Dažas dienas pirms oficiālās atklāšanas Memoriālo muzeju apvienības vadītāja Rita Meinerte atjaunotajā namā uzņem pašus tuvākos viesus – muzeju kolēģus, kuri vislabāk atceras veco muzeja veidolu un spēj novērtēt pārmaiņas.
„Tajā sadaļā, kas saistīta ar ēku, mēs esam centušies maksimāli respektēt esošo, censties atgriezties pie tā, kas iepriekšējā muzeja veidošanas posmā varbūt bija pazaudēts, bet mums likās svarīgi. (..) No otras puses, tika respektēts arī tas, kas tika izdarīts 60.gados,” stāsta Meinerte.
Sešdesmito gadu beigās kādreizējai dzejnieku vasarnīcai, kur tolaik jau bija iekārtots Raiņa muzejs, pievienoja kaimiņu māju.
Savienojuma vieta tagad pārveidota par muzeja ieeju, kaimiņu mājā ir telpas semināriem, radošajām darbnīcām un izstādēm. Mājām stiprināti pamati, mainīti jumti, kapitāli remontētas iekštelpas, daudzviet atgriezušies vēsturiskie sīkrūtiņu logi, fasāde atguvusi oriģinālo gaišpelēko krāsu.
Vasarnīcas pirmais stāvs atguvis agrāko plānojumu, 60.gadu lielās zāles vietā atkal ir istabiņas ar gaišām dēļu sienām, kur iekārtota pirmā abiem dzejniekiem kopā veltītā ekspozīcija. To izstaigājam ar muzeja vadītāju Astrīdu Cīruli, kura Raiņa un Aspazijas vasarnīcā strādā jau teju 50 gadu.
Ekspozīcijā tradicionālais satiekas ar laikmetīgo – te ir gan rakstnieku grāmatu oriģināli un viņiem piederējušas lietas, gan magnētiņu spēle pie sienas par dzejnieku darbiem un virtuālas abu fotogrāfijas, kas viesus sagaida, piemiedzot ar aci.
„Ekspozīcijas noslēgumā satiekas divi rakstnieku portreti. Pirmais, uzņemts 1905.gadā Jaundubultos, kad viņiem jau ir 40 gadu, un pretī – pēdējais, 1929.gada vasarā, tepat, pie mājiņas, Majoru vasarnīcas dārzā,” rāda Cīrule.
Vasarnīcas otrajā stāvā ir Raiņa un Aspazijas memoriālās istabas, arī veranda, kur 1929.gada septembrī Rainis aizgāja mūžībā.
Šo telpu restaurācijai pieiets ar lielu pietāti, mēģinot pēc iespējas tuvoties 20.gadu noskaņai, stāsta Astrīda Cīrule: „No restaurācijas viedokļa pats svarīgākais šeit ir tas, ka ir atjaunotas tapetes. Mēs, protams, nevaram gluži galvot, ka tās ir īstās un pareizās, bet ļoti ceram. Jo Rainis nopērk šo māju, kad tai ir jau 30 gadu, līdz ar to mums vajadzēja izvēlēties to slāni, kurš varētu būt bijis apmēram Raiņa laikā. Visas tapetes ir veidotas no jauna, pēc maziem [oriģinālajiem] gabaliņiem. Tāpat notikusi arī mēbeļu restaurācija. (..) Faktiski tā ir pirmā reize pa visiem šiem gadiem, kopš es atceros, ka būtu kaut kas tik lielā apjomā no Raiņa un Aspazijas kolekcijas restaurēts.”
Dzejnieku vasarnīcas jaunais iekštelpu noformējums pārsteidz ar svaigumu un spēju bez uzbāzības savienot vēsturisko un mūsdienīgo. To veidojis dizaina birojs H2E. Viena no autorēm Ingūna Elere stāsta, ka māksliniecisko koncepciju iedvesmojis lielais kontrasts starp Raiņa un Aspazijas pieticīgo sadzīvi un gara bagātību.
„Šo pieticīgo sadzīvi var redzēt memoriālajās telpās, kur tiešām Rainim [istabiņā] ir tikai puslogs… Un tas ārkārtīgi kontrastē ar viņu literāro mantojumu, ko mēs arī vizualizējām tādā kā infografika veidā – viņu abu dzīves līnijas kā grāmatu plaukts, kurā sarindojas viņu abu radītie darbi,” stāsta Elere.
Simboliskais grāmatu plaukts ir viens no interesantākajiem jaunajiem elementiem Raiņa un Aspazijas Majoru vasarnīcas muzejā, kas nezinātājiem palīdz daudz skaidrāk ieraudzīt kontekstu, kurā tapuši abu dzejnieku darbi.
Trīs Raiņa un Aspazijas muzejus atjaunoja kopīgā Eiropas Ekonomikas zonas finansētā projektā, kam kopā bija atvēlēti divarpus miljoni eiro.
Tieši pirms Dzejas dienām 10.septembrī durvis vērs arī „trešais brālis” - iepriekš ļoti bēdīgā stāvoklī ilgus gadus pavadījusī Raiņa un Aspazijas māja Rīgā, Baznīcas ielā.
