Gan operas un baleta, gan teātra izrādes 19. gadsimta beigās notika Rīgas pilsētas Vācu teātrī jeb tagadējā Nacionālajā operā. Tomēr Rīgas rāte izlēma, ka pilsētai nepieciešams vēl viens teātris. Vietu tam atrada starp kanālu un Daugavmalu. Teātri sāka celt tieši pirms gadsimtu mijas, un 1901.gadā teātra ēka bija pabeigta.
"Varbūt iekārtojumā, dekorā mazliet savādāku, bet tas ir tiešām tas klasiskais itāļu teātris ar visu teātrim nepieciešamo – skatuvi, orķestra bedri, kas tagad aizvērta, ar ložām, balkoniem. Teātris, kas mirdz un laistās, un kur cilvēki nāk uz teātri kā uz svētkiem," stāsta teātra zinātniece Rita Melnace.
Visas ēkas un skatuves iekārtu kopējās izmaksas sasniedza 345 tūkstošus Krievijas zelta rubļu, un savam laikam ēka bijusi ļoti moderna.
"Šajā teātrī – 1902.gads – nekad nav bijusi krāsns apkure. Te no pirmās dienas ir bijuši karstā ūdens padeves radiatori. Te nekad nav bijis gāzes vai sveču vai eļļas apgaismojums, no pirmās dienas ir bijušas elektriskās lampas. Elektrību sākumā ražoja ģeneratori, un pēc tam ņēma elektrību no 1. elektrostacijas, kas atradās tur, kur kanāls ietek Daugavā," stāsta Mlenace.
Ir kāda leģendāra detaļa, kas saglabājusies no teātra pirmās dienas.
"Dzelzs priekškars ir pacelts aiz šīs sarkanās sufītes uz augšu, viņš joprojām stāv. Ja kas notiek, ja vienā pusē deg teātris, lai neizdeg otrā pusē, ir priekšā skatuvei, šai lielai mutei, - un tad tajās sienās līdz ārējai sienai no vienas puses un otrā no pagraba līdz griestiem - ir dzelzs plāksne. Pirms restaurācijas pie durvju aplodas varēja redzēt to tērauda plāksni," klāsta zinātniece.
Pagājušā gadsimta 30. gados teātra skatuve ieguva modernu ripu, kas ļoti atviegloja dekorāciju sagatavošanu izrādēm. Vecajā ēkā blakus skatuvei nav lielu telpu, kur tās glabāt. Tāpēc dekorācijas sagūlušas aizskatuvē.
"Lielo dekorāciju noliktava magazīna, tajos steliņģos te varbūt izskatās stipri nekārtīgi, bet tas ir viss ar saprātu, prātīgi salikts, jo teātris strādā ar principu – kur noliksi, tur paņemsi," stāsta Melnace, norādot, ka teātrim ir arī ''zirgu trepes'', jo dekorācijas 1902. gadā veda ar zirgiem.
1919. gada 8. februārī ar valdības dekrētu teātra ēka tika nacionalizēta un piešķirta latviešu Strādnieku teātrim. Interese par to bijusi tik liela, ka atklāšanas izrāde gan notikusi tagadējā operas namā, kur bijis vairāk skatītāju vietu. Savukārt 1919. gada novembrī teātris ieguva to nosaukumu, kāds tam ir arī šodien.
