Džemma Skulme (1925) ir gleznotāja, latviešu klasiskā modernisma veidotāja, dzimusi gleznotāja Oto Skulmes un tēlnieces Martas Skulmes ģimenē. Laikā no 1982. līdz 1992. gadam Skulme bijusi Latvijas Mākslinieku savienības priekšsēdētāja. Viņa bijusi LPSR Augstākās Padomes deputāte un arī viena no Latvijas Tautas frontes (LTF) veidotājām. 1989. gadā kā LTF pārstāve ievēlēta PSRS Tautas deputātu kongresā. Skulme saņēmusi arī vairākus apbalvojumus – Triju Zvaigžņu ordeni, kā arī vairākas ar profesionālo darbību saistītas balvas.
Mūsu mājai Mežaparkā pa diagonāli bija iemitināts čekists. Viņš dzīvoja kopā ar savu māti sētnieci. Reiz uz Jāņiem viņš atnāca galīgi pillā ar alus pudelēm, jo interese jau bija. Kaut pie mums nenāca cilvēki runāt par valsts varas gāšanu, tomēr sabiedrība apgrozījās.
Padomju vara mācēja tā sašķirot, un diezgan neiedomājami ir tagad tādiem cilvēkiem, kas izglītību guvuši ASV, izstāstīt to, ka varēja arī tomēr eksistēt, disidents nebūdams, – patstāvīgi domājoša personība, kādi bija atsevišķi, kuriem bija spējas tādiem būt.
Pašlustrācija
Režisora Ginta Grūbes un Sanitas Jembergas veidotā filma “Lustrum” aizsāka stāstu par Kultūras sakaru komiteju, par kultūras un inteliģences sadarbību ar toreizējo Valsts drošības komiteju (VDK).
Sadarbībā ar “Mistrus Media”, Latvijas Televīzijas Kultūras raidījumu redakciju un cilvēkiem, kuri vēlas turpināt sarunu par kultūras un inteliģences sadarbību ar LPSR VDK, LSM.lv piedāvā platformu tiem, kas izrādījuši iniciatīvu atklāt savu stāstu visai sabiedrībai.
"Pašlustrācijas" stāsti.
Kāds augsti kvalificēts žurnālists M. Z. tagad ņirgājas, sacīdams, ka Peters un Skulme, tie vecie maukas, vāvuļo vēl joprojām par to asociatīvo tēlu un metaformām. Nesaprot, nezina neko par to veselo laikmetu, kurā nācās dzīvot, izdzīvot un vilkt to kultūras vezumu, domājot par brīvību, neatkarību, bet galvenokārt par to, lai mēs nebūtu apspiesti – pat ne valstiski domājot, bet, lai māksla, lai vārds netiktu nospiesti. Man galvenais bija izvilkt, izdabūt cauri, bet ne jau par savu personību runājot.
Notika tā, un tā bija sakritība vai likumsakarība, vai Dievs tā bija vēlējis, ka es kļuvu par Mākslinieku savienības vadītāju, kā toreiz teica, “priekšsēdētāju”, tagad teiktu – “prezidenti”. Mūsu daudzveidība ietekmēja visus procesus tajā teritorijā, kas bija mūsu apspiedēji, – Padomju Savienībā, kur tāpat bija mazās tautas, kurām mēs pavērām mazliet plašāku to domas brīvību, iespējamības domāt citādi.
1988. gadā mūsu pašu izdabūta projekta par avangarda mākslu Latvijā [ietvaros] 23 avangarda mākslinieki no jaunās paaudzes tika uz Rietumberlīni. Vēl Berlīnes mūris nebija kritis. Atklāšanas runā teicām, ka esam perestroikas vēstneši un rādām savu mākslu. Māksla tika novērtēta. Bet aste bija līdzi, vēl 1988. gadā. Viens no māksliniekiem man teica: “Ko lai es daru, viņš man uzmācas, ka vajag kaut ko ziņot par kaut ko!”
Ko es varēju atbildēt? Es viņam teicu tikai tā: “Tā bija Ilmāram Blumbergam, viņam uzmācās, un Ilmārs bija atteicies. Bet tajā pašā laikā apmēram viņam kāds bija ielauzies darbnīcā un kaut ko izdemolējis.”
Tas čekists bija jauns tips, bet tagad, kad ieraudzīju čekas darbinieku sarakstus publicētus internetā, es viņa uzvārdu neatradu. Viņam bija lietuvisks uzvārds.
Tagad ir diezgan daudz runāts par tā saucamo Kultūras sakaru komiteju. Otra bija dažādas draudzības biedrības – tuvināšanās ar Franciju, ar Grieķiju. Mēs jau uzreiz sapratām, kāda piegarša tam ir.
Padomju Savienībā viss bija ļoti ideoloģiski un stratēģiski un reizē prasti, dumji – [orientēts uz] cilvēku sašķelšanu, pat ģimenēs tika izmantotas mīlestības intrigas, cilvēku īpašības, kā skaudība.
Kādiem labākiem esot, lielākiem, pārākiem esot, mazais jūtas pazemots, viduvējais jūtas aizvainots. Viņā rodas tādas kā atriebības jūtas. Viņš nemeklē dziļo iemeslu valsts struktūrā, kas izdevīgi izmanto cilvēku pret cilvēku. Es domāju, tā radās arī t.s. stukaču meklēšana.
Pavisam vienkārši.
Bija tādi cilvēki, kas bija tikuši uz ārzemēm – māmiņas vai kundzes, kas dzīvoja sairušo ģimenes saišu ilgās, ilgās pēc saviem tuviniekiem. Vienam otram to iespēju aizbraukt deva, pretī kaut ko saņemot.
Diemžēl es pati tajā Komunistiskajā partijā iestājos. Par iemesliem es jau esmu runājusi, tie ir man pašai smagi, un es, protams, to nožēloju – nekāda vajadzība nebija braukt uz aspirantūru. Bet tur kaut ko noteica mīlestība.
Bija tādi, kam bija uzticība pret mani un kas prasīja – ko darīt. Arī mans tēvs tādu lomu spēlēja – pie viņa nāca kāds pazīstams arhitekts un teica: “Ko lai es daru?” Tēvs teica: “Stāsti kaut ko. Stāsti, ja tev prasa, par virtuvi, ka kopā ēda vai tamlīdzīgi, jo viņiem pietiks.” Tēvam pašam nācās savu brāli aizstāvēt.
[..] Savu mākslu turēdami par to augstāko, tiekdamies viņai pavērt ceļus, tiekdamies būt pasaulē, līdzināties tiem pašiem, kas jau darbojas mākslas pasaulē, mēs ar savām dzīvībām neriskējām. Ģimene vienmēr bija prātā, un tas bija arī par iemeslu arī tiem kompromisiem, kuri notika dzīves gaitā. Doma par ģimeni, doma par to, ka vari zaudēt visu vienā dienā.
Visu laiku bija prātā deportācijas un apcietināšanas, un kratīšanas.
Tas brīdis varbūt man bija tāds izgaismošanas brīdis, kad tīri atklāti izgaismojās tas, kas tomēr tevī iekšā ir. Tā, lūk, ir tā lustrācija.
Man šis gājiens ir pat nepatīkamāks nekā, teiksim, tas, ka vajadzēja profesoram Andrejevam vai Stradiņam uzrakstīt atskaiti. Man nekad nekādi papīri nekad nav bijuši jāraksta, kaut arī Kultūras sakaru komitejā es [biju] kā glezniecības personība, kā virzītājspēks, kas bija mūsu, gleznotāju interesēs.
VDK vervēja aģentus arī starp trimdas latviešiem. Jūs saskārāties arī ar situāciju, ko jūs stāstījāt arī par Veltu Tomu.
Es atceros, ka bija tāda situācija. Viņa jau nezin kuro reizi bija braukusi. [Rakstnieks un dramaturgs Jānis] Anerauds viņai bija tā kā tuvāks. Kad Toma no Zviedrijas iebrauca Rīgā, Anerauds viņu bija aizvedis uz kapiem, lai iespējami viņu sarunu nenoklausītos. Anerauds strādāja Kultūras sakaru komitejā. Ar simpātijām pret Veltu viņš bija teicis: “Velta, kaut kas ir noticis. Gaisā ir kaut kas pret tevi.” Es to biju dzirdējusi. Bernhards Borgs, ar kuru mani saistīja ilustrācijas Poruka “Kaujas pie Knipskas”, bija teicis: “Džemmas kundze, labāk ar Veltu Tomu nesaejaties.”
Tātad viņai bija aizdomas. Viņai bija aizdomas. Es viņai rakstu: “Kaut kas ir. Tev var būt kāda kniepadata iesprausta matos, ka tu pati nezini, ka visas tavas sarunas noklausās.” Velta man raksta: “Es biju Stokholmā pie Ulda Ģērmaņa, un mēs ar viņu izrunājāmies.” Izrādās – kamēr Velta lido, dažas dienas uzturēdamās Stokholmā, tikmēr tā ziņa atnāk un ir jau Rīgā.
Un VDK šūmējas tie, kas ap trimdu savas cilpas metuši, un Kultūras sakaru komiteja tāpat. Bet tāds Anerauds, piemēram. Nekādi šausmoņi, ļaundari, nagumaucēji šie cilvēki nebija. Cilvēki vien bija, varbūt kreisāk noorientēti, varbūt dažādi apstākļi katram bija.
Taisīt karjeru, iemantot kādas ārzemju mantiņas – tas bija viens, par to neviens nerunā. Mīlēt ārzemju dzērienus. Alkohols vienoja daudzus, arī pretiniekus, arī ļoti nacionāli noskaņotus un pretēji noskaņotus – tā sakot, galējības pie alkohola sapratās. Ļoti interesanti; par to jau neviens nerunā, bet psihoanalīze tur ir ļoti vajadzīga.
Jūs esat iebildusi pret čekas maisu atvēršanu. Kāpēc?
Ir jā, ir nē. Man ir ārkārtīgs žēlums par ļoti daudzām nejauši iekritušām personām. Daļa ir jau nomiruši, daļa ir ļoti gados, daļa ir slimi. Nedrīkstēja tādu ceļu iet. Principā es esmu pret to. Es neko publiski neiebildu, jo es zinu, ka, ja es sākšu runāt, tūlīt būs (klāt) tie knābēji, kuri čum un mudž un kuriem vajag tikai to, kā Gundega Repše raksta, “zem kleitas bišķi ka nāk apakšsvārki ārā”, runāt par to, nevis par to tēlu vispār. Vai labums no tā būs?
Mums ir tik daudzas lietas jāatrisina. Man liekas, ka šim procesam pamatā ir reāli notikumi, bet šobrīd tiem vairs nav nekādas jēgas. Šī ir aizgājusī paaudze, tāpat kā viena daļa okupantu, tie, kas brēkuļoja savā laikā pie Brīvības pieminekļa. Viņus atmaskojot, ne demogrāfija uzlabosies, ne mazāk cilvēki aizbrauks, ne atrisinās mazo algu jautājumu, ne pielikumu pensijām, ne nodokļus. It neviens jautājums [netiks atrisināts].
Vienīgi milzīgi un ar patikšanu kaimiņu lielais, bargais, agresīvais režīms berzēs rokas: “Nu viena laba lieta ir izdarīta!” Tās ir manas domas, pie tām es simtprocentīgi turos, visu to psihoanalīzi izdarot savā veca cilvēka galvā.
Tomēr jūs pati gājāt un interesējāties, vai esat čekas maisos.
Es tūdaļ interesējos, līdzko kaut kas tāds parādījās, līdzko tā komisija tika nodibināta. Mani tas interesēja, jo kaut kas tāds pēkšņi ierunājās no pašu vidus. Mākslinieku vidū kādi raksti parādījās. Gāju pie Zālītes (Totalitārisma seku dokumentēšanas centra vadītājs Indulis Zālīte - red.) un prasīju, pastāstīju viņam arī par Marģeru Vītoliņu, kas no mums bija lielākais čekists. Atkal ļoti sarežģīti, kāpēc viņš tāds radās. Tas interesanti ir bezgala, bet tas nedod labumu nekādu. Tas vairāk tā kā literatūrai piespēlē tematus.
Man ir papīrs, kurā man nav nekādu dokumentu. Parakstījusi vai par kādu cilvēku rakstījusi nekad nemūžam neesmu. Bernhards Borgs šad tad piestaigāja, ar manu tēvu parunājās, jo tas viņam bija ļoti liels gods, ka var ar Oto Skulmi runāt. Borgs bija Latgales patriots, par Latgali varēja raudāt. Viņš teica: “Man bija iespēja izņemt vienu otru papīru.” “Nu ko tad?” mēs ar vīru prasām. Vienu piemēru viņš teica: “Tad, kad Ābols runā, Džemmai acis spīd.” Varēja būt daudz tādu ziņojumu.
Tas, ka mūsu vidū bija tādi, bija zināms. (..) Ojāram, manam vīram, bija mātesmāsa, kura bija 1937. gadā represēta uz 25 gadiem. Vīru zaudējusi, bērns bija bērnunamā ielikts – pilnīgi izpostīta dzīve. Un viņa pēc atgriešanās savos ieskatos par Staļinu nemainījās. Es tā domāju, ka katrs, kas dzīvi dzīvo, kuram vien ir sirdsapziņa, goda un krietnuma jūtas, tas pie sevis visu to procesu ir izdzīvojis pilnībā.
Būtībā jau katrs indivīds šajā padomju totalitārajā režīmā faktiski bija spiests izdarīt morālas izvēles amorālā situācijā. Vai jums arī nācās izdarīt šādas izvēles?
Es to esmu sen, sen runājusi, deviņdesmitajos gados. Par to, ka režīma ieliktais – jo mēs tomēr tik garus gadus esam dzīvojuši – es to saucu par tā režīma izveidoto īpašību multiplicēšanos, reproducēšanos. Mēs šīs īpašības visi nesam tālāk, un tās mūsos dara dzīvu kādu procesu, darbu, kādu veidu, kā mēs domājam. Tur tas ir klāt – baiļu moments. Tam ir visam sakarība un jēga.
Jānis Peters pats ironizēja par to, ka Peters teica, ka Ļeņins ir teicis tā un tā. Viņš izmantoja padomju ideoloģijas instrumentus, lai panāktu pretējo.
Tajā laikā tas, ko legāli drīkstēja, kā varēja – jā. Mēs nebijām disidenti, kas ziedo savu ģimeni un savu labklājību. Bet uz riska robežas mēs bijām. Balansējām uz tā saucamās sarkanās līnijas. Varbūt arī tie, kas atradīsies čekas maisos, [bija tādi paši].
Vai jūs savā dzīvē saskārāties ar kādiem draudiem un šantāžu?
Puča laikā. Tā bija bīstamība, jo varēja gan notikt. Tomēr, zinot to situāciju, redzot, ka pretestība ir augusi, ka deputātu vidū ir spēki, kas tomēr ir samērā normāli domājoši… Lai gan Gorbačova akcijas bija ļoti kritušās. Manās acīs Gorbačovs kritās ar vienu teikumu par mums, par Latviju: “Bet tagad tautas sastāvs ir cits.” Tad, kad es ar viņu runāju par neatkarīgo Latviju, ka mums pašiem jādod vara darīt.
Tātad viņš savā galvā, komunists būdams, akceptēja okupāciju, akceptēja nodarījumus. Viņš gribēja pateikt, ka mūsu tautā ir iemesta cita publika un mums ar to ir jārēķinās. Tā ir doma, kas man neliek miera – ka vēl joprojām mēs nevaram teikt “mēs, latvieši”, ka arī krievs nevar reizēm tā teikt.
Kāpēc, jūsuprāt, čekas maisos ir tik daudz kultūras cilvēku?
Tā ir tā mūžīgā vēršanās pret kultūru kā tādiem zināmā mērā gaismas nesējiem. Tomēr mēs tak tie bijām, mēs tie bijām. Kopējā gaita bija uz neatkarību, uz brīvību – jebkurā žanrā. Tā bija ar cīņu izveidota. Tur iekšā bija zināma viltība, zināms kompromiss par brīvo Latviju. Mūsu gaita to apliecināja. Kā to var nesaprast!
