Anna Lāce (dz. Liepiņa (1891–1979) pasaulē ir pazīstama kā Asja Lācis, un viņas metodes teātrī ir plaši zināmas starptautiskā apritē. Režisore, aktrise, teorētiķe, pedagoģe, nenogurstoša meklētāja un eksperimentatore, starpniece starp avangarda vācu, latviešu un krievu kultūrām, kura ar savu pieredzi un spilgto personību iedvesmojusi daudzus tā laika kultūras dižgarus.
Piemēram, 1928. gadā Berlīnē tika izdots slavenā vācu filozofa Valtera Benjamina eseju krājums “Vienvirziena iela” (Einbahnstrasse). Tā titullapā lasāms veltījums: “Šo ielu sauc par Asjas Lācis ielu, kura kā inženiere to izlauzusi cauri autorā”.
“Izstādes skatītājs nonāks teju visos 20. gadsimta sākuma Eiropas kultūras avangarda degpunktos no Rīgas līdz Berlīnei, Minhenei, Neapolei, Romai, Vīnei, Parīzei, Sanktpēterburgai, Maskavai, Valmierai, atgriežoties Rīgā. Katrā no šiem pieturas punktiem Asja Lācis tikusies un sadarbojusies ar vadošajiem intelektuāļiem – Bertoltu Brehtu, Maksu Reinhardu, Frici Langu, Bernhardu Reihu, Ervinu Piskatoru, Zigfrīdu Krakaueru un Valteru Benjaminu Vācijā, ar Fjodoru Komisarževski, Vladimiru Majakovski, Vsevolodu Meijerholdu, Vladimiru Billu-Belocerkovski, Sergeju Eizenšteinu, Viktoru Šestakovu, Dzigu Vertovu, Sergeju Tretjakovu Krievijā un Linardu Laicenu, Leonu Paegli, Eduardu Priedi Latvijā,” atklāja kurators Andris Brinkmanis.
Izstāde Rīgā ir paplašināta versija projektam, ko Brinkmanis īstenoja vienā no pasaules mākslas notikumiem, kas norisinās reizi piecos gados – izstādē “Documenta” 2017. gadā.
Latvijā kurators skatītājiem piedāvās virkni jaunu eksponātu un dokumentu, savukārt dizainers Rihards Funts radījis īpašu izstādes iekārtojumu.
Izstādē būs aplūkojami unikāli materiāli no Rakstniecības un mūzikas muzeja krājuma (Rīga), Annas Lāces mazmeitas Māras Ķimeles privātās kolekcijas, Valtera Benjamina arhīva (Berlīne), Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzeja (Rīga) un citiem avotiem.
Izstādi papildinās arī paša kuratora uzkrātie materiāli, un tās teksti tapuši kopā ar Beatu Paškevicu.
Par Asju Lācis:
Ieguvusi izglītību Sanktpēterburgā un Maskavā revolūcijas laikā, Asja ir ne vien pasīva “pārmaiņu laika” lieciniece, bet gan aktīva avangarda kultūras “pirmrindniece”. 1918. gadā pabeigusi studijas V. Behtereva Psihoneiroloģiskajā institūtā, viņa Orlā rada eksperimentālu bērnu teātra projektu, iesaistot tajā arī ielu bērnus, bāreņus un bezpajumtniekus, kura principus vēlāk teorētiski palīdz definēt V. Benjamins. Sešdesmito gadu beigās un septiņdesmitajos gados šis teksts un liecības par Asjas darba pieredzi kļūst par “Community Theatre” un alternatīvās izglītības, kā arī teātra eksperimentatoru “rokasgrāmatu” un atskaites punktu Vācijā, Francijā un Itālijā.
Šajās valstīs viņas ieskicētā improvizācijas metode tiek lietota joprojām. Asjas agrīnais darbs ietekmējis arī Brehta “Mācību lugu” jeb ''Lehrstuecke'' pamatprincipus. Viņa sadarbojas ar Brehtu kā aktrise un režijas asistente jau 1923. gadā Minhenē.
Par 1924. gadā Neapolē pavadīto laiku un saikni ar V. Benjaminu liecina novatorais raksts “Neapole” (''Neapel'' publicēts ''Frankfurter Zeitung'' 1925. gada 19. augustā), kurā minētais porainības princips kļūst par Benjamina, Adorno u.c. filozofu plaši lietotu konceptu.
Ietekmējusies no Piskatora politiskā teātra un Brehta agrīnajiem eksperimentiem, kā arī Krievijā pieredzētā, Asja Lācis Rīgā kļūst par arodbiedrību teātru jeb “Vajātā teātra” režisori un galveno teorētiķi. Divdesmito gadu sākumā viņas apceres par vācu, franču teātri, kā arī teorētiskie raksti tiek publicēti vietējā presē. Asja aktīvi sadarbojas ar tā laika kreisajiem progresīvajiem autoriem A. Kurciju, L. Paegli un L. Laicenu, kurš izdod viņai veltītu dzejas krājumu “Ho Taī”, kā arī velta citus dzejas un publicistikas darbus.
Pēc pārcelšanās uz Maskavu Asja Lācis viena no pirmajām sāk interesēties arī par bērnu kino repertuāru un mediju ietekmi uz jauniešu auditoriju.
Divdesmito gadu beigās Asja kļūst par preses referenti kultūras un kino jautājumos Vācijā. Trīsdesmitajos gados iznāk viņas grāmata par vācu revolucionāro teātri (''Revolucionij teatr Germaniji'', Maskava, 1935).
Pēc veiksmīgas debijas un darbības Maskavas latviešu teātrī “Skatuve” 1938. gadā Lācis kļūst par Staļina represiju upuri un tiek izsūtīta uz piespiedu darba nometnēm Doļinkā un Burmā, Kazahstānā. Ieslodzījumā viņai izdodas izveidot un vadīt ieslodzīto sieviešu teātra trupu.
Pēc atgriešanās Latvijā 1948. gadā viņa kļūst par Valmieras teātra režisori, kur strādā līdz pat aiziešanai pensijā.
Mūža nogalē Lācis aktīvi publicē dažādus teorētiskus raktus, kā arī atmiņas Latvijas un Krievijas presē.
Tikai pēc Annas Lāces nāves 1979. gadā beidzot tiek izdotas vācu filozofa V. Benjamina “Maskavas dienasgrāmatas”. Šis krājums, kā arī vairāku V. Benjaminam tuvu cilvēku tendenciozi negatīvie raksti rada stereotipu par Asju kā sava veida femme fatale jeb kā liktenīgo sievieti, kura viņu pievērsa marksismam. Šis reducējošais skatupunkts joprojām turpina aizēnot viņas nozīmīgo ieguldījumu kultūrā. Pēdējo gadu laikā, pateicoties vairāku Rietumu un vietējo pētnieku, feminisma, teātra un mākslas teorētiķu darbam, Asjas Lācis radošais mantojums tiek aktīvi pārvērtēts. Izstāde “Asja Lācis. Avangarda Inženiere” vēlas turpināt šo nozīmīgo darbu arī Latvijā.
