Tas balstīsies labi pazīstamu Rīgas dziesminieku – Aleksandra Čaka, Ojāra Vācieša, Artura Maskata un Ulda Stabulnieka daiļradē. Uzvedumu uz skatuves iedzīvinās Latvijas Radio koris, dziedātājs Jānis Strazdiņš un aktieris Andris Keišs. Uzveduma režisors ir Viesturs Kairišs, pie diriģenta pults – Sigvards Kļava.
Himna radošajam garam – tā Sigvars Kļava pavisam kodolīgi raksturo uzveduma noskaņu.
Strādājot pie uzveduma, Sigvardam Kļavam svarīgi šķita noķert Rīgas smaržu, uztaustīt to īpašo sajūtu, kas Rīga mums katram ir.
Viņš atslēgu meklēja dažādu laiku Rīgas dziesminiekos – Čaka un Vācieša dzejā, Stabulnieka un Maskata mūzikā.
Sākotnēji viņš bija pārliecināts, ka uzvedums izvērsīsies par himnu brīvībai un mīlestībai, bet tagad atzīst – tā ir himna radošajam garam.
Dzejnieks vai radošais gars, vai mūza ir visam pāri esoša, un veidojas ārkārtīgi smalks un personisks un daudzus jautājumus uzdodošs stāsts, atzīsts Sigvards Kļava.
Kļava ir ļoti pateicīgs uzveduma radošajai grupai, kas stāstu par Rīgu spēj izstāstīt ļoti dzīvi. Līdzās Latvijas Radio korim un instrumentālajai grupai tas ir aktieris Andris Keišs un dziedātājs Jānis Strazdiņš, režisors Viesturs Kairišs un scenogrāfe Ieva Jurjāne.
Kairišs atzīst, ka arī viņam tas ir ļoti personisks stāsts, jo – lai arī viņu identificē kā latgalieti, viņš ir īstens rīdzinieks un savas attiecības ar šo pilsētu varētu raksturot kā liktens laulību.
Tas simboliski parādīsies arī uz skatuves kā laulības gredzens centrā, tur parādās intimitāte un arī attiecību nesošā loma, tu šo pilsētu neesi izvēlējies, esi likteņa salaulāts, bet nevari bez tās dzīvot, vienlaikus dažreiz nevari to izturēt, un šī gamma liecina par dziļajām attiecībām, saka Kairišs.
Iedvesmu smeļot no mūzikas un kopējā stāsta gara, māksliniece Ieva Jurjāne uzveduma dalībniekiem piemeklējusi kostīmus no vēsturiskām kolekcijām, uz skatuves iedzīvinot 70. gadu atmosfēru. Tas bija Ulda Stabulnieka zelta laiks, 70. gadu sākumā Rīgā no Strenčiem kā sešpadsmitgadīgs jauneklis ieradās arī Arturs Maskats.
Arturs Maskats Rīgu dēvē par sirdij vistuvāko vietu pasaulē, tā tas vienmēr esot bijis un vienmēr būs. Bet vienreiz mūžā viņš piedzīvojis absolūto Rīgas sajūtu, un tas bijis 1982. gada 6. decembrī pēc pirmās viesošanās pie Ojāra Vācieša. Kopā ar Ivaru Kalniņu viņi ieradušies pie dzejnieka, lai atrādītu savu jauno koncertprogrammu, stāsta Arturs Maskats.
“Nosēdējam līdz 3 – 4 rīta, iznācām uz ielas, putenis bija, uz ielas pie Māras dīķa bija tiešām Rīgas sajūta, sirreālā sajūta, ko nevar aprakstīt vārdos, un tēmas dzimst, un gadiem uz priekšu es saprotu, ko vajag darīt,” atceras Arturs Maskats.
Dzejnieka balss uzvedumā būs aktieris Andris Keišs, dzimis jelgavnieks, ilgstoši dzīvo Rīgā, bet joprojām jūtas šeit kā nedaudz svešinieks.
Dziedātājs Jānis Strazdiņš savukārt ir īsts Rīgas iedzimtais, kuram tagad, nu jau piecus gadus strādājot ārzemēs, dzimtā pilsēta kļuvusi jo sevišķi mīļa, uz Rīgu viņš brauc, kad vien var, jo tā “uzlādē viņa akumulatorus”.
Muzikālā izrāde „Rīgas gredzens”, kas noslēgs skatītāju tik iemīļoto ciklu „Latvijas gredzens”, būs skatāma 29. un 30.novembrī VEF Kultūras pilī.
