ĪSUMĀ:
- Okupācijas muzeja pārbūvē konstatēts liels kļūdu skaits.
- Nepareizi ieliktas durvis invalīdu liftam, no jauna jāpārliek grīdas.
- SIA “Skonto būve” neredz nopietnas problēmas, konstatētās nepilnības – “nieki”.
- Pasūtītājs un darbu izpildītājs kopumā Okupācijas muzeja pārbūvi atzīst par “veiksmes stāstu”.
- Okupācijas muzeja projekta pretinieki domas nemaina – pārbūvētā ēka ir milzīga kļūda Vecrīgas ainavā.
- RTU profesors Jānis Krastiņš risinājumu redz Strēlnieku laukuma norobežošanā no Daugavas puses.
Uz diviem kvadrātmetriem viena kļūda
Lai gan pēc arhitekta Gunāra Birkerta ieceres atjaunotais Latvijas Okupācijas muzejs svinīgi tika nodots ekspluatācijā 13. augustā, muzeja darbinieki joprojām jaunajās telpās nevar strādāt. VAS “Valsts nekustamie īpašumi” (VNĪ) ekspertu komanda teju ar lupu ir pārbaudījusi “Skonto būves” celtnieku darbu, atrodot 1300 kļūdas jeb kaut ko labojamu katros divos kvadrātmetros.
“Mēs kā pasūtītājs esam ļoti prasīgi. Ir identificēts pietiekami liels kosmētisko nepilnību daudzums, arī daži defekti.
Mēs būvniekam esam pieprasījuši, lai šie defekti un kosmētiskās nepilnības tiktu pabeigtas, lai ēkas lietotājs ir apmierināts ar ēkas kvalitāti un varētu to lietot pilnā apmērā,” skaidro VNĪ valdes priekšsēdētājs Renārs Griškevics.
SIA “Skonto būve” uzskata, ka 1300 nepilnības nav nekas ārkārtējs. Uzņēmuma pārstāvis Juris Pētersons uzsver, ka tās ir sīkas kļūdiņas, no kurām lielākā daļa jau ir novērsta: “Visas būvkonstrukcijas ir izbūvētas, nekas nedraud ne nokrist, ne sabrukt. Visas inženiersistēmas – apkure, ventilācija, ūdens, kanalizācija, kondicionēšana utt., nemaz nerunājot par visām ugunsdrošības sistēmām, viss strādā. Diemžēl būvniecībā tā nereti notiek, kad objekts ir nodots – kaut kāda sīka piekrāsošana, sīki defektiņi, kaut kas ir ieskrambāts vai ir kāds krāsu pleķītis uz stikla vai rāmja, tas viss ir jānotīra.
Ja mēs uzskaitām katru šo te nieku, tad varbūt arī sanāk liels skaitlis.”
Ne visi defekti ir “nieki”, bet kopumā pārbūve “veiksmes stāsts”
Viens no pārbūves brāķiem ir nepareizi iebūvētas invalīdu lifta izejas durvis. Tās traucē izvietot muzeja ekspozīciju pirmajā stāvā, bet otrajā stāvā – apmeklētājam ratiņkrēslā izeja no lifta iespējama tikai atpakaļgaitā. Tāpat problēma ir ar jau ieklātajām grīdām izstāžu zālē un koridorā. Tās jānomaina. Okupācijas muzeja direktore Solvita Vība atzīst, ka šādos apstākļos, kad celtniekiem jāturpina darbs, muzeja speciālisti nevar strādāt: “Mēs nevaram nākt iekšā tad, ja norit vēl paralēli kaut kādi darbi. Un es domāju, ka ir tikai loģiski, ka darbi tiek pabeigti, nav putekļu, ēka tiek iztīrīta un tad muzejs sāk savu darbu.” VNĪ valdes priekšsēdētājs Renārs Griškevics cer, ka būvnieki pildīs savu solījumu un līdz oktobra beigām visas ekspertu uzskaitītās nepilnības būs novērstas:
“Ja gadījumā notiek sliktākais scenārijs, tad mēs rīkosimies un šos darbus veiksim ar citu būvnieku.”
SIA “Skonto būve” pārstāvis Juris Pētersons atzīst, ka muzeja pārbūve, vēsturisko ēku papildinot ar gaišo piebūvi “Nākotnes nams”, bija sarežģīts projekts: “Es domāju, ka beigās tas rezultāts, kas ir panākts, ir maksimums no iespējamā.”
Arī Renārs Griškevics, vērtējot 10,34 miljonus eiro vērto pārbūvi, neslēpj, ka to var dēvēt par “veiksmes stāstu”. Nav atklājušies sensacionāli defekti, kā tas notika, piemēram, Nacionālā teātra jaunajā piebūvē vai Jaunā Rīgas teātra pagaidu mājvietas – “Tabakas fabrikas” pārbūvē, kur aktieri aizskatuvē bija atstāti bez labierīcībām, bet teātra darbnīcā nebija iebūvēta neviena elektrības rozete.
Arhitekts Andis Sīlis uzskata, ka kādreiz būvnieki Latvijā strādājuši gandrīz Japānas vai Šveices līmenī un darbus veikuši ideāli, tagad lielas problēmas atklājas daudzviet: “Visiem šobrīd trūkst darbaspēka. Visi labie celtnieki sakarā ar to, ka mūsu valstī ir ļoti grūti nopelnīt naudu, strādā Vācijā, Norvēģijā. Attiecīgi viņu vietā nāk darbaspēks no laukiem. Viņi nav kolosālākie eksperti savā jomā un sanāk “piepes”. Tās tiek labotas.
Tā ir mūsu valsts ekonomiskā situācija, kas neļauj vispirms nopelnīt naudu un pēc tam iztērēt, lai būtu ideāla kvalitāte.”
Projekta pretiniekiem pārbūve ir “zooloģiskais dārzs”
Ja būvniecības kļūmes un paviršības ir labojamas, tad sarežģītāk ir ar pašu projektu, kuru augsti novērtēti pašmāju arhitekti jau no laika gala atzina par milzīgu kļūdu. Vērtējot gala iznākumu, publiskajā vidē izskanējis maz slavinājumu. Pirms septiņiem gadiem arhitekte Zaiga Gaile solīja cīnīties līdz pēdējam, lai “Nākotnes nama” piebūve pie Okupācijas muzeja nebūtu: “Projekts ir drausmīgs.” Toreiz viņa kopā ar 19 kolēģiem vērsās pret Birkerta piebūves projektu, kuru aktīvi atbalstīja iepriekšējais muzeja direktors Gunārs Nāgels un ārzemju latvieši, kas bija gatavi ieguldīt pārbūvē. Projekta atbalstītāju rindās iestājās pat toreizējais valsts prezidents Raimonds Vējonis. Tagad telefonsarunā ar LTV raidījumu “Kultūršoks” Zaiga Gaile atzina, ka savas domas par projektu nav mainījusi, lai gan tā izpildījumu vēl neesot redzējusi, tāpēc neesot gatava to komentēt.
Tikmēr to kārtīgi apskatījis viens no Gailes līdzbiedriem šajā cīņā – Andis Sīlis:
“Ir noticis tieši tas, ko es prognozēju. Arhitektoniska bauda tur ir minimāla.
Labi – muzejs ir ticis pie jaunām telpām, Rātslaukums kopā ar Strēlnieku laukumu ieguvis vēl vienu formu, kas visu to rasolu, ķīseli, postmodernisma savārstījumu padarījis vēl eksotiskāku. Tas ir tik dīvains zooloģiskais dārzs, ka varbūt ar laiku tas tiks uzskatīts par vērtību, bet šobrīd cilvēki, kas kaut ko saprot no harmoniskas pilsētvides, nonāk kaut kādā tādā pārsteigtā šausmu stāvoklī – kas tas tāds ir!”
Muzeja direktore Solvita Vība uzskata, ka diskusijas par pašu projektu jau pieder vēsturei: “Manuprāt, nav jēgas šobrīd runāt par to, kā būtu, ja būtu bijis citādi.
Tagad ir jēga runāt par to, kas mums būtu jādara, lai mēs kā muzejs šo namu piepildītu, kāds šis saturs būs, ko mēs piedāvāsim.”
Andis Sīlis neslēpj, ka saudzīgas metodes, kā visu vēl vērst par labu, nav: “Arhitektūrā un pilsētbūvniecībā ik pa brīdim notiek tāda lieta, ka kaut kādas kļūdas tiek ņemtas un nojauktas. Bet, protams, ka es nedomāju, ka tas notiks tuvākos 50 vai cik gadus, citādi tur glābt neko nevar. Var, protams, to laukumu mēģināt padarīt mājīgāku, bet tas arī nemaz nav tik vienkārši, jo ne pilsētplānotāji, ne arhitekti, ne arī pati sabiedrība īsti nezina, ko ar to laukumu iesākt.”
Profesoram Jānim Krastiņam ir risinājums
Rīgas Tehniskās universitātes profesors Jānis Krastiņš situācijas risinājumu redz Strēlnieku laukumā noslēgšanā: “Cilvēkam ir jājūt laukuma telpiskie ietvari, turpretim šeit Vecrīgas mērogam gan Kaļķu ielas, gan Grēcinieku ielas pretējā puse tāda nav. Un muzeja apjoms arī Vecrīgas mērogam ne visai atbilstošs, ne tikai formas, bet tieši izmēru ziņā.
Savukārt pret Daugavmalu ir ļoti plaša, vaļā vērsta vide, kura būtībā ir kā rēta, kā caurums dzīvā miesā.”
Krastiņš uzskata, ka Kaļķu un Grēcinieku ielas būtu bijis pareizi nobeigt ar vēsturisko apbūvi, kuru pirms kara nojauca, lai celtu jaunas ēkas: “Šeit bija paredzēts celt jaunu pilsētas namu. 1938. gadā tika būvbedre izrakta, bet 1939. gadā sākās Pasaules karš un vēl pirms krievu okupācijas būvžogu noņēma, būvbedri aizbēra, nolīdzināja, gaidot labākus laikus. Te ir ļoti, ļoti plaša ideju īstenošanas vieta.” Andis Sīlis uzskata, ka laukums būtu jāmaina saturiski:
“Vecpilsētā laukums ir domāts priekš tā, lai svinētu dzīvi, nevis tas būtu kā plata pieturvieta un piedevām pilna vēl ar nosacītiem memoriāliem, kas runā par pagātni, nevis ļauj dzīvot jēdzīgi tagadnē.”
Solvita Vība pieļauj, ka šim laukumam vēl ir visas iespējas saturiski attīstīties: “Lūdzu, arhitekti, plānotāji, pašvaldība, visi, kas ir ar to saistīti, var domāt tālāk, kā attīstīt šo vietu. Mēs zinām, ka laukuma rekonstrukcija arī vēl turpināsies, tā ka – es ļoti ceru, ka laukums būs piepildīts ar saturu.” Jānis Krastiņš stāsta, ka ar studentiem ir veikti vairāki eksperimenti, kā attīstīt Strēlnieku laukumu. Ir piedāvāti priekšlikumi, ko un kā darīt, bet pagaidām “dzirdīgas ausis nav atradušās”.
