Ciešā sadarbībā ar “Mistrus Media”, Latvijas Televīzijas Kultūras raidījumu redakciju un cilvēkiem, kuri vēlas turpināt sarunu par kultūras un inteliģences sadarbību ar LPSR Valsts drošības komiteju (VDK), LSM.lv piedāvā platformu tiem, kas izrādījuši iniciatīvu sarunu turpināt un atklāt savu stāstu visai sabiedrībai.
Sarunas ar dzejnieku Jāni Peteru fragmenti izmantoti filmā “Lustrum”; sadarbībā ar filmas veidotājiem piedāvājam pilnu sarunu (skat.video raksta sākumā).
Jānis Peters (1939) ir latviešu dzejnieks. Latvijas Rakstnieku savienībā bijis valdes sekretārs, dzejas konsultants un valdes pirmais sekretārs. Laikā no 1991. līdz 1992. gadam bijis Latvijas Republikas valdības pastāvīgais pārstāvis Maskavā, laikā no 1992. līdz 1997. gadam ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Krievijas Federācijā. Peters saņēmis arī vairākus apbalvojumus: Sv. Marka ordeni Venēcijā, Triju Zvaigžņu ordeni, kā arī vairākas ar literāro profesionālo darbību saistītas balvas.
"Lustrum": Bail nebija?
Jānis Peters: Toreiz nevienam bail nebija. Atmodas laikā – 1988. gadā vēl milzīga atmoda nebija, bet Maskavā bija perestroika. Maskavieši zināja vairāk un nebaidījās gandrīz ne no kā. Mums jau tādu rakstnieku nebija, kas parakstītu protesta vēstules – pilnīgi pretpadomju.
Mums nebija Solžeņicina, cilvēktiesību aizstāvju, kas stāv uz ielas pie mauzoleja, – visas šīs grupas.
Tiem, kam bija sakari ar Maskavas rakstniekiem… Mums bija īsta draudzība ar Vozņesenski, Jevtušenko, Okudžavu, Dovlatovu, Ahmaduļinu. Neteiksim, ka ar revolucionāriem, bet liberāļiem, kuri kritizēja padomju sistēmu. Bet atļautības robežās. Tas bija cits laiks. Mēs tomēr, analizējot padomju iekārtu, aizmirstam, ka tā evolucionēja. Nevar salīdzināt Staļina laiku varbūt pat ar Hruščova un Brežņeva ne, kaut gan Brežņevs bija smagāks gadījums, nerunājot par Gorbačovu. Visi Rietumu avoti, ko esmu lasījis – grāmatas, politologi, vēsturnieki –, apgalvo, ka Gorbačovs patiešām gribēja pārveidot PSRS. Bet viņam nebija zināšanu, viņš nebija īsts intelektuālis – bija cilvēks tomēr no laukiem, no Stavropoles. Kaut arī bija diplomēts jurists, studēja vienā laikā ar Mamardašvili. Sieva skaitījās marksistiskā filozofe.
Nevaram notikumus vērtēt, šajā zināšanu un informācijas kalnā stāvot, un teikt: “Vai, kā tas tur rīkojās! Kāpēc Peters teica, ka Ļeņins teica tā un tā…” Te ir tā atbilde, ka es pratu runāt. Tauta man rakstīja vēstules – pakas! Paraksti daudzi – brīžiem 100. Zinātnieki, institūti – tas man ļoti glaimoja. Un man ar to plēnumu arī pietika.
Pēc tam nekas nesekos?
Ievadrunā teicu, ka rīkojamies atbilstoši PSKP 19. konferences nostādnēm.
Jūs tā domājāt?
Jā. Uzņēmu ar sajūsmu perestroikas nostādnes. Varat smieties – es jau biju priecīgs un apreibis no tā, ka 87. gadā ceļmalās uz Salacgrīvu un Kuivižiem bija privātie cilvēki, kas cepa šašliku. Drīkstēja. Padomju apstākļos tas bija kas neparasts. Tas bija sākums, iedīglis t.s. kooperatīviem un daļēji privātīpašumam. Mēs to plēnumu arī veltījām 19. konferencei. Reigans bija Maskavā. Viņš pieņēma Modri Plāti un padomju disidentus. Tie tika ielūgti oficiālās pusdienās pie Reigana Maskavā, ASV vēstniecības savrupmājā. Starp tiem arī mācītājs Plāte, stipri liels revolucionārs.
Izsauca jūs pie sevis CK?
Ielūdza uz biroju un teica… Viņi nezināja… Visa Padomju Latvijas nomenklatūra, VDK ieskaitot, nezināja, kas notiek. Nesaprata Gorbačovu: ko viņš grib, kas pareizi, kas ne, kā tagad jādara. Skatījās apkārt.
Ģenerālis Zukulis man pienāca CK koridorā klāt: “Vai jūs nevarētu atnākt uz VDK kolēģiju un izstāstīt, kas valstī notiek?” Es neaizgāju. Bet Jakubāns aizgāja, pateica, ka viss notiek labi un pareizi – tā kā ģenerālsekretārs un CK vēlas. Viņi bija apmulsuši galīgi. Tāpat kā Maskavā: vieni apmulsuši, otri priecājās.
Gorbačovam jau sāka rasties ienaidnieki. Tas nebija parasts. Sākumā visi viņam klanījās. Kam klanījās? PSKP CK ģenerālsekretāram – amatam, lai kas tur būtu bijis.
Kāpēc neaizgājāt uz VDK?
Nav vērts man tur iet. Man nelikās loģiska šī lieta. Bet Jakubāns ar savu humoru… Enerģisks, mazliet jokdaris, izstāstīja, ka viss pareizi.
Vai viņi jums uzticējās?
Nu, nē. Kādi viņi? CK tāpat kā visur bija divas nometnes. Tad jālasa lekcija. Domāju, ka vispār bija kādas trīs kompartijas visā PSRS no 18, 19 miljoniem biedru. Bija vecie, īstie, staļiniskie boļševiki – nerunāsim par ļeņiniskajiem, kam bija varbūt kādi ideāli, ieskaitot Linardu Laicenu, kuru nošāva utt. Vispār es par komunistiem nemaz nesaucu to partiju – tā bija boļševiku partija. Jo Ļeņins tādu nodibināja. Līdz 1953. gadam rakstīja: VK(b)P - Vissavienības komunististiskā (boļševiku) partija. Vēl bija partijas, kurās bija Pikaso un Pablo Neruda. Boļševiku partija ir boļševiku partija – vēl tagad tā gribu dēvēt.
Tātad boļševiku daļa, kas bija nikna vēl. 1988. gads. Tad bija jaunā paaudze, kas uz kaut ko cerēja, – t.s. 20. kongresa paaudze, kurā Hruščovs atvēra gulaga vārtus. Masveidā izlaida cilvēkus. Nometnes kaut kādas vēl palika PSRS, bet masveidā cilvēki nāca mājās. Gulagi kā sistēma tika iznīcināta. Tā ir 20. kongresa paaudze: Vācietis, Ziedonis, varbūt sākumā Belševica.
Tad bija trešā kompartija – es tos saucu par partijas biedriem. Ne boļševiki, ne komunisti, bet partijas biedri, kuri ieņēma amatus: galvenais inženieris, rūpnīcas direktors, kolhoza priekšsēdētājs. Leģendārais Jānis Blūms, brīnišķīgs cilvēks, viņam 40. gadā boļševiki iznīcināja visu ģimeni, bet viņš bija Komunistiskās partijas (KP) biedrs un Sociālistiskā Darba Varonis. (..) Saimnieciski darbinieki, partijas-padomju aktīvs. Padomju darbinieks bija Alfrēds Rubiks, tīri labs Rīgas izpildkomitejas priekšsēdētājs. Leca acīs partijas nomenklatūrai. Pugo teica: “Kā savadīt Rubiku?” Rubiks iestājās pret nomenklatūras izvietošanu jaunajā, sarkanajā mājā pretī (Gorkija ielā) 145. Ko panāca Rubiks? Ka partijas darbiniekus no turienes izliek, jo 20 vai 40 000 strādnieku gaida dzīvokļus.
Jūs tomēr esat nacionāli noskaņots dzejnieks. Kāpēc lai viņi jums uzticētos?
Tāpēc, ka es mācēju runāt. Es runāju ar visiem. Runāju ar LNNK, parakstīju Pilsoņu komitejas publisko [vēstījumu], ka esmu par pilsonību… (..) Mācēju runāt arī ar partiju. Noskaitīju trīs partijas visā PSRS, bet Latvijā bija vismaz divas partijas. Kad man tur bija jāiet pie kultūras daļas vadītāja, pie CK sekretāra… Es te putrojos. Ar dāmām no kultūras nodaļas, kur bija Nellija Janaus, kurai tagad skaistuma salons, nelaiķe Helēna Pētersone – normālas sievietes, partijas darbinieces. Gājām uz ēdnīcu CK, un dāmas teica: “Paskaties, kā mellie uz mums skatās!” Melnsimtnieki pie cita galdiņa. Tur jau bija sadursmes. Nacionālists. Tāds bija arī Ziedonis. Bet,
ja partija kaut ko nolēma, tad vienmēr bažīgi prasīja, ko par to teiks Ziedonis. Viņiem bija liela bijība.(..) Viņi šausmīgi negribēja kaitināt inteliģenci. Lielo.
Vienīgais valstsvīrs, kas spēja saturēt PSRS, bija Staļins: uzsita dūri uz galda, nospieda gaili – nošāva. Noturēja kā valsti: sliktu, ļaunu, briesmīgu. Bet visi pārējie jau attīstījās relatīvi līdzīgi civilizētajai pasaulei. Es neslavēju nevienu – mani tikai ārkārtīgi uztrauc netaisnība, ka nenovērtējam personības. Viss labais, kas PSRS notika, nebija sistēmas dēļ, bet pateicoties cilvēkiem. Kāpēc mums ir šodien tik daudz labu padomju laika filmu? “Ceplis”. Jaunatne saka: visu aizliedza. Bet vēl tagad gribas redzēt.
Ar dzejnieku Jāni Peteru sarunājās režisors un žurnālists Gints Grūbe un Sanita Jemberga. Materiāls sagatavots LTV Kultūras raidījumu redakcijā sadarbībā ar studiju “Mistrus Media”. Montāžas režisors Guntis Lēmanis.
