"Ideja sākās pašā "Punctum". Sākumā doma bija tāda, ka aicināsim kultūras jomas cilvēkus rakstīt dienasgrāmatu, kā ir būt šajā laikā. Tā ka "Punctum" ar šo domu nāca pie mums," stāsta Reinsone. "Jo Latviešu folkloras krātuvē jau ir autobiogrāfiju krājumi, kur mēs krājam dienasgrāmatas, dzīvesstāstus, rakstītas atmiņas, tāpēc mēs šo domu pārtvērām plašāk, aicinot jebkuru cilvēku dokumentēt šo laiku savās dienasgrāmatās un iesniegt to arī mums, lai mēs to varētu saglabāt nākamajām paaudzēm un dot lasīt citiem."
Kas no tā būs domāts publiskai apskatei, un kas tiks atstāts tikai kā laikmeta dokuments, ko vēlāk pētīt vēsturniekiem? "Šobrīd mēs visu, ko saņemam, nekavējoties liekam publiskai apskatei, bet autoram ir iespēja palikt anonīmam, un šādu iespēju izmanto vairāki cilvēki," atzīmē Sanita Reinsone. "Pilnīgi visi ieraksti ir publiski pieejami garamantas.lv. Kopumā šis krājums veidojas dinamiski – mēs pagaidām nezinām, kas notiks tālāk un cik ilgs šis laiks būs, kad cilvēki rakstīs pandēmijas dienasgrāmatas un kā tas viss attīstīsies."
Arī žurnāls "Punctum" uzrunā savus autorus – literātus, kultūras darbiniekus, māksliniekus, publicistus, un viņu dienasgrāmatas arī publicē – katru dienu vienu vai vairākas. "Arī šīs dienasgrāmatas pārtveram un arhivējam, jo tas, kas ir garamantas.lv, saglabājas kā folkloras krātuves krājums – uz mūžiem," skaidro Reinsone.
Viņa arī stāsta, ka paralēli tekstu ievietošanai tiek veidota arī karte, kurā redzams, kādās vietas top dienasgrāmatas. "Ir ļoti interesanti vērot, kā katru dienu šī karte attīstās un kuri apgabali kļūst par naratīvajiem centriem.
Redzam, ka rakstīšanas epicentrs ir Latvija, bet tiek rakstīts arī Itālijā, Ķīnā, Anglijā un citviet – tā ir tāda mentālā karte, kas rāda, par ko cilvēki domā, par ko satraucas."
Uz jautājumu, vai jau radies kāds vērojums par to, kādas attiecības mūsdienu cilvēkam ir ar dienasgrāmatas rakstīšanu, Reinsone atbild šādi: "Šobrīd redzu, ka šis laiks, kas ir tik pēkšņi uznācis, kad liekas, ka viss kājām gaisā sagriezies – to var saukt par krīzes laiku –, ir pamudinājis cilvēkus rakstīt dienasgrāmatu. Mēs pieredzam ko tādu, ko, iespējams, nepieredzēs nākamās paaudzes, un to vajag uzlikt uz papīra vai fiksēt datorā.
Otra lieta – tā ir emociju norakstīšana no sevis, atbrīvošanās no emocionālās slodzes, un tas parādās arī komentāros, ko mēs saņemam.
Bet kopumā ārpus pandēmijas projekta autobiogrāfiju krājums darbojas apmēram divus gadus, un mums šobrīd ir savākts ap 200 personīgi rakstīto dienasgrāmatu no dažādiem laikmetiem. Mūsdienu cilvēks raksta dienasgrāmatu, bet daudz mazāk – uz papīra. Bieži vien dienasgrāmatas tiek aizstātas ar sociālajiem tīkliem, kur ātri var kaut ko ierakstīt. Bet tas, ka būtu pazudusi pašrefleksija rakstītā formā, tas noteikti tā nav."
Bet viena lieta ir rakstīt, un pavisam cita – dalīties ar to. "Jā, tas ir tāds izaicinošs aspekts dienasgrāmatā, jo par dienasgrāmatu pierasts domāt kā ļoti personisku lietu, tāpēc mums ir arī daudz personisku dienasgrāmatu, bet autobiogrāfiju krājumā mēs piedāvājam cilvēkiem iesniegt savas personiskās dienasgrāmatas, kas reizēm rakstītas pirms piecdesmit vai sešdesmit gadiem, un tās paliek arhīvā. Tās, protams, neiet nekur publiski.
Domāju, lielākā daļa dienasgrāmatu nav iesniegtas tieši šī iemesla dēļ – ka tas ir kaut kas tāds, ar ko nedalīties."
Vai kādā brīdī tiks likts punkts arī projektam "Pandēmijas dienasgrāmata"? "Domāju, ka ar laiku tas izsīks. Bet paredzu, ka pēc pandēmijas laika beigām ieplūdīs tās dienasgrāmatas, kas rakstītas mājās un kas nav mums sūtītas. Jo arī to mēs cilvēkiem piedāvājam – ka nav jāsūta uzreiz. Rakstiet, un tad, kad viss būs beidzies, atsūtiet savu rakstīto."
