Tulkotāja, psiholoģe un žurnāliste Līna Meļņika pirms vairākiem gadiem sāka mācīties latviešu valodu, tulkojusi ukraiņu valodā Jāņa Akuratera "Degošu salu", Noras Ikstenas "Mātes pienu", "Dzīves svinēšanu" un "Amor fuo", Māras Zālītes "Piecus pirkstus", kā režisore iestudējusi Aspazijas un Raiņa vēstules.

Henrieta Verhoustinska: Jūs par mītnes zemi izvēlējāties Latviju, atbraucāt šurp ar savu mammu. Vai jūs uzskatāt sevi par kara bēgļiem?

Līna Meļņika: Pašlaik nē. Mēs jūtamies kā viesi ļoti viesmīlīgā valstī. Es vēlos pateikt paldies visiem Latvijas iedzīvotājiem par mīlestību un atbalstu Ukrainai. Cilvēki Latvijā ir ļoti izpalīdzīgi un gādīgi. Mēs te jūtamies ļoti labi. Ciemojamies pie jums un ceram, ka drīz varēsim atgriezties mājās.

Vai jums ir iztikas minimums, viss nepieciešamais, lai te dzīvotu?

Jā, mums ir jumts virs galvas, ēdiens, kā arī esam drošībā, un tas ir galvenais. Protams, ļoti svarīgi, ka mums ir darbs. Es gribu pateikt paldies cilvēkiem, kuri atraduši iespēju piedāvāt darbu ukraiņiem, mums tas ir ļoti svarīgi. Es tulkoju, un mana mamma vienu mēnesi strādāja Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī.

Brīnišķīgi to dzirdēt! Mums Latvijā, mūsu paaudzei, nevienam nav kara bēgļa pieredzes, nezinām, kā tas ir. Vai jūs šo lēmumu – aizbraukt no Ukrainas pieņēmāt ātri? Kādi bija draudi?

Es ceru, ka jums Latvijā un citām valstīm nekad nebūs tādas pieredzes. Mums nebija daudz laika pieņemt šo lēmumu un par to ilgi domāt. Manai mammai bija tikai divas minūtes, lai pieņemtu lēmumu braukt prom.

Tikai divas minūtes?

Jā. Protams, ja viņa teiktu "nē", tad es arī paliktu Ukrainā.

Kas ir vērtīgākais, ko jūs uzskatījāt par nepieciešamu paņemt līdzi?

Tūristu paklājiņus un guļammaisus, jo mēs domājām, kā šķērsosim robežu. Mēs zinājām, ka tur ir milzīgas rindas, daudz cilvēku, un distance, kas būs jāiet ar kājām, varētu būt 20–30 kilometru gara. Tāpēc bija varbūtība, ka nakšņosim uz robežas, ārā. Vēl es esmu paņēmusi nelielu klēpjdatoru, un pēdējā brīdī mamma man atgādināja paņemt izglītības sertifikātus un diplomus. Par to esmu viņai ļoti pateicīga, jo tas bija vissvarīgākais. Ja ir dators un diplomi, tad es varu šeit strādāt.

Es zinu, ka jūsu draudzene ir lieliskā Dailes teātra aktrise Vita Vārpiņa, jo esat to pieminējusi savās intervijās. Vai jūs ar viņu konsultējāties, pirms braucāt uz Latviju?

Jā, Vita man divus mēnešus pirms iebrukuma rakstīja gandrīz katru nedēļu, un mēs bieži sazvanījāmies. Janvāra vidū viņa man teica: "Es domāju, ka jums jābrauc uz Latviju nogaidīt. Ja nekas nebūs, tad varēsiet atgriezties mājās". Tas skanēja ļoti racionāli un saprātīgi, bet, kamēr es kādu laiku varēju pastrādāt attālināti, manai mammai bija jāiet uz darbu katru dienu, līdz ar to tas nesanāca. Nora Ikstena arī mani aicināja: "Ja vajadzēs, tad, lūdzu, brauciet pie mums uz Ikšķili."

Te es atklāšu, ka Līna ir tulkojusi Noras Ikstenas darbus. Par latviešu valodu jūsu dzīvē – kā jūs, diplomēta psiholoģe, nonācāt līdz latviešu valodas apguvei?

Kad 2014. gadā sākās karš, es ļoti daudz strādāju kā psihoterapeite ar bērniem un ģimenēm no Krimas un Doneckas, kā arī vēlāk ar ģimenēm, kas zaudējušas kādu no ģimenes locekļiem karā. 2017. gadā sāku just ļoti lielu emocionālo izdegšanu, un man bija sajūta, ka laižos lejā kā lidmašīna, kurai vajadzētu īstenot kādu manevru, lai izietu no šī stāvokļa. Nolēmu virzīt savu enerģiju tieši uz latviešu valodas apguvi. Man ļoti patīk mācīties valodas. Sākumā es domāju par franču valodu, bet tā nu ir sanācis, un man liekas, ka tā arī ir labāk, ka esmu sākusi apgūt latviešu valodu, tulkot latviešu autoru darbus.

Vai jums savā tulkotājas darbā ir sanācis vairāk izmantot interneta vai drukātās vārdnīcas?

Es izmantoju gan interneta, gan grāmatu formāta vārdnīcas, bet lielākoties interneta vārdnīcas. Ir ērti, ka viss atrodas datorā. Ļoti labas vārdnīcas arī atrodamas aplikāciju formātā, telefonos.

Vai jums ir ukraiņu valodas ikoniskas vārdnīcas tāpat kā mums Kārļa Mīlenbaha un Jāņa Endzelīna "Latviešu valodas vārdnīca" vai "Oksfordas angļu valodas vārdnīca"?

Jā, tās nosaukums ir "Ukraiņu valodas vārdnīca", to sastādīja 1970.–1990. gados, un tai bija vienpadsmit izdevumi. Tagad tā ir pieejama arī internetā, un es to visu laiku izmantoju. Pēdējos desmit gados tā ir uzlabota, papildināta un pašlaik vēl nav publicēta, jo tiek pabeigti pēdējie darbi, bet tagad tā sastāvēs no divdesmit izdevumiem. Es domāju, ka tā ir ļoti nopietna vārdnīca.

Katram autoram ir savs stils, un jūs esat tulkojusi gan Noras Ikstenas darbus, gan Māras Zālītes "Piecus pirkstus", gan Jāņa Akuratera darbus. Kas jums palīdz atrast kontaktu ar šo autoru stiliem?

Iespējams, ka, pirms sāku tulkot, es meklēju informāciju par grāmatu un autoru, intervijas ar autoriem, ja tādas pieejamas. Arī skatos, cik ļoti grāmatas tēma man ir saistoša, un tikai pēc tam, kad saprotu, ka tā ir tēma, kas man ir interesanta, ko gribu tulkot, es izlasu teksta pirmo fragmentu, lai saprastu, vai vispār varu tādu stilu pārtulkot, jo varbūt tas ir pārāk sarežģīti priekš manis dotajā brīdī.

Vai esat kādreiz atteikusies no kāda darba, jo tas ir bijis pārāk sarežģīts?

Laikam līdz šim tā nav bijis. Man patīk izaicinājumi, piemēram, cita tulkotāja man jautāja: "Kā tu tulko Noru Ikstenu?" Viņa ir tulkojusi Noru krievu valodā un saka, ka tas nav iespējams, bet man ir interesants tas, kas nav iespējams.

Vai jūs uzturat kontaktu ar citiem ukraiņu māksliniekiem Latvijā?

Vienā no Latvijas grupām, man šķiet, "Gribu palīdzēt bēgļiem", viena ukrainiete bija uzrakstījusi, ka meklē kontaktus šeit ar ukraiņu režisoriem, māksliniekiem, gleznotājiem, visiem radošajiem cilvēkiem, kas ir atbraukuši no Ukrainas. Es pievienoju tur savu balsi, un man ir zināms, ka viņi ir tikušies. Man diemžēl nav bijusi iespēja viņiem pievienoties, bet es komunicēju ar viņiem "Telegram" platformā, un tur jau ir vairāk par 100 cilvēkiem, kuri meklē kontaktus, kopīgus projektus. Es pēc savas profesionālās identitātes esmu psihoterapeite, tā sevi izjūtu. Kad atbraucu uz šejieni pirmajās dienās, uzreiz sāku meklēt psihoterapeitus un teikt, ka ir jādara kaut kas. Ja atbrauc traumēti bērni, tad mums jāsniedz psiholoģiskā palīdzība, un pašlaik sevi redzu šajā virzienā.

Vai tas, ka jūs esat profesionāla psiholoģe un psihoterapeite, vai tas palīdz arī tulkošanas darbā?

Jā, tas vairāk palīdz saprast autoru, ko autors gribēja parādīt savā darbā, kāpēc viņš to ir uzrakstījis. 

Pastāstiet par savu dzimto pilsētu Vinnicu, vai tā ir ļoti cietusi karā?

Mums ir ļoti skaista pilsēta, kas atrodas tikai 300 kilometru attālumā no Kijivas, kas Ukrainas izpratnē nav tālu no galvaspilsētas. Par laimi, mana pilsēta nav cietusi tik ļoti kā citas, bet tomēr katra pilsēta Ukrainā ir cietusi, jo cieš visa valsts. Pagaidām raķetes, kas ir virzītas Vinnicas virzienā, likvidē gandrīz katru dienu. Mums ir iznīcināta lidosta, kur bojā gāja deviņi cilvēki, tas ir liels zaudējums mūsu pilsētai. Mūsu pilsētai un apgabalam ir robeža ar Moldovu, un mēs nezinām, ko gaidīt no Piedņestras Moldāvu Republikas.

Intervijā Latvijas Radio stāstījāt, ka esat iestājusies civilās aizsardzības grupā, bet Covid-19 to ir izjaucis. Kāpēc jums tas bija vajadzīgs?

Īstenībā es nepaspēju pievienoties teritoriālajai aizsardzībai, jo mācības sākās pāris nedēļas, pirms sākās karš. Neviens nezināja, kad tas sāksies, bet bija sajūta, ka vajag mācīties. Mācības sastāvēja no divām daļām, pirmais kurss bija plāns "A", paredzēts tiem cilvēkiem, kuri gribēja pievienoties teritoriālajai aizsardzībai. Plāns bija paredzēts, lai sniegtu pirmo medicīnisko palīdzību kara apstākļos, kā pareizi evakuēties, kas ir jāņem līdzi, kur virzīties, kā to darīt, kā uzvesties, kad notiek apšaude, un īstenībā man tā pieredze ir ļoti palīdzējusi. Otrais posms, plāns "B", iekļāva iemaņas šaut un izdzīvot militāros apstākļos. Bez "B" plāna nevarēja pievienoties militārajai aizsardzībai, un es pierakstījos apmācībām, jo ļoti gribēju aizsargāt savu valsti. Tajā brīdī man nebija sajūtas, ka braukšu prom no Ukrainas. Svētdienā, dienu pirms man bija paredzētas apmācības, es saņēmu pozitīvu Covid-19 testu, piezvanīju un pārcēlu mācības, man teica: "Viss kārtībā, mēs pabeigsim šo nedēļu, un jūs varēsiet pievienoties ar nākamo grupu, nākamnedēļ," bet tad sākās karš, un mēs nepaspējām. Es par to ļoti daudz domāju, kad atbraucu uz Latviju, vai esi pieņēmis pareizo lēmumu, bet tajos apstākļos, kas ātri mainās, īstenībā nav pareizu lēmumu. 

Šobrīd Latvijā un visā pasaulē var redzēt zināmas dusmas pret visu krievisko. Daudzi uzskata, ka šobrīd nav īstais laiks, lai iestudētu krievu autordarbus vai klausītos krievu mūziku. "Facebook" lasīju vienas ukrainietes ierakstu par to, ka viņa šobrīd nespēj domāt par krievu kultūru. Vai jūs arī uzskatāt, ka šobrīd ar krievu kultūru jāiepauzē?

Man nekad nav bijis tieša sakara ar Krieviju, tā ir sanācis. Man ir sakari ar Eiropu, jo studēju Zviedrijā un Parīzē, kur mācījos psihoterapiju. Ar Krieviju kontakts radās pēc 2014. gada, kad sākās karš. Mana kolēģe no Krievijas, kas ir stingri paudusi savu pozīciju pret karu, kura precīzi nosauca lietas īstajos vārdos, atbrauca uz Ukrainu kā psihoterapeite, izveidoja psihoterapeitu grupu, un vairākas nedēļas bez maksas dalījās ar savām zināšanām. Viņa bija pret Krimas aneksiju un atklāti par to runāja. Protams, tādēļ viņai bija nedroša situācija Krievijā.

Kas attiecas uz krievu kultūru, es nevaru uz to atbildēt, jo man tas nav aktuāli šobrīd, man neinteresē krievu kultūra.

Pirmajā plānā ir – kā palīdzēt ukraiņu bērniem šeit, kā palīdzēt ukraiņiem, kas atbraukuši uz Latviju. Ja pieaugušajiem ir emocionāli noformēta identitāte, tad bērniem tādas nav. Tas ir svarīgāk – palīdzēt bērniem adaptēties šeit, lai viņi justos labi, kā palīdzēt ģimenēm.

Varbūt viņi ir zaudējuši savas mājas un vēlas dzīvot Latvijā? Lai šie bērni varētu integrēties, bet saglabātu savu Ukrainas kultūras identitāti, zinātu valodu, kultūru, lai justos kā ukraiņi šeit. Man interesē ukraiņu kultūras jautājums un nebija laika domāt par to, ko darīt ar krievu kultūru. Pēc tam, kad mēs uzvarēsim, kad būs militārais kara tribunāls, esmu pārliecināta, ka ļaunums ir jāsoda, varbūt tad būs laiks domāt, ko tālāk.

Zinu, ka kādreiz kā režisore iestudējāt Raiņa un Aspazijas saraksti, kā jūs līdz tam nonācāt? Jūs zinājāt latviešu valodu?

Nē, toreiz latviešu valodu nezināju, un, sākot iepazīties ar izrādi, iepazinos ar latviešu valodu. Mani interesēja jūsu rakstnieku personības, kas ir augsta pasaules līmeņa personības literatūrā, tas ir unikāls stāsts. Mani interesēja viņu vēstuļu tulkojumi ukraiņu valodā. Sāku mācīties latviešu valodu. 2015. gadā mēs parādījām šo izrādi Vinnicā, un 2016. gadā mūs uzaicināja uz Rīgu.

Jūs iztulkojāt arī Noras Ikstenas "Mātes pienu", kas pie mums ir ļoti populāra grāmata. Kā jūs raksturotu Noru Ikstenu kā rakstnieci, ar ko jums viņa saistās?

Norai Ikstenai ir ļoti interesants stils. Tieši tāpēc pārtulkoju trīs viņas grāmatas, jo man parādījās sajūta, ka tieši "Mātes piens" ne visai atspoguļo autores stilu. Paņēmu vēl divas grāmatas – "Dzīves svinēšana" un "Amour Fou". Ukraiņu valodā tas izklausās ļoti interesanti, lai parādītu viņu kā rakstnieci no dažādām pusēm. Viņai ir simbolisks stils, par ko ilgi domā – kā saglabāt gan simbolismu, gan stilu. Tas bija izaicinājums.

Māras Zālītes "Pieci pirksti" ir stāsts par maza bērna atgriešanos no izsūtījuma Sibīrijā, vai arī ukraiņiem ir šādi stāsti?

Mums ukraiņu literatūrā ir, un tagad biežāk parādās stāsti par Padomju Savienību. Latvijā jums ir palikusi pieredze, kas atspoguļojas jūsu kultūrā un literatūrā. Piespiedu migrācijas pieredze, deportācija… Ukrainā vairāk ir pieredze ar genocīdu, lielu badu. Pie mums vairāk rakstīja par to. Sāku tulkot tādas grāmatas, jo man patīk biogrāfiskie, vēsturiskie romāni. Likās, ka Ukrainā nepietiekami par to raksta tajā brīdī.

Bija sajūta, ka mūsu trauma ir noklusēta, to vairāk izdzīvo iekšēji, bet nepietiekami par to runā.

Man bija vēlme uzbūvēt tiltu starp latviešu literatūru un pieredzi, kas ir līdzīga mūsu pieredzei. Mani draugi, paziņas, kuri ir izlasījuši "Mātes pienu", saka, ka tā ir tuva tēma. Es to zinu, tāpēc ka mana draudzene, kura ir dzimusi neatkarīgā Ukrainā, teica, ka beidzot viņa saprot, par ko viņas vecmāmiņa nerunāja, par ko viņa klusēja. Īstenībā – daudzi klusēja. 

Pie kā jūs šobrīd strādājat, zinu, ka esat ieplānojusi darbu Ventspils rakstnieku mājā?

Jā, es braucu uz Ventspili apgūt un uzlabot savu latviešu valodu, un ceru, ka kādreiz varēšu interviju pilnībā sniegt latviešu valodā. Tagad es tulkoju "Skroderdienas Silmačos" ukraiņu valodā. Ir arī projekts kopā ar Latvijas Nacionālo bibliotēku un izdevniecībām. No Latvijas izdevniecībām mūs atbalsta "Zvaigzne ABC", lai nodrošinātu ukraiņu bērnus ar ukraiņu grāmatām. Man ļoti gribētos arī, lai ukraiņu bērni iepazītos ar latviešu bērnu literatūru ar savas dzimtās valodas starpniecību.