Tēlnieks Gļebs Panteļejevs pieminekli bija izveidojis jau uz Gunāra Astras 90. jubileju aizvadītā gada oktobrī. Taču atklāšana uz vairākiem mēnešiem aizkavējās, un nu tā notiek barikāžu piemiņas laikā, kas, kā uzskata tēlnieks, arī ir dziļi simboliski un zīmīgi: "Tas viss ir saistīts. Gunārs Astra nebija barikāžu dalībnieks. Bet, protams, tas ir skaidrs, kāda būtu viņa pozīcija, ja viņš tiešām vēl vismaz trīs gadus nodzīvotu. Viņš aizgāja trīs gadus pirms barikādēm. Taču tas, ka viņa tajā laikā jau nebija starp mums, nenozīmē, ka šie notikumi, šie divi fenomeni, nav saistīti. Tie ir saistīti cieši un ir viena veseluma daļas."
Tīri tehniski oktobrī pieminekli uzstādīt būtu bijis vienkāršāk un vieglāk, jo tagad tas sakrita tieši ar sala, puteņa un vētras laiku. Tēlnieks godīgi atzīst, ka tik ekstrēmos laikapstākļos vēl nekad nebija strādājis – salā betonēšana bija daudz sarežģītāka, pēc tam vēl vētra izārdīja sētu, kas bija uzcelta apkārt būvlaukumam.
Gļebs Panteļejevs stāsta: "Man ļoti labs šķita mana kolēģa, tēlnieka Kārļa Alaiņa teiktais. Viņš arī piedalījās pieminekļa tapšanā pie bronzas ciļņu izgatavošanas. Kad es viņam sāku sūroties par dzīvi mazliet, ka, lūk, tā man iet ar viņu – tagad atkal puteņi, sals. Viņš teica – ko tu gribēji? Tu saproti, ar kādu tēmu tu strādā? Un tu gribēji, lai pie Gunāra Astras pieminekļa tev būtu kūrorta apstākļi? Tas nav iespējams, vecīt! Viņš teica – tu vienkārši nomierinies, tev taču ir vismaz kaut kāda viena miljonā daļa jāpaņem no tā aukstuma, no Permas un Mordovijas nometņu ziemas. Kaut bišķiņ, jo citādi tu neesi cienīgs vispār pie tā pieminekļa strādāt."
Pie Astras pieminekļa tēlnieks strādāja aptuveni gadu. Tā kā viņš ir no māksliniekiem, kas emocijas, kas saistās ar darbu, ļoti dziļi laiž caur sevi, tad Astras personība ar savu milzīgo garīgo spēku arī viņu ietekmējusi ļoti dziļi un pamatīgi. Viņš Astru iepazinis kā savā pārliecībā nelokāmu cilvēku, kurš vienlaikus ir arī domātājs, filozofs un intelektuālis, un visu šo personības jaudu viņš arī centies atspoguļot skulptūrā, kuras devīze ir "Nebaidies!".
"Darbs sanāca neērts, tāds pats kā Gunārs Astra. Neērts, jo tas neizraisa harmonijas sajūtu,"
skaidro tēlnieks. "Tā tēma ir tāda, kur pēc definīcijas nevar būt nekas mīļš, daiļš, nomierinošs, jo tā nav skulptūra, kas paredzēta meditācijai, relaksācijai un mieram. Tā ir skulptūra, kurai ir izteikta funkcija – atgādināt un palīdzēt pārvarēt bailes. Cilvēka bailes – normālu reakciju uz šo dzīvi, kas mums apkārt. Jo mēs dzīvojam neizbēgamās, eksistenciālās bailēs kaut vai no nāves. Un tas ir viens no mūsu uzdevumiem – ar bailēm tikt galā."
Pieminekli veido krusteniska konstrukcija, kas simbolizē divas dimensijas – horizontāli un vertikāli, un tēlnieks tai iedvesmojies no hrestomātiskās fotogrāfijas, kurā Gunārs Astra redzams strīpainajā arestanta tērpā. Viņa acis cieši raugās fotoobjektīvā, priekšplānā ir viņa rokas.
Astras seja redzama uz vertikālā pieminekļa elementa, kas simbolizē drosmīgu un nesalaužamu garu, bet rokas uz horizontālā elementa, kas atspoguļo reāli paveiktos darbus.
"Rokas ir ļoti izteiksmīgas bildē. Lielas, spēcīgas un jutekliskas arī. Ļoti skaistas. Ar visu nocirsto pirkstu, ko viņš lēģeros kaut kur bija pazaudējis. Es uztaisīju viņu tādu, kāds viņš ir fotogrāfijā, un tas piešķir kaut kādu savu nokrāsu, konotāciju tam visam. Tas simbolizē pasaules darbus, varoņa darbus," atklāj Panteļejevs. "Otrais plāns ir vertikāle – acis, portrets.
Acis ir ļoti būtiska daļa, jo tieši acīs ir būtība iekšā. No vienas puses, tāda absolūta nelokāma griba un pārliecība, no otras puses – līdzcietība.
Tās nav tādas bezkaislīga, cietsirdīga varoņa acis, kurš gatavs puspasauli iznīcināt cēla mērķa labā. Nē, tur ir līdzcietība, tur ir kaut kas tāds, nu, es pat teikšu, kristietībai, budismam raksturīgs. Tātad, otrais plāns – vertikāle – ir tā daļa, kas nav no šīs pasaules. Tā nav atkarīga no tā, ko ar tevi dara.
Ja tavs gars ir brīvs, tad tu ne no kā nebaidies. Bet tas ir iespējams tad, kad tu sasniedz tādu personības attīstības pakāpi kā Gunāram Astram. Jo, protams, garu arī var salauzt. Gunāra gars netika salauzts."
Gunāra Astras piemineklis uzstādīts zīmīgā vietā Baumaņa skvērā pie kādreizējās LPSR Augstākās tiesas ēkas, kur savulaik Astru notiesāja un kur viņš 1983. gadā teica savu leģendāro pēdējo vārdu, kas joprojām ir viena no nozīmīgākajām politiskajām runām Latvijas valsts vēsturē.
Šobrīd ir gatavs arī scenārijs spēlfilmai "Pēdējais vārds", ko īstenot iecerējuši režisors Armands Zvirbulis un scenārija autors Lauris Gundars. Filmas centrā – Gunāra Astras tiesas prāva 1983. gadā.
