Sarunā ar komponistu – gan par pieredzi Aviņonā un mūziku teātrim, gan režijas studijām Latvijas Kultūras akadēmijā un Valmieras teātra vasaras festivāla lielkoncertu "Citu dziesmu svētki" ar Jēkaba Nīmaņa, Oskara Herliņa, Platona Buravicka, Edgara Mākena, Sabīnes Ķezberes un Emīla Zilberta aranžēto mūziku.
Ģēnija neiespējamība
Jēkabs Nīmanis: "Melno mūku" sākām veidot Maskavā, jo toreiz vēl Kirilam neļāva izbraukt no valsts, tāpēc visa vācu komanda brauca uz turieni. Un principā tas ir Hamburgas Talijas teātra (Thalia Theater) pasūtījums sadarbībā ar Gogoļa centru Maskavā – teātri, kas šobrīd vairs neeksistē, jo Krievijas Kultūras ministrija to ir likvidējusi. Pirmizrādi uztaisījām janvārī Hamburgā – tā bija pirmā versija, ar tādu kā samazināto sastāvu. Jo dziedātāju un dejotāju sastāvs bija gan Krievijā, gan Vācijā, un katrs no tiem strādāja savā valstī, bet Aviņonā visi it kā satikās. Tomēr daļa no krievu komandas nevarēja atbraukt – arī tāpēc, ka viņiem vienkārši neļāva izbraukt no valsts, bet par to uzzinājām tikai nedēļu pirms tam... Man zvanīja Kirils un prasīja, vai nevaru kādu baritonu sarunāt no Latvijas. Zvanīju Latvijas Radio kora diriģentam Sigvardam Kļavam, vai nav tādas iespējas, un Vitālijs Stankēvičs piekrita. Tā ka mums arī uz skatuves bija Latvijas pārstāvis un dziedāja – viņš tiešām ļoti īsā laikā un superprofesionāli iemācījās materiālu, kas nebūt nebija viegls, jo ceturtā daļa no šī uzveduma ir muzikālā dramaturģija – mūzika nes pamatvēstījumu.
Mūzikas tur tiešām ir ļoti daudz – gan dzīvā mūzika, gan elektronika, un tas viss man bija šajos mēnešos jārada gan Maskavā, gan Hamburgā, gan Latvijā un arī Aviņonā. Taisīju versijas un aranžijas. Darbs bija ļoti, ļoti garš un ilgs, un Aviņonas versija faktiski ir pabeigtā versija,
kas pēc tam tiks konvertēta un saglabāta repertuārā, ko pēc tam visu sezonu rādīs arī Talijas teātrī.
Anna Marta Burve: Tā bija Kirila doma, ka mūzikai un teātra režijai jābūt vienādās daļās?
Te ir drusku savādāk. Čehova stāsts šeit tiek izstāstīts četras reizes, un katru reizi no viena personāža viedokļa. Ceturtā reize ir vismistiskākā, jo tiek stāstīta no mūka puses, kas principā ir tāda vīzija. Un tajā brīdī ir visabstraktākā valoda. Es to izstāstu ar mūzikas palīdzību, pēc operas principa. Ir arī teksti, bet tie ir tīri simboliski. Lielākoties teksts ir vāciski, bet ir arī krieviski un angliski. Tāda valodu muzikalitāte un ritms. Ļoti, ļoti interesanti tas ir arī no teātra valodas principa – kādā veidā stāstu var izstāstīt trijās valodās.
Kāda bija izrādes atmosfēra?
Drīzāk par to jārunā sajūtu līmenī. Tēma šajā stāstā ir par ģēnija neiespējamību: par viņa neiespējamību eksistēt, par to, kas ir ģēnijs un vai vispār cilvēkiem ģēnijs kā tāds ir vajadzīgs. Varbūt tā ir kaut kāda diagnoze vai patoloģija? Tā arī tas jautājums beigās paliek atklāts – it kā notiek cīņa par cilvēces ideāliem, bet beigās tas viss pārvēršas par vienkāršu ārprātu. Un šī sajūta, ka mēs atrodamies pie kaut kā transcendentāla, mistiska, un tajā pašā laikā ir kaut kāds sadzīviskais [elements], kurš kaut kādā brīdī sāk kaitināt – varbūt tā ir rutīna, varbūt tiekšanās uz reliģiskas ekstāzes meklējumiem?
Principā tie ir tādi eksistenciāli meklējumi par cilvēka vērtību sistēmu un tās nosacītību. Un viena no tādām patiesībām, pie kurām, manuprāt, ikviens savā dzīvē nonāk – ka
katrs tomēr ir sava ceļa gājējs un šīs patiesības meklē no savas pieredzes. Tāpēc mēs nedrīkstam pārāk kritiski sludināt vai vērtēt citu cilvēku pieredzi. Katram savs ceļš ejams.
Šajā gadījumā, kā jau teātrī, šīs problēmas tiek saasinātas līdz absurdam, līdz galējībai, līdz izmisumam, histērijai un ārprātam, un to visu mēs piedzīvojam eksaltētā formā. Bet mākslas valoda – piemēram, laikmetīgā deja un horeogrāfija, manuprāt, bija superaugstā līmenī. Šis ir darbs ne tikai ar profesionāliem dejotājiem: horeogrāfijā integrēti arī mūziķi un aktieri. Tik organiski, tik neparasti! Atrast šo balansu ir ļoti grūti, un tik milzīgā darba apjomā noturēt to intrigu visu laiku… Sevišķi uz beigām izrāde transformējas, tai mainās žanrs – tā kļūst par tādu izrādi, kur tekstam gandrīz vairs nav nozīmes. Tā ir performance. Sākumā ir saturiskais stāsts, bet pēc tam šo stāstu piedzīvojam emocionāli abstraktā valodā. Un mēs tam varam pieslēgties, jo saturisko jau esam piedzīvojuši tradicionālajā valodā.
Neapmaldīties Bābeles tornī
Klausos tevī, un man tas viss saistās arī ar Frīdriha Nīčes "Pārcilvēku". Nesen noskatījos arī vienu visai komisku video, kas bija par Riharda Štrausa "Tā runāja Zaratustra" – tur pieminēta ideja, ka šim pārcilvēkam it kā nav vajadzīgi nekādi likumi, un tas, kas notiek sabiedrībā, uz viņu vispār neattiecas. Kā tu uz to lūkojies pēc šīs izrādes pieredzes?
Vajadzīga ticība, mērķi un sava atskaites sistēma.
Ja cilvēks dzīvo bez principiem, bez savas atskaites sistēmas, viņš var ļoti ātri apmaldīties un nonākt dziļā depresijā. Tradicionāli šie orientieri tiek meklēti reliģijā, bet mūsdienās, protams, tas var būt psihologs vai kāda meditācijas forma – ir dažādi veidi, kā cilvēks sev meklē terapiju.
Un vēl viena būtiska lieta – tā saucamā identitāte, ko esmu novērojis, ceļojot pa pasauli. Mums bija ļoti interesants ceļojums uz latviešu kultūras centriem Amerikā – ar teātri braucām uz koncertu, un bija interesanti parunāt par to, cik Amerikas latviešu kopienai bijis svarīgi saglabāt un kopt savu identitāti, jo racionāli tam nav nekāda cita pamata kā viens savā ziņā psiholoģisks un iekšējs darbs ar sevi – lai tu apzinies savas saknes un tev būtu sava atskaites sistēma.
Jo tajā Bābeles tornī tik ātri var apmaldīties un pazaudēt orientierus uz tev svarīgākajām vērtībām! Cilvēks ir ļoti nestabila, trausla būtne – viņš maina savus priekšstatus par kaut ko, lai cik pārliecināts par sevi neizliktos.
Un visus šos orientierus sevī vajag kopt. Tāpēc arī tradicionālā reliģija ar to nodarbojas. Ir cilvēki, kuriem tā palīdz, – tas ir viens no daudzajiem ceļiem.
Mūzika teātrim – personīgāka, kino – ķirurģiski precīzāka
2015. gada intervijā Andrim Dzenītim tu esi atzinis, ka kino pasaule tev vēl nav tik pazīstama un teātra žanrā tu orientējies labāk. Kādas ir teātra un kino mūzikas galvenās atšķirības?
Kino ir daudz lokalizētāk veidots produkts, kur ļoti, ļoti daudz ko nosaka montāža. Tur daudz vairāk ir sarunu pa telefonu, piemēru sūtīšana un iedziļināšanās materiālā, sēžot mājās pie ekrāna. Bet teātris ir satikšanās ar cilvēku klātienē, skatoties acīs viens otram. Tā ir daudz trauslāka cilvēciskā pieredze.
Kino paver daudz vairāk iespēju brīnumiem – tehniskiem montāžas elementiem, kuri dzīvē nav iespējami, un tur mūzikas izmantojumam var būt cits mērogs un precizitāte. Tāda ķirurģiska precizitāte – pielietot mūzikas trikus un visādas manipulācijas iespējas.
Kino šīs iespējas ir lielākas.
Manis minētā intervija tapa pirms septiņiem gadiem. Vai, runājot par kino un teātri, tu jūties precīzi tāpat vai kaut kas tomēr ir mainījies?
Kaut kas jau mainās katru dienu. (..) Šobrīd es teiktu, ka ar kino man tā pieredze uzkrājas, bet, lai varētu sevi raksturot kā kino komponistu, vajadzētu specifisku izglītību tam veltīt. Ja teātrī, manuprāt, var strādāt arī cilvēks, kurš ir ļoti klātesošs ansambļu pieredzē, kino tie noteikumi ir ļoti specifiski un teorētiski kino komponistam to visu vajadzētu mācīties kaut kādā institūcijā, lai viņš varētu sevi raksturot kā kino komponistu.
Režijai un kompozīcijai ir daudz kopīga
Pirms ieraksta tu minēji, ka tikko esi parakstījis līgumu ar Latvijas Kultūras akadēmiju, jo esi iestājies režisoros. Tas it kā nav pārsteidzoši, jo ar teātri tu esi tik ļoti savijies. Bet vienalga gribētu uzzināt, kas tevi pamudināja režijas profesiju apgūt akadēmiskā vidē?
Kad sāku komponēt, man bija ļoti nepatīkama sajūta, ja mani sauc par komponistu, bet man nav diploma. Gribēju justies mazliet pārliecinātāks par sevi. Tikai tāpēc, ka esmu uzrakstījis kaut kādas notis, mani jau sauc par komponistu? Tā ir profesija!
Teātrī jau esmu vairāk nekā divdesmit gadus un redzu, ka režijai un mūzikas kompozīcijai ir tik daudz kopīga, ka gribu kā pastudēt režiju, lai varbūt kļūtu labāks komponists un izpildītājs.
Bet tai pašā laikā ticu un redzu, ka varu arī režijā daudz ko dot no savas pieredzes. Un tās nav tikai manas dīvainās ambīcijas. Lielā mērā mani iedrošināja cilvēki, kuri mani jau uzrunājuši režisēt. Mani tas mazliet pārsteidza... Vienu izrādi jau esmu režisējis Nacionālajā teātrī, tas bija kā eksperiments. Tā bija pieredze, kas iedeva kaut kādu pārliecību par sevi. Bet jebkurā gadījumā mana galvenā tēma režijā pirmām kārtām ir pētīt mūzikas un režijas attiecības, par ko, visticamāk, rakstīšu arī maģistra darbu. Ļoti svarīgi man šķiet [režijā] ieviest tehnoloģisku pieeju, no skaņas, kustības, gaismas un video viedokļa pētīt, kā to visu var efektīgāk integrēt. Te nav runa par dārgu "gadžetu" pirkšanu, ir runa par inženiertehnisko darbu, cilvēkresursu un stundu darbu. Man tā tēma ir ļoti tuva, svarīga un interesanta, es pats tur aktīvi darbojos. Tāpēc saprotu, ka šīs sfēras šajā kursā varu izkopt.
Kādas šobrīd ir tavas sajūtas studiju sakarā? Esi mazliet nobijies vai tomēr ar visām četrām jau procesā?
Angliski to sauc par "excited". Satraucies. Man ļoti patika iestājeksāmenu diena – piedalījos piecās etīdēs, kuras vajadzēja veidot visiem reflektantiem. Un es ar sajūsmu tēloju līķi, kurš skūpstās ar varoni un spēlē visādas dīvainības. Tas tiešām bija ļoti aizraujoši, es ļoti labi pavadīju laiku! Man patīk šī vide, tāda brīvība – tā ir kolosāla dzīves pieredze. Nebaidos no studiju gadiem un kaut kādas rutīnas. Ļoti ticu tam visam.
Svētki citām dziesmām – sociāls eksperiments
6. augustā Valmieras vasaras teātra festivāla ietvaros izskanēs lielformāta koncerts "Citu dziesmu svētki". Ko nozīmē šis termins?
Tās ir perifērijā esošās dziesmas, kuras cilvēkus ir ārkārtīgi spēcīgi iedvesmojušas un bijušas subkultūras ugunskurs, kas neapdziest jau daudzus gadus. Tā ir manas paaudzes mūzika, un cilvēki jau parasti vairāk vai mazāk taisa kaut ko par sevi. Par šīs idejas ierosināšanu guvu lielu atsaucību, un nu tas viss ir pārvērties par grandiozu notikumu.
Uzreiz saku, ka tas ir sociāls eksperiments. Vispirmām kārtām – lai apzinātu savas mīļās latviešu kultūras bagātības, ka mūsu kultūra ir daudz dziļāka, bagātāka, niansētāka un neparastāka, nekā mums šķiet. Šajā gadījumā tiek reflektēts par deviņdesmito gadu mūziku –
tām pagrīdes grupām, kuras nespēlēja radio un televīzijā, bet kuras spēlēja koncertus – piemēram, sametoties degvielai, vienkārši aizbrauca uz Cēsīm, lai trijos naktī kaut ko nospēlētu saviem interesentiem un tādā veidā brīnišķīgi pavadīja savu laiku. Tā ir mūzika, kura eksistēja tikai tāpēc, ka cilvēki to darīja ar sirdi un dvēseli, un viņiem bija svarīgi paust arī kaut kādu sociālu nostāju pret tā dēvēto meinstrīmu jeb pamata straumes vēstījumu.
Sevišķi deviņdesmitajos bija ļoti svarīgi būt pret kaut ko. Šī kultūra šobrīd ir krietni citādāka, tāpēc tas ir kaut kāds laikmeta atspulgs. Man ļoti svarīgi likās tāds eksperiments, ka mēs to uzliekam Dziesmu svētku formātā –
ir a cappella koris plus pūtēju orķestris, jo arī tas ir pašdarbības kustības ekvivalents. Es pats esmu nācis no pūtēju orķestra vidus. Šajā gadījumā būs profesionālais orķestris "Rīga", kurš precīzi spēlēs pavadījumu. Pārlikumus, paužot savu attieksmi un piekomponējot kaut ko klāt, veikuši profesionāli komponisti, kuriem šī tēma likās interesanta un ir personīga saikne ar to. Es speciāli mēģināju uzrunāt tieši tādas personības.
Lasot koncerta aprakstu, man ļoti patika pirmie trīs jautājumi, kas tika uzdoti, un šie jautājumi skan šādi: kādu mūziku tu klausies, kura dziesma skanēja brīdī, kad tu pirmoreiz skūpstījies, un kura skanēja tad, kad tu kāvies… Man liekas, ka ne vienmēr, pirmoreiz skūpstoties vai kaujoties, kaut kas skan fonā, bet vai tu atceries kādu notikumu iz savas dzīves, kad fonā skanēja mūzika, un tad šis konkrētais opuss kļuva par ļoti nozīmīgu tavā dzīvē?
Es jau vienmēr kaut ko režisēju. (smejas) Man vajag mūziku fonā, es to izvēlos, un tad es kaut ko daru. Tieši šādā veidā bildināju arī savu sievu: vienā Barselonas parkā starp kaktusiem speciāli sagatavoju mūziku – zināju, ka viņai tā dziesma patīk. Tā ir Māra Šverna "Neredzama sirds". Māris mums arī kāzās spēlēja. Tā ka reizēm esmu tam pievērsies konceptuāli. Kad "parasti" kaujos, nav tā, ka izvelku ārā mūziku. (smejas)
Bet sanāk, ka dzīvē tev tomēr visur kaut kāda mūzika iet līdzi?
Pirms apprecējos, man fonā vienmēr kaut kas skanēja, bet sieva veica izmaiņas manā trokšņainajā vidē, jo viņai vislabākā mūzika ir klusums un miers – tad viņa var koncentrēties darbam un nekas netraucē. Man šis miers mājās ir ienācis, un es nemaz nesūdzos. Jo troksni pārsvarā radu es pats –
vingrinos, spēlēju, komponēju, tā ka lielākoties manā mājā skan mūzika, kuru es pats radu. Ļoti daudz mūzikas klausos arī austiņās, kad pārvietojos, – cenšos visam sekot līdzi un pētīt, un man tas darbam vajadzīgs.
Par Valmieras vasaras festivāla lielformāta koncertu runājot – kāda tipa cilvēkiem šis varētu ļoti, ļoti patikt un būtu ļoti, ļoti vērtīgs?
Pirmām kārtām tiem, kuriem bijusi kaut neliela saskarsme ar kaut vienu no ansambļiem, kas šeit pārstāvēti.
Tas būs ļoti neparasti – dzirdēt, piemēram, "Jūdas grašu", "Hospitāļu ielas", "Inokentija Mārpla" vai Dakša dziesmas, ko dzied kopkoris un spēlē orķestris, un pārbaudīt, kā tā mūzika strādā, kāds ir tās potenciāls šajā konvertācijā. Tā vienkārši būs neparasta un sirreāla dzīves pieredze.
Otra lieta ir saturiskais vēstījums. Dziesmu teksti ir tā laikmeta raksturojums – tur ir gan provokācija, gan poētisms, gan bezjēdzīgums. Arī bezcerība un nihilisms, bet tas viss caur tādu diezgan pozitīvu un gaišu piedzīvojumu – ka mēs to darām tāpēc, ka mums tas patīk un tā kaut kādā ziņā ir mūsu kultūra, kuru veidojam un esam par to atbildīgi. Tā būs ļoti skaista, vienkārša lieta – to piedzīvot klātienē.
Man ļoti gribas cilvēkiem parādīt, cik mēs esam kolosāla, brīnišķīga kultūra, mums ir daudz, daudz vairāk interesantu lietu, nekā spēlē viena otra raidstacija.
