Divtūkstošo gadu sākumā tapa pirmais projekts, taču līdz tehniskā risinājuma izstrādei nenonāca. Otrais projekts paredzēja trīs korpusu būvi, un tā izmaksas tobrīd tika lēstas 40 miljonu eiro apmērā, bet tā īstenošanu pārtrauca ekonomiskā krīze. Realizēts trešais, samazinātais projekts.
Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktors Arnis Radiņš, salīdzinot trešo projektu ar iepriekšējiem, skaidro, ka samazinātajā projektā necieta krājuma funkcijas. “Iepriekšējā bija pazemes telpas, bija paredzēta ēdnīca, garāžas, saimniecība. Ja man jāsaka tieši par muzeja darbiniekiem, krājuma izvietošanu, restaurāciju, tad šie cipari faktiski nemainījās.”
Savukārt Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktore Māra Lāce norāda, ka šis pēdējais projekts bijis tehniski neveiksmīgākais no visiem, bet Rakstniecības un mūzikas muzeja direktora vietnieks Ilgvars Imša atklāj, ka tieši Rakstniecības muzeja izstāžu zāle no samazinājuma cietusi visvairāk.
“Es pieņemu, ka šis ir tas gadījums, kad no viena projekta ir izveidots otrs projekts,” uzsver Imša.
Arī celtniecība ritējusi kā pa celmiem. To uzsāka 2016. gadā, bet jau drīz to apturēja, jo celtniekiem, “RERE” grupai, radās bažas par arhitektu biroja “Krasts” projektēto konstrukciju stiprību. Vairākkārt tika pārcelti darbu pabeigšanas termiņi. Sākotnēji bija paredzēts ēku atklāt valsts simtgadē. Nākamais nospraustais termiņš bija 2019. gada vasara. Tagad svinīgā atklāšanas ceremonija ieplānota 2019. gada decembra sākumā. Celtniecība ir pabeigta, šobrīd ēkā rit uzkopšanas darbi.
“Valsts nekustamo īpašumu” (VNĪ) Attīstības pārvaldes direktors Jānis Ivanovskis-Pigits norāda – ņemot vērā, ka ēka kalpos muzeju vajadzībām vairākās paaudzēs, tika izvirzītas īpaši augstas kvalitātes prasības un sasniegtais rezultāts VNĪ apmierina.
Pēdējā posmā darbi ieilguši, lai izpildītu muzeju prasības un pielāgotos jaunākajiem tehnoloģiskajiem risinājumiem. Tā, piemēram, ieviesta ēkas infrastruktūras menedžmenta un dažādu iekārtu sistēma, kas ļauj vienotā sistēmā kontrolēt ēkas klimata kontroli, apkuri un citus aspektus, kā arī pēc muzeju pieprasījuma restauratoru darbnīcas aprīkotas ar gāzes dzēšanas sistēmām.
“Šādi uzlabojumi ir dabiski, ja tu redzi – ir gājis laiks, ir attīstījušās tehnoloģijas. Kāpēc lai būvētu pēc trīs, četru gadu ieceres, ja to var šobrīd nomainīt uz kaut ko modernāku un labāku,” skaidro Ivanovskis-Pigits.
Bijuši arī vairāki citi iebildumi, kurus VNĪ sadzirdējuši un ņēmuši vērā. Par to muzeju vadītāji slavē pašreizējo VNĪ valdi, kura atšķirībā no iepriekšējās gādājusi lai tiktu izlabots tas, ko vēl iespējams izlabot celtniecības laikā.
Kopumā krātuves celtniecība izmaksājusi 28,7 miljonus eiro. Muzeju izvirzīto prasību izpilde sadārdzinājusi projektu par trīs miljoniem eiro.
Ivanovskis-Pigits norāda, ka patiesībā šādas izmaksas objektam ir ļoti lētas: “Esam radījuši šādu ēku par šādām cenām – tas ir liels sasniegums.”
Ivanovskis-Pigits arī informē, ka ēku ekspluatācijā pieņems Būvniecības valsts kontroles birojs, kurā šobrīd tiek iesniegti dokumenti un veidota komisija, kas tuvākajā laikā ieradīsies, apsekos un pieņems ēku ekspluatācijā.
Medijus ēkā līdz atklāšanas ceremonijai neielaiž. Taču trūkumus, ko muzeju darbinieki ''Kultūršokam'' pauduši neoficiālās sarunās, intervijās apstiprina arī muzeju vadītāji. Viens no tiem – krātuves projektā iestrādātas apsildāmas sienas, tas nozīmē, ka pie tām plauktus izkārtot nedrīkst. Tāpat muzejniekus pārsteiguši dažādu izmēru griestu balsti, tāpēc plauktu izvietošana telpās prasot radošu pieeju.
Muzeji apņēmušies pārvākšanos sākt janvārī un pabeigt cits līdz vasaras vidum, cits – līdz rudenim. Krātuve esot pietiekami liela, lai tuvākajos 50 gados nebūtu jāuztraucas, kur izvietot arvien klāt nākošās muzeju vērtības.
Tomēr ir viens apgrūtinājums, par kuru ir atbildīga citādi ļoti slavētā pašreizējā “Valsts nekustamo īpašumu” valde. Tās ir Rakstniecības un mūzikas muzejam paredzētās telpas. Pulka ielā muzejs bija paredzējis izvietot tikai krājumu un restaurācijas nodaļu. Administrācijai bija plānots uzturēties restaurētajā Pils laukuma ēkā, taču pēc darbu apturēšanas un ieilgstot tiesvedībai, VNĪ piedāvāja muzejam ēku Mārstaļu ielā 6, kas ir teju divas reizes mazāka, tāpēc muzeja administrācijai tur telpas iekārtot nav iespējamas. Tā sākotnēji paredzēto 40 cilvēku vietā jau izbūvētajās Pulka ielas telpās vietu nācās atrast visiem 65 muzeja darbiniekiem.
Pēc Rīgas pils ugunsgrēka vairākus gadus mitinoties pagaidu telpās Tērbatas ielā, Rakstniecības muzeja darbiniekiem tomēr arī šī neplānotā saspiestība šķiet daudz labāks risinājums.
