Straupes lauku labumu tirdziņš un to izmanto izstādēm, koncertiem, semināriem un citiem publiskiem pasākumiem.
Silakrogs
Ar objektu Cēsu novada Vecpiebalgas pagastā iepazīstina NKMP arhitektūras eksperts Jānis Zilgalvis.
17. un 18. gadsimta lauku krogi pārsvarā bija koka celtnes, taču 19. gadsimta otrajā pusē – mūra. Pie šādām būvēm pieder arī Silakrogs, kurš celts 1853. gadā un atrodas vecā Rīgas–Alūksnes un Cēsu–Vecpiebalgas ceļu krustojumā netālu no brāļu Kaudzīšu dzimtajām mājām “Mādari”. Silakrogs ir iespaidīgi gara laukakmeņu mūra ēka, segta ar stāvu divslīpju jumtu, kura gali daļēji nošļaupti. Fasāžu arhitektūra ir samērā vienkārša – atbilstoša ēkas funkcijai. Jumta dzega veidota no profilētiem sarkanajiem ķieģeļiem; tāds pats materiāls izmantots ailu pārsedzēm. Ēkas vidusdaļā atradās kroga telpas ar milzīgu apvalkdūmeni centrā. Vecpiebalgas pusē izvietojās zemnieku stadula, pretējā pusē – tā dēvētā kungu stadula. Krogs līdz mūsdienām saglabājis vēsturisko plānojumu, kas ir viens no izplatītākajiem vēsturisko krogu tipiem Vidzemē. Ēka joprojām ir būtiska apkārtējās ainavas sastāvdaļa, kas arī laika gaitā nav būtiski mainījusies.
Silakrogs ir liecība transporta attīstībai 19. gadsimtā, jo kopš Livonijas laikiem atradās stratēģiski svarīgu lielceļu krustojumā. Tajā, tāpat kā citos krogos, norisinājās ne tikai degvīna un alus dzeršana – krogs bija arī sabiedriska celtne laukos, kurā tika pārrunāti ikdienišķi notikumi, svinēti svētki, norisinājās sapulces. Krogā no tālākiem ceļiniekiem varēja uzzināt jaunākos notikumus tuvā un tālākā apkārtnē.
Valmiermuiža – atvērta ceļiniekiem
Ar objektu Valmieras novadā iepazīstina NKMP arhitektūras eksperts Jānis Zilgalvis.
Valmiermuiža (Wolmarshof) tagadējā vietā atradusies jau 17. gadsimta beigās, par ko liecina O. Lundgrēna 1681. gada sastādītais Valmieras pilsētas, Valmiermuižas un zemnieku zemju plāns. Tajā un arī vēlākajos zemju plānos redzams vēsturiskais ceļu tīkls, kura fragmenti lielā mērā saglabājušies līdz mūsdienām un ir nozīmīga vēsturiska liecība par satiksmes ceļu attīstību Vidzemē. Tie ir aleju fragmenti, kalti granīta ceļmalas stabiņi ar metāla stiprinājumiem, vēsturiskais laukakmeņu ceļu segums.
Valmiermuiža allaž bijusi atvērta ceļiniekiem, kuru gadsimtu gaitā nav bijis mazums. Pilī tiem vienmēr atradās telpas, jo 18. gadsimta galvenais satiksmes ceļš no Rietumeiropas uz Pēterburgu gāja caur Vidzemi. Tie bija apartamenti dižciltīgām personām, arī Krievijas valdniecei Katrīnai II. Valmiermuižas pilī naktsmieru 1809. gadā baudīja Prūsijas karaliene Luīze (Luise Auguste Wilhelmine Amalie Herzogin zu Mecklenburg, 1776–1810). Savās ceļojuma piezīmēs, dodoties no Kēnigsbergas uz Pēterburgu, viņa raksta, ka ieradusies Valmiermuižā grāfa Lēvenšterna īpašumā un “pirmo reizi mūžā man nācās pavadīt nakti zem klajām debesīm”. Šis karalienes Luīzes teiktais bija joks, patiesībā karaliene nakšņoja greznos apartamentos, kur guļamistabas griesti bija nokrāsoti zilā tonī, imitējot debesis, bet saule tajās attēlota kā mozaīka no spoguļu gabaliņiem.
Ievērības cienīgs bija muižas saimnieciskais komplekss. Daudzas ēkas no tā saglabājušās līdz mūsdienām. Viens no arhitektoniski vērtīgākajiem elementiem ir klēts (18. gadsimts) ar lieveņa arkādi, taču ar transporta un satiksmes vēsturi visvairāk ir saistīts lielais laidars, kas izceļas ar īpašu vērienu. Tā trīs korpusi grupēti ap daļēji atvērtu pagalmu, kuru norobežo mūra žogs ar monumentāliem vārtiem.
Valmiermuiža ir nozīmīgs kultūrvēsturisks un arhitektūras vēsturē paliekošs objekts, kaut arī daļēji zudusi tā būtiskākā apbūves sastāvdaļa – muižas pils. Taču ne mazāka nozīme tai ir arī kā satiksmes vietai, kurai cauri gadsimtu gaitā vijās lielceļi, pa kuriem brauca gan augstmaņi no Rīgas uz Tērbatu un Pēterburgu, gan vietējie zemnieki uz gadatirgiem vai pie radiem svētku reizēs.
Rīgas iela Daugavpilī
Ar objektu Daugavpilī iepazīstina NKMP vēsturniece Anna Anita Cīrule.
Rīgas iela Daugavpilī savus tagadējos vaibstus sākusi iegūt 19. gadsimtā, kad notika strauja Daugavpils pilsētas attīstība. Tā ir aktīvs transporta ceļš, pa kuru pārvietojas gan kājāmgājēji, gan velosipēdisti un automobiļi. To šķērso arī tramvajs, kura pirmsākumi Daugavpilī datējami, sākot ar 1946. gadu. Rīgas iela ir bijusi arī kā savienojošs elements, vedot no senā ūdens ceļa Daugavas līdz Daugavpils dzelzceļa stacijai, kas celta 1951. gadā, glabājot arī liecības par Daugavpili kā nozīmīgu dzelzceļa transporta mezglu jau kopš 19. gadsimta vidus.
Iela ir daļa no Daugavpils vēsturiskā centra, kas ir valsts nozīmes pilsētbūvniecības piemineklis. Tā ietver atsevišķus izcilus arhitektūras paraugus un vēstures lieciniekus. Ielas garumā aplūkojami piemēri no Latgali raksturojošās sarkano ķieģeļu arhitektūras, jūgendstila krāšņums Daugavpils Novadpētniecības un mākslas muzeja ēkā, kā arī visdažādāko funkciju sabiedrībai nozīmīgas celtnes, piemēram, Sv. Pētera Ķēdēs Romas katoļu baznīca, Vienības nams, senais ugunsdzēsēju depo un viesnīca “Park Hotel Latgola”.
Rīgas iela kā viena no pirmajām Latvijā jau 20. gadsimta 70. gados tika vairāk nekā puskilometra garumā pārveidota par gājēju ielu. Savukārt 2009. gadā tika pabeigti tās rekonstrukcijas darbi, izveidojot ērtu un pievilcīgu vidi gan vietējiem iedzīvotājiem, gan pilsētas viesiem. Cik dažāda ir Daugavpils, tikpat dažāda ir arī Rīgas iela, kalpojot par spēcīgu pilsētas dzīvības artēriju, kur savienojas tās vēsture, tagadne un ceļš uz mūsdienīgu un pārdomātu rītdienu.
Rīgas autoosta
Ar objektu Rīgā, Prāgas ielā 1, iepazīstina NKMP Arhitektūras un mākslas daļas vadītāja Anna Ancāne.
Rīgas autoostas projektu izstrādāja no 1960. līdz 1962. gadam projektēšanas institūtā “Pilsētprojekts” pēc arhitekta Georga Minca ieceres. 1964. gadā pabeigtā modernisma stila ēka bija arhitekta pirmais nozīmīgākais darbs.
Transporta shēmai bija jāiekļaujas šaurā teritorijā starp pilsētas kanālu un krastmalu. Funkcionālo risinājumu autors atrada, iedvesmojoties no Pjērluidži Nervi (Pier Luigi Nervi) projekta Termini dzelzceļa stacijai Romā.
Ēkas siluetu veido vairāki ģeometriski apjomi. Arhitektoniskais akcents ir fasādes veidojums ar ieejas mezglu terminālī – tas sastāv no horizontāli izstiepta apjoma, kura slīpā stiklotā plakne un leņķī novietotā nojume dinamiski kontrastē ar dziļumā piebloķēto administratīvās ēkas monolīto paralēlskaldni. Paplašinot apbūves laukumu starp dzelzceļa uzbērumu uz kanālu, tika izbūvēts īpašs pāļu režģis virs kanāla, kas ļāva iegūt papildu platību kafejnīcas blokam ar galeriju.
Ēkas plānojums un būvmasu kārtojums balstās funkcionālajā loģikā, uzsverot formu tīrību un monumentaliāti, tās ietērpjot dzelzsbetona un stikla konstrukcijās. Interjera izveidojumā atklātas funkcionālisma virzienam raksturīgās vērtības, veiksmīgi atrisinot telpas un gaismas savstarpējo līdzsvaru. Kasu vestibila un uzgaidāmās telpas izveidē tas atrisināts ar slīpajiem virsgaismas logiem, kā arī monolītajām dzelzsbetona konstrukcijām, kuru eksponēšana tolaik bija avangardiska parādība. Arhitekta rokrakstam piemīt formas skaidrība un harmoniska kopskaņa starp ģeometriskiem apjomiem un fasāžu dalījuma atturīgo ritmiku. Panākts līdzsvars starp formu un funkciju, lietderīgo un estētisko.
Inovatīvs bija autobusu stāvvietu risinājums – vieglas viļņveida nojumes ar iekarināmām betona plāksnēm.
Autoostas vēsturiskā ēka ir autentisks funkcionālisma paraugs Rīgas padomju modernisma arhitektūras kopainā. Šis objekts mūsu apziņā kļūst vērtīgāks pēdējo gadu laikā, kad pievērsta īpaša uzmanība modernisma arhitektūras izpētei. Ēkas saglabāšana nākotnei ir šodienas uzdevums jaunāko laiku kultūras mantojuma aizsardzības aspektā.
Siguldas–Krimuldas gaisa trošu ceļš
Ar objektu Siguldā iepazīstina industriālā mantojuma speciālists Andris Biedriņš.
Piekares gaisa pasažieru trošu ceļu 43 metru augstumā pār Gaujas senleju ar divdesmitdivvietīgu vagoniņu, kas tiek saukts arī par gaisa tramvaju, atklāja 1969. gada 3. janvārī.
Pēc sākotnējās tehniskās specifikācijas 13 tonnas smagās nesošās troses garums bija 1060 metri un diametrs 45 milimetri. Trošu ceļa vagoniņa kustības ātrums bija līdz 6,5 metriem sekundē, un tā kustību nodrošināja 55 kW elektromotors. Paralēli tam bija arī iekšdedzes dzinējs un ar roku darbināms mehānisms, lai ārkārtas gadījumā vagoniņu varētu aizvilkt uz galapunktu.
Trošu ceļu un staciju ēkas Siguldā un Krimuldā būvēja vietējā Remonta un celtniecības pārvalde inženiera Voldemāra Meļķa vadībā pēc Gruzijā izstrādāta projekta un ar šīs valsts speciālistu līdzdalību. Savukārt vagoniņu izgatavoja Rīgas Tramvaju un trolejbusu pārvaldes darbnīcās.
Gadu gaitā trošu ceļš un pats vagoniņš vairākkārt ir modernizēts, atjaunojot arī stacijas un ierīkojot automātisko vadības sistēmu.
Mūsdienās gaisa trošu ceļa vagoniņš, kura ietilpība samazināta līdz 15 pasažieriem, kursē pēc noteikta kustības saraksta un kilometru garo maršrutu Sigulda–Krimulda virs Gaujas senlejas veic 7 minūtēs.
Siguldas–Krimuldas gaisa trošu ceļš, kas sākotnēji bija iecerēts kā vietējais sabiedriskais transports, tagad ir kļuvis par vienu no Gaujas Nacionālā parka iecienītākajām tūristu atrakcijām. Tūrisma piedāvājumā trošu ceļa vagoniņš tiek pozicionēts kā senākais šāda veida transporta līdzeklis Baltijas valstīs.
Eiropas kultūras mantojuma dienas: Transports
Publikācijas top sadarbībā ar Nacionālo kultūras mantojuma pārvaldi.
