Kad pirms trim gadiem Latvijas Radio koris svinēja 75 gadu jubileju, Jura Ābola kompozīcija „Sapnis par koncertzāli” koncerta noslēgumā izskanēja visai ironiski. Radio koris to dziedāja Rēzeknes koncertzālē „Gors”, principiāli atteikdamies no koncerta Rīgā tieši neesošās koncertzāles dēļ.
Trīs gadus vēlāk nekas daudz nav mainījies, un arī pirms divarpus gadiem iesāktajam ceļam uz konferenču un koncertu centru degradētā teritorijā tagad pielikts punkts. Iemesls – nolīgto auditoru izpētē secināts, ka termiņi Eiropas naudas apguvei līdz 2022.gada beigām būtu ļoti saspringti un ir liels risks to pazaudēt. Un ir vēl kāds aspekts, skaidro kultūras ministre Dace Melbārde (NA):
„Faktiski mēs secinājām, ka
Rīgā nav revitalizējamas zemes, kas būtu publiskā zeme un atbilstu koncertzāles vajadzībām. Ir tikai privātas zemes, bet uz tās nav iespējams ar Eiropas Savienības atbalstu šo nacionālo koncertzāli būvēt. (..)
Pētījums uzrādīja, ka tas draud ar neattiecināmām izmaksām.”
Tātad bija vajadzīgi teju divi gadi, tikai lai saprastu, ka valdības pašas iepriekš apstiprinātais plāns neies cauri. Kultūras ministrija gan atradusi iespēju noskatīto Eiropas naudu pārcelt uz citu programmu – kultūras mantojuma atjaunošanai - un izmantot to koncertzāles apkārtnes sakārtošanai citā vietā, stāsta ministre.
„Šobrīd esam atraduši risinājumu, ko valdība jau ir atbalstījusi, ka vietu nacionālajai koncertzālei meklējam Rīgas vēsturiskajā centrā. Un šai vietai jābūt saistītai arī ar kultūras mantojumu un tā saglabāšanu," saka Melbārde.
Par koncertzāles vietu Kultūras ministrijai un Rīgas pašvaldībai būtu jāvienojas līdz gada beigām. Koncertzāles izmaksas ministrija pašlaik lēš 118 miljonu eiro apjomā. Melbārde uzskata, ka sava artava būtu jāiegulda arī Rīgas pilsētai. Tomēr Rīgas vicemērs Andris Ameriks (GKR) ātri izgaisina cerības uz pašvaldības līdzfinansējumu:
„Pašvaldība nav gatava [finansiāli] iesaistīties. Pašvaldība var dot zemi, infrastruktūru… Bet pašvaldība pašlaik jau ir iesaistījusies Mežaparka estrādes pārbūvē, ar ko ir jāvirzās tālāk un kas ir absolūts aizdevums. Tā ir rīdzinieku budžeta nauda, (..) un saistību apjoms, ko pašvaldība var uzņemties, ir ierobežots.”
Ameriks gan arī nelaiž garām iespēju „ieknābt” valdībai par „koncertzāles seriāla” vilkšanu garumā.
„Premjerministram jābūt drosmīgākam. Nevar sēdēt krūmos un gaidīt, kad kāds cits kaut ko pateiks. Kopā ar kultūras ministri ir jāsaka: „Dārgie rīdzinieki, dārgie Latvijas iedzīvotāji, man kā valdības vadītājam ir tāds un tāds priekšlikums. Mēs redzam finansējumu šādu: pilsēta nodrošina infrastruktūru, valsts ņem aizņēmumu vai attiecīgi pieņem lēmumu budžeta saistību apjomā, ka mēs to realizējam.” Tad tas ir saprotami. Bet visi taču krūmos sēž!”
Premjera Māra Kučinska (ZZS) atbilde Latvijas Radio nudien tik tieša nav. Viņš ar preses padomnieka Andreja Vaivara starpniecību vien norāda, ka „jaunas koncertzāles būvniecība ir viena no Latvijas valdības nākamo gadu prioritātēm” un ka valdībai jāizšķiras par konkrētu vietu un finansēšanas modeli – vai nu pilnībā par valsts naudu, vai kā publisko-privāto partnerību.
„Diskusijas ir par to, kā labāk šo projektu īstenot, taču ir skaidrs, ka jauna koncertzāle Rīgā būs,” norāda premjers.
Kā reālākie varianti koncertzālei Rīgas vēsturiskajā centrā pašlaik izskan jau agrāk minētā Kongresu nama pārbūve vai atgriešanās pie arhitekta Anda Sīļa biroja pirms desmit gadiem izstrādātā un krīzes laikā atmestā koncertzāles projekta uz AB dambja.
„Nekad neesmu slēpusi, ka man vienmēr ir paticis Sīļa projekts. Protams, ir jautājums par šī projekta izmaksām un to, kāda ir atšķirība. Bet ir diezgan skaidrs, ka, īstenojot Sīļa projektu, mēs iegūsim objektu ar tā saucamo „Bilbao efektu”, kam sekos arī ekonomiski pamatojami ieguvumi," uzskata Melbārde.
Lai saprastu, cik reāli būtu reanimēt kādreizējo AB dambja koncertzāles projektu, Latvijas Radio devās uz arhitektu biroju „SZK un partneri” Vecrīgā. Andis Sīlis stāsta, ka Kultūras ministrija lūgusi sagatavot skici, kas savulaik starptautiskā konkursā izraudzīto projektu samazinātu no 21 uz 15 tūkstošiem kvadrātmetru, atsakoties no konferenču funkcijas:
„Izskatās, ka tas viss ir iespējams. Protams, tas viss ir atkarīgs no valsts budžeta iespējām.”
Sīlis atzīst, ka sākotnējais koncertzāles mets bijis mazliet par ambiciozu – iespējams, tajā nevajadzētu, piemēram, biroja telpas trim orķestriem.
„Bet viens kolektīvs – Nacionālais simfoniskais orķestris – visticamāk, paliktu kā rezidents. Zāles varbūt būtu divas, nevis trīs. Bet to es tagad tā brīvi improvizēju, atstāstot idejas, kas no Kultūras ministrijas pēdējā laikā ir cilātas.” Uz jautājumu, vai pašam šodien gribas vēl atgriezties pie kādreizējā projekta, Sīlis atbild: „Es domāju, ka jebkurš arhitekts to gribētu. Bija gan tas krupis jānorij, jo toreiz divus gadus [pēc uzvaras konkursā] es diezgan smagi pie šī projekta strādāju un beigās nedabūju ne santīma. Nu, ielecu kā circenis pelnos, bet nekas, izdzīvoju. Šoreiz lekšu uzmanīgāk. Ticēt valsts pārstāvju mutiskiem solījumiem nozīmētu vēlreiz kāpt uz tā paša grābekļa. Pietika ar vienu reizi, dabūju mācību," viņš saka.
Kultūras ministrijas iepriekš iecerēto koncertzāles un konferenču centra variantu profesionāļu aprindās uzņēma ar dalītām jūtām. Latvijas Radio 3 „Klasika” direktore Gunda Vaivode par tā apturēšanu priecājas un cer, ka tas pavērs durvis ambiciozākam projektam:
„Rīga ir pelnījusi un tai ir vitāli nepieciešama akustiskā koncertzāle klasiskās mūzikas koncertiem, un tai ir jābūt ne tikai labai telpai, kur skanēt mūzikai, bet arī ļoti labai arhitektūrai. (..) Ir pienācis laiks vienreiz pieņemt drosmīgu lēmumu un beigt gausties, cik tas ir dārgi, jo, kamēr mēs spriedīsim, tas kļūst vēl dārgāk.”
Pašlaik skaidrs tikai tas, ka trīs gadu laikā jāapgūst apmēram 20 miljoni Eiropas naudas koncertzāles teritorijas un apkārtnes sakārtošanai.
Arhitekts Andis Sīlis lēš – ja tiktu atbalstīts viņa projekts un budžetā nauda būtu jau šodien, pašu koncertzāli varētu ieraudzīt pēc gadiem pieciem. Tā kā naudas nav, jārēķinās ar vismaz desmit gadiem. Par pašu pirmo soli – vietas izvēli – kultūras ministre cer vienoties ar pašvaldību līdz vēlēšanām.
Taču lai darbs pēc valdības maiņas kārtējo reizi nepārtrūktu, tiek plānots izstrādāt Koncertzāles likumu, līdzīgi kā tas bija ar Latvijas Nacionālās bibliotēkas jauno ēku.
