Izstādē tiek eksponēti Austras Ozoliņas-Krauzes portreti, viņas dokumenti, fotogrāfijas un manuskripti no Rakstniecības un mūzikas muzeja, Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzeja, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājuma un privātkolekcijām.
“Latviešu Mata Hari”, “dēkainā latviete”, “viena no intelektuālākajām sievietēm Latvijā” – tas viss savulaik bija teikts par rakstnieci, žurnālisti Austru Ozoliņu-Krauzi (1890–1941).
Viņas savdabīgā personība bija pretrunu pilna, bet biogrāfijā joprojām ir daudz “baltu laukumu”, norāda izstādes kuratore Nataļja Jevsejeva.
Dzimusi Rīgā 1890. gadā 30. novembrī būvuzņēmēja ģimenē, Austra Ozoliņa-Krauze varēja atļauties mācības ārzemēs. No 1912. līdz 1917. gadam viņa studēja filoloģiju un jurisprudenci Šveicē, Bernes Universitātē. Jau tad Austra Ozoliņa-Krauze sāka savu aktīvo sociālpolitisko un publicistisko darbību. Turpat Šveicē iepazinās ar Raini un Aspaziju, kopā ar viņiem strādāja Šveices Latviešu komitejā par tās sekretāri. No 1916. līdz 1919. gadam Austra Ozoliņa-Krauze vadīja Latvijas propagandas biroju un jau tad nonāca izlūkdienestu uzmanības centrā – viņas gaitām sekoja Šveices speciālo dienestu iestādes. Austras Ozoliņas-Krauzes pret vāciešiem vērstā propaganda bijusi tik iespaidīga, ka to ziņojumos minēja pat Vācijas vēstniecība Bernē.
1921. gadā Austra Ozoliņa-Krauze atgriezās Rīgā. Šeit viņa uzreiz iepazinās ar nesen uz Latviju atbraukušo Aleksandru Beļcovu un uz nākamajiem 10 gadiem kļuva par mākslinieces tuvu draudzeni un finansiālo atbalstītāju.
No 1922. līdz 1924. gadam Austra Ozoliņa-Krauze sponsorēja politiski satīriskā žurnāla “Ho-Ho” izdošanu. Tajā feļetonus un rakstus publicēja tā laika redzamākie rakstnieki un dzejnieki, savukārt mākslinieki – pārsvarā Rīgas grupas dalībnieki, to skaitā Aleksandra Beļcova un Romans Suta – saņēma honorārus par karikatūrām un šaržiem.
1924. gadā Austra Ozoliņa-Krauze finansiāli atbalstīja porcelāna apgleznošanas darbnīcu “Baltars”. Tieši viņai piederošajā namā Lāčplēša ielā atradās darbnīca un salons, kur mākslinieki pārdeva savu produkciju. Turpat viņi visi arī dzīvoja: pati Austra Ozoliņa-Krauze un “Baltara” dalībnieki – Aleksandra Beļcova ar Romanu Sutu, Sigismunds Vidbergs ar savu ģimeni.
Pateicoties draudzenes palīdzībai, Beļcovai 20. gadsimta 20. gadu otrajā pusē izdevās aizbraukt uz vienu no Eiropā labākajām klīnikām tuberkulozes slimniekiem Dienvidfrancijā. Tajā laikā Aleksandra Beļcova un Austra Ozoliņa-Krauze bija burtiski nešķiramas. Ne velti daudzos Beļcovas pašportretos kā savdabīgs "alter ego" fonā redzams Austras Ozoliņas-Krauzes profils.
Ne tikai Beļcovai Franču Rivjēra deva radošu iedvesmu un atspoguļojās daudzos gleznojumos un zīmējumos. Īrētajā villā Vansā tapa Austras romāns “Virpuļu durvīs”, kurā aprakstīta krievu emigrantu dzīve Francijā. Tieši Francijā Austra strādāja arī pie lugas “Katrīna” par Napoleona sievu Mariju Vaļevsku.
1929. gadā Austra Ozoliņa-Krauze oficiāli tika atzīta par bankrotējušu. Par iemeslu tam varēja būt Austras kaisle pret azartspēlēm. Iespējams, ka finansiālu grūtību dēļ Austra 30. gados tika savervēta vismaz diviem izlūkdienestiem.
