Mākslas zinātniece Inga Šteimane turpina pirms mēneša aizsākto sarunu par tā dēvēto "Uzvaras pieminekli", kas atrodas Pārdaugavā, Uzvaras parkā. Pēdējās nedēļās, tuvojoties 9. maijam, piemineklis ir nonācis diskusiju un strīdu centrā – vai to paturēt kā kultūras mantojumu? Vai arī tas ir tik uzlādēts ar ideoloģiju, politiku un tik ļoti rezonē ar pašreizējās situācijas kriminālo raksturu, ka Rīgā nebūtu vajadzīgs šāds piemineklis? Savā viedoklī par šiem jautājumiem raidījumā "Mākslas vingrošana" dalās Latvijas Mākslas akadēmijas asociētā profesore, mākslas doktore Laila Bremša un kultūrpētnieks, mākslas kritiķis Pēteris Bankovskis.

Inga Šteimane: Kā jūs uzskatāt, vai šādi ideoloģiski veidoti pieminekļi vispār ir interpretējami?

Laila Bremša: Es domāju, ka tas ir atkarīgs, kādam notikumam piemineklis ir veltīts un kādā brīdī iestājas situācija, kad prasās pieminekli interpretēt – kā ir mainījies konteksts.

Pēteris Bankovskis: No vienas puses, cilvēks jau ir liels meistars uz interpretāciju. Var interpretēt jebko un jebkādā veidā. Bet jautājums ir – vai tas ir vajadzīgs? Ļoti bieži tas nav vajadzīgs. Un tad to izmanto dažādiem politiskiem vai citiem savtīgiem mērķiem. 

Vai šobrīd mēs varam uzskatīt, ka konteksts ir mainījies, ņemot vērā, ka šis ir okupācijas laikā veidots piemineklis citai sociālpolitiskai sistēmai? Šobrīd šī sistēma jau 30 gadus vairs neeksistē.

Laila Bremša: Protams, ka konteksts ir mainījies.

Kad nebūtu vajadzīgs pārinterpretēt pieminekli? Vai "Uzvaras piemineklis" būtu šis gadījums?

Pēteris Bankovskis: Jautājums par "Uzvaras pieminekli" man personiski ir dziļi subjektīvs un izjusts. Jo tad, kad pieminekļa vēl nebija, es mācījos Rīgas 3. astoņgadīgajā skolā, kas ir uz Nameja un Uzvaras bulvāra stūra. Un tanīs vietās, kur tagad ir lielais parks, un otrā pusē, kur ir piemineklis, tur sākumā bija liela būvgružu izgāztuve. Vēlāk to izlīdzināja un iekārtoja parku. Un mēs kā skolnieki aktīvi piedalījāmies kariņa spēlēšanā gan tajos būvgružos, gan pēc tam tā parka stādīšanā. Un tas man ir viens no mīļākajiem parkiem visā Rīgā. Un es uzskatu, ka tas, kas tur atrodas otrā ielas pusē, ir pretīgs svešķermenis. Tas man tur nav vajadzīgs.

Man vienalga, kādi laiki mainās, bet tas man vairs nav vajadzīgs. Es arī nesaskatu nekādas mākslinieciskas vērtības, lai man piedod tēlnieks, skarbā stila meistars savā laikā.

Laila, jūs esat arī tēlniecības speciāliste. Jūsu viedoklis kā profesionālei atšķiras no daudziem manas paaudzes profesionāļiem – mēs vairāk esam par saglabāšanu. Es gan neesmu izpētījusi, no kurienes ir šī iekļaujošā taktika. Jūsu attieksme profesionāli bija skaidra – šo pieminekli vajag nojaukt. 

Laila Bremša: Mana attieksme tiešām ir bez jebkādas elastības, ja tā varētu teikt. Tas ir jānojauc! Man nav tik personīgu un tuvu atmiņu kā Pēterim, bet es ļoti labi atceros to laiku, kad pieminekli atklāja.

To sajūtu, ka tas brutālais spēks, ko šis piemineklis iemieso, tas ir tāds nomācošs un nemaināms.

Katrā ziņā sajūta par vēlīno padomju periodu bija visai drūma šī pieminekļa sakarā. Un, kad mainījās situācija pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, par šo pieminekli es īpaši daudz nedomāju. Notika pieminekļu novākšana, ko es uzskatu, ka vajadzēja – šos daudzos Ļeņina pieminekļus. Un, protams, bija tāda sajūta, ka vajag novākt arī šo pieminekli. Bet bija saprotams, ka tā laika situācijā, 90. gadu sākumā, tas nebija galvenais, ko vajadzēja darīt, jo tas tomēr bija tikai piemineklis. Un tad kļuva skaidrs, ka ir starpvalstu vienošanās, kurā ir iekļauta pieminekļu saglabāšana, un sabiedrībā tā kā samierinājās. Tad es pārstāju par šo pieminekli domāt. Bet, kad man nācās iesaistīties kolektīvā darbā Mākslas vēstures institūta izdotajā daudzsējumu grāmatā "Latvijas mākslas vēsture", tad es no jauna apmeklēju šo pieminekli.

Protams, man atjaunojās par šo pieminekli viedoklis – šim piemineklim reāli nav vietas publiskajā telpā. Vēl jo vairāk, ņemot vērā kontekstu, kas ap šo pieminekli notiek pēdējā laikā – 9. maija svinības, melni oranžās lentītes.

Un kopš 24. februāra, kad ir skaidrs, ka šis piemineklis neiemieso mūsu pagātni, kā reizēm cilvēki saka, ka mēs nedrīkstam nojaukt savu pagātni un ka tā tomēr ar mums ir bijis. Šis piemineklis tomēr simbolizē tagadni, šo joprojām agresīvo ideoloģiju un armiju, kas šo ideoloģiju mēģina realizēt.

Krievijas uzbrukums Ukrainai parāda, ka mūsu publiskajā pilsētas vidē šim piemineklim nav vietas sava simboliskā satura dēļ, agresivitātes dēļ, ko es te saskatu kompozīcijā, plastikā, šajā sevi izsmēlušajā vēlīnajā socmodernisma tēlniecībā. Es gan negribu teikt, ka piemineklim nav nekādas estētiskas vērtības.

Ja šis agresīvais uzbrukums nebūtu noticis, tad varētu nedaudz spekulēt ar to, ka mūsu sadalītā sabiedrība pēc kādiem gadiem 50 varētu samierināties ar to, ka okupācija un atbrīvošana ir notikusi vienlaicīgi, un šis piemineklis varbūt varētu būt kā tāda kuriozitāte, kas liecinātu par vēlīnā padomju perioda mākslas ārišķīgo patosu. Tad to varētu demonstrēt kā sava laika un stila liecību. Bet es domāju, ka patlaban šis jautājums absolūti nav aktuāls.

Pēteris Bankovskis: Pieminekļi vai nu akumulē vai neakumulē kaut kādu sociālo grupu vēlmes un ilgas, un cerības. Šis piemineklis kopš 90. gadiem, kad Krievija izveidoja savu teoriju par krievu pasauli, palika par šīs pasaules absolūtu sastāvdaļu, par ideoloģiskās agresijas sastāvdaļu imperiālistiskajā lielvalstī. To mēs arī esam piedzīvojuši pēdējos gados katru gadu slavenajā 9. maijā. 

Vai šis piemineklis nevarētu izrādīties interesants piemērs ne tāpēc, ka mēs censtos šajā okupācijas piemineklī ielikt Latvijai draudzīgāku jēgu, bet gluži pretēji – lai tā paliek tikpat nedraudzīga, kā tā sākumā bija iecerēta. Tik impēriska, tik šovinistiska. Es to interesanto redzu tajā, ka šī šovinistiskā, patiesībā uz ļauniem darbiem tendētā politiskā impērija sevi šādos skulpturālos, publiskajai telpai domātos tēlos pasniedza, miksējot visneiedomājamākos cildenos ideālus – no antīkās pasaules, no modernās mākslas, lika tos kopā un pierakstīja tos sev. Tātad piemineklī ir jau tāds sākotnējs paradokss, kā šī impērija sevi tēlo un kas tā patiesībā ir. Un tagad esam mēs ar šo iespēju kaut ko darīt ar šiem tēliem. Vai mēs varam to? Vai tomēr ne? 

Laila Bremša: Es nedomāju šādu vispārinājumu kategorijā par impēriju, bet nolikumu 1977. gadā šim piemineklim ir apstiprinājusi Latvijas PSR Ministru padome.

Pirmā ideja par to, ka ir jāceļ piemineklis uzvarai, radās tūlīt pēc uzvaras – 1945. gadā. Tas bija tāds periods, kad uzvaru nesvinēja. Nekādas pompozas armijas parādes nenotika. Uzvaras dienas svinēšana atsākās tikai 60. gadu vidū.

Iemesli dažādi. Smaga situācija – tika īsā laikā demobilizēti apmēram 2,5 miljoni iekšēji agresīvi, kara traumēti vīrieši, kuri ļoti labi saprata, kā šī uzvara bija nākusi. Un acīmredzot, var pieņemt, ka valdošajām aprindām lika padomāt, vai šāda uzvaras svinēšana vispār ir iespējama, nepieciešama. Tad šī pieminekļa ideja palika nerealizēta. Tad radās domas atkal 70. gadu sākumā. Konkursu izsludināja 1977. gadā. Kas ir svarīgi – ne jau impērija iedvesa šo ideju. Konkursā piedalījās 33 projekti, kas nozīmē to, ka latviešu mākslinieki vēlējās izmantot šo iespēju – sevi realizēt monumentālā kompozīcijā un nopelnīt labi.

Mana attieksme pret šiem pieminekļiem ir ārkārtīgi piezemēta, jo šādā veidā saglabājās un eksistē Latvijā monumentālās tēlniecības tradīcijas un tehniskās prakses, kas ir nepieciešamas, lai vispār varētu pieminekļus darināt.

Žūrijas komisija izvēlējās 3. vietas ieguvēju projektus. 1. vietu nepiešķīra, 2. vietas neizvēlējās. Tad izveidoja radošo kolektīvu, kas sastāvēja no četriem tēlniekiem un septiņiem arhitektiem. Bet, kā mēs zinām, kompozīciju realizēja divi tēlnieki.

Acīmredzot, ir bijis ļoti komplicēts un iekšēji pretrunīgs process, kā vispār izveidojās šis radošais kolektīvs un kādā veidā viņi nonāca pie šīs acīmredzami eklektiskās kompozīcijas. 

Zināms, ka Aivara Gulbja figūras  ''Māte Dzimtene'' kompozīcija ir tikusi mainīta. Tēlniekam teica, ka ir jāizņem bērna figūra. Tieši šo figūru es varētu interpretēt citā veidā, ja to neatstātu esošajā novietnē, ja to pārvietotu uz citu vietu un radītu šai skulpūrai citu kontekstu. Bet te rodas jautājums – kāpēc tas būtu jādara? Kas ir tas mērķis? Godīgi sakot, es neatrodu atbildi uz šo jautājumu.

Pēteris Bankovskis: Tā dedzība sākt atzīmēt Uzvaras jubilejas Padomju Savienības Lielajā Tēvijas karā – tā radās, kad Aukstais karš iegāja Padomju Savienībai kritiskā fāzē. 70. gados varbūt jau to varēja just tie, kas sēdēja "tur augšā". Viņi jau saprata, ka tā lielā bruņošanās, ka tā “piežmiegs” padomju ekonomiku un ka nekas labs nebūs. Un tad varēja ģenerēt mītu par Padomju Savienības vienpersonisko uzvaru Lielajā Tēvijas karā.

Tad varēja atsākties šī [Lielā] Tēvijas kara uzvaras godināšana un pārvēršana par galveno cilvēku kopā saturošo mītu. Tagad arī jāsaka – krievu impērijas kopā saturošo mītu. Tie ir galvenie svētki, nevis, piemēram, svētki, ko svin 4. novembrī, laikam Krievijas atdzimšanas diena. To neviens krievs vispār nesvin. Bet svin 9. maiju. 

Laila Bremša: Nelaime ar šo pieminekli ir tāda, ka nebija pietiekami autoritatīvs šīs grupas vadītājs. Šim piemineklim nav vienotas ieceres, manuprāt. Tas ir eklektisks pēc formas un arī pēc satura. Mākslinieki ir realizējuši sevi savu spēju robežās. 

Pēteris Bankovskis: Politiskā interpretācija nevienu mirkli šim piemineklim nav zudusi. Varbūt pat ne to skulpturālo veidojumu dēļ, bet gan tā obeliska dēļ, par kuru mēs vispār nerunājam, bet kurš ir uzstādīts uz Uzvaras bulvāra ass. Un mēs to piecstaru zvaigzni gribam vai negribam, mēs to tomēr ieraugām. Tas ir pilsētvidi veidojošs fenomens, kas mums vienmēr atgādina, kas mēs tādi te esam, jo tur, lūk, augšā ir tas īstais, kas uz mums noraugās.

Vai mēs varam pārvietot šo pieminekli?

Pēteris Bankovskis: 

Pārvietošanas jēgu es neredzu.

Es iedomājos, ja nu kaut kādu apstākļu iespaidā pieminekli nojauc, tad es iztēlojos, ka tur varētu, ne jau atdarinot, bet asociatīvi man ienāk prātā Ņujorkā cīniņi par 11. septembra monumenta uzcelšanu, kas rezultējās ar ūdenskritumu. Ūdeņi mums ir. Un tad gan var kaut kādā akmenī iecirst tekstu, ka šeit bija vieta, kur pēdējo reizi modernajā Latvijā tika izpildīti nāves sodi, šeit stāvēja tāds un tāds piemineklis, šeit savā laikā Kārlis Ulmanis gribēja taisīt citu pieminekli, kāpēc to vispār sauc par Uzvaras laukumu, kāda tam visam ir jēga – tas varētu stāvēt akmenī iecirsts, bet bez šiem tēliem.  

Šī pieminekļa nehumānā iedarbība uz vidi, es domāju, tas laikam ir tas atslēgas vārds, kas, acīmredzot, abu jūsu viedokļus konsolidē, un ka nekādas mākslas interpretācijas to nevar glābt un padarīt cilvēcīgu humānai un labticīgai sabiedrībai. 

Laila Bremša: Jā, iespējams, ir tādi mākslas darbi, kuri ir agresīvi pēc savas būtības, tendēti uz nevaldāmu militārismu un ar tiem neko citu iesākt nevar. 

Pēteris Bankovskis: Amerikā ģenerāļa Roberta Lī un citu konfederātu virsnieku pieminekļus var ielikt muzejā. Tie ir samērīgi, tos var noņemt, lai anarhisti tos nenotraipa un lai tie stāv muzejā. Bet šis ir milzīgs. To nekur nevar ievietot. Tas darbosies negatīvi visu laiku.

Laila Bremša: Tas ir tikai piemineklis. "Tikai" nozīmē to, ka simbols nemaina realitāti, tas ir simbols. Tā ir pozīcija mums, Latvijas valdībai, attiecībā pret šo krievu militārismu, krievu agresiju – vai mēs šo simbolu paturam vai mēs to vācam nost. Tā ir attieksme. 

KONTEKSTS:

Pēdējā laikā saistībā ar Krievijas iebrukumu Ukrainā aktualizējies jautājums par Uzvaras parkā esošo pieminekli.

Iepriekš Saeimā par šī pieminekļa nojaukšanu diskutēja pirms trīs gadiem, taču šo procesu piebremzēja arī Covid-19 pandēmija. Nu 10 822 Latvijas pilsoņi kolektīvajā iesniegumā lūdza Saeimu lemt par Uzvaras pieminekļa demontāžu. Saeimas Ārlietu komisija vērtēja vēlētāju iniciatīvu par Uzvaras parkā esošā pieminekļa demontāžu. Ārlietu ministrija norādīja, ka Latvijas starptautiskās saistības liedz vienpusēji demontēt pieminekli. Savukārt deputāti ir pārliecināti, ka risinājumu iespējams rast, uzdodot Tieslietu ministrijai piedāvāt juridisku risinājumu par pieminekļa nojaukšanu.

Pieminekļa komplekss Uzvaras parkā neatbilstošā tehniskā stāvokļa dēļ atzīts par iedzīvotājiem nedrošu, līdz ar to pašvaldība 11. aprīlī to norobežojusi.