ĪSUMĀ:
- Radošo profesiju pārstāvji turpina strādāt aiz slēgtām durvīm.
- Aktieriem un mūziķiem pietrūkst dzinējspēka – publikas.
- Brīvmākslinieki meklē jaunus projektus.
- Daļa radošo profesiju pārstāvju atrod darbu citās jomās.
- Eksperti slavē radošo profesiju pārstāvju spēju pārorientēties krīzes apstākļos.
- Pandēmija norauj plīvuru publikas patiesajai vajadzībai pēc kultūras.
- Lai pārvarētu dīkstāves postu, māksliniekiem un mūziķiem ir jāsajūt tautas mīlestība.
Kultūra kļuvusi par vienvirziena ielu
Biļešu kases ir tumšas, teātru un koncertzāļu skatītāju krēslu rindas klāj putekļi. Kopš 9. novembra klātienē notiekošie pasākumi ir aizliegti. Sabiedrība var baudīt kultūru tikai telefona, datora un televizora ekrānos, bet radošo profesiju pārstāvji strādāt aiz slēgtām durvīm.
Nacionālajā teātrī šobrīd tiek iestudētas trīs lugas. Marta sākumā saskaņā ar teātra darba plānu pirmizrādi vajadzētu piedzīvot komēdijai “Dzimusi vakardien” Ināras Sluckas režijā. Taču ļoti iespējams – tā notiks tukšā zālē. Režisore atzīst, ka katram kokam ir divi gali: “Ir vieglāk strādāt, jo aktieri ir tikai šim darbam. Viņiem nav tādas slodzes, nav izrāžu, televīzijas, kino un vēl ļoti daudz citu lietu, un rezultātā jūtu ļoti lielu mobilizāciju. Ir tikai šis darbs, un visi dara šo darbu. Grūtāk ir tas, ka zinu – pirmizrādē zālē nesēdēs cilvēki, bet es iestudēju komēdiju. Es nevarēšu pārbaudīt, kas tur ir un kā nav”.
Tikko pirmizrādi ar kolēģiem skatītāju sēdvietās Dailes teātra Lielajā zālē piedzīvoja režisora Intara Rešetina iestudētā komēdija “Totāla izgāšanās”. Viņš neslēpj, ka pandēmija un slēgtās durvis atstāj iespaidu uz darbu: “Aktieris jau ir ļoti emocionāls un bieži vien nespēj noslēpt emocionālo stāvokli, kas ietekmē ne tikai kolektīvu, bet arī viņa eksistenci uz skatuves.
Mums ir motivācijas problēmas, mums ir emocionāli grūti pieslēgties, jo tu neredzi to finiša taisni, ka kādam tu esi vajadzīgs, bet, neskatoties uz to, tie ir tikai tādi mazi uzplaiksnījumi. Mēs vienalga esam profesionāļi.”
Aktieriem ir grūti aprast ar dzīvi bez aplausiem. Nacionālā teātra aktrise Līga Zeļģe smejoties saka, ka tā nav mirstamā vaina, bet “tie skatītāji un aplausi, tā ir ļoti liela un ļoti skaista daļa no mūsu profesijas.” Arī Ināra Slucka neslēpj, ka ir grūti sadzīvot ar tukšajiem krēsliem: “Šobrīd ir tā, ka tu to enerģiju tikai dod ārā, bet nesaņem atgriezenisko saiti.”
Aplausi un ovācijas – mākslinieku “degviela”
Psihiatrs Māris Taube savā kabinetā saticis daudzus māksliniekus. Sasprindzinājums pirms koncertiem un izrādēm, aplausi, skatītāju atzinība un klausītāju ovācijas ir kā degviela, kas vajadzīga šiem motoriem. Bez tā visa tie iekšēji sadeg. Taube norāda, ka radošie cilvēki jau tā ir mazliet vairāk pakļauti emocionālām svārstībām, neirotiskām slimībām: “Viņi visu izdzīvo caur sevi, un bieži vien daudzām radošām personībām ir ļoti svarīgi izlikt to savu lādiņu uz cilvēkiem, gūt enerģiju, bieži vien viņi gūst spēku tieši no klausītājiem, skatītājiem, no tā tiešā kontakta ar cilvēkiem.”
Psihoterapeite Diāna Zande ir pārliecināta, ka bez atgriezeniskās saites nomākta mākslas būtība: “Šeit var būt ļoti daudz trauksmes, gan depresijas, nomāktības, gan ļoti smagi stāvokļi.
Nepietiek ar to, ka pasaka – gan jau būs labi, pacieties, un būs jau labāk, jo mēs nezinām, kad būs labāk, mēs nezinām, vai būs labāk.”
Visskarbākajā situācijā brīvmākslinieki
Šobrīd strādāt savā iemīļotajā profesijā – kaut bez skatītājiem – un justies finansiāli stabili var tikai tie skatuves mākslinieki, kas ir teātru un orķestru štatu sarakstos. Pārējiem šis laiks ir krietni nopietnāks izaicinājums. Grupas “Dzelzs vilks” līderis Juris Kaukulis atzīst, ka tieši tāpat kā citi mūziķi, arī viņš ar grupu piedalās projektu konkursos un meklē atbalstu savām idejām: “Tās rod atbalstu vai nerod, kā kuru reizi gadās. Bet tie pieejamie atbalsta pasākumi drusku palīdz un dod tādu darbošanās prieku, tas pat nav īstais vārds. Tie dod iespēju kaut nedaudz kaut ko darīt, jo mākslinieks nedrīkst pazaudēt savas prasmes. Viņam visu laiku jāspēlē, jāvingrinās, lai pēc pandēmijas atkal būtu zirgā.”
Taču ir virkne radošu profesionāļu, kuriem, lai izdzīvotu, ir bijis jāatrod darbs citā sfērā.
“Zinu, ka režisori strādā veikalā par krāvējiem, zinu aktierus, kas ir kasieri”, stāsta Intars Rešetins, kurš uzskata, ka “aktieris ir unikāla profesija, kas ļoti ātri pielāgojas jebkurai situācijai.”
Viens no aktieriem, kurš iemēģināja roku citā arodā, ir Māris Skrodis. Kultūras akadēmijas Leļļu teātra kursa absolvents pēc augstskolas aizbrauca strādāt uz Rēzeknes teātri “Joriks”. Sākoties pirmajam pandēmijas vilnim, kā pēdējais darbā pieņemtais viņš štata vietu zaudēja un sāka strādāt bruģa likšanas firmā. “Es liku bruģi, un tas bija grūti, bet es sapratu, ka varu to izdarīt,” stāsta Skrodis, kurš ir pārliecināts, ka nevajag stīvi gaidīt, kad atvērs koncertzāles un teātrus, bet kaut ko darīt. “Vajag pamēģināt. Es arī tagad aktīvi sūtu CV, jo man liekas, ka labāk ir darīt, nekā sēdēt istabā un gaidīt, kad tev kāds kaut ko iedos, jo šajā laikā iedot nesanāk,” savu pārliecību pauž jaunais aktieris. Līdzīgā situācijā ir teju visi viņa kursabiedri, no kuriem tikai pieciem ir štata vietas teātros.
Atrast citus iztikas avotus – pašcieņas apliecinājums
Aktieru un mūziķu centieni nopelnīt iztiku šajos laikos ar citu darbu nav uzskatāmi par negodu. Par to ir pārliecināta Diāna Zande. Psihoterapeite tādu rīcību uzskata par milzīgu pašcieņas apliecinājumu, ka cilvēks iet un dara, un gūst jaunu pieredzi, kas var pēc tam transformēties uz skatuves. “Mēs varam izvēlēties variantu – pesimistiski ņaudēt vai racionāli optimistiski ņemt no situācijas jebko, ko var paņemt, lai no šīs milzīgās ķezas tiktu ārā ar jaunu pieredzi – nevis kā upuris, bet kā savas dzīves pieredzes vairotājs,” uzsver Zande.
Lai gan piezemējums radošam cilvēkam var būt noderīgs, visi to var neizturēt, uzskata psihiatrs Māris Taube: “Šī ir tāda milzīga krīze tiem cilvēkiem.
Tas, kurš tiešām pastrādās, padarīs kaut ko fiziski un pēc tam nāks atpakaļ ar lielu sprādzienu, lielu enerģiju, tas varbūt būs uzvarētājs, bet kāds būs, kas varbūt salūzīs pa vidu.”
Slēgtās durvis atklāj sabiedrības vajadzību pēc kultūras
Pirmais Covid-19 uzliesmojums parādīja, ka sabiedrība bez aktīvas kultūras dzīves nav laimīga sabiedrība. Radošo profesiju pārstāvji, kuri šajā laikā saprata, ka bez publikas nevar pastāvēt, vienlīdz saprata, ka arī publika bez viņiem nevar dzīvot. Mūziķis Juris Kaukulis atzīst, ka vasarā bija sajūta, ka viss iet trakāk, nekā jebkad bijis: “Cilvēki bija ļoti noilgojušies pēc izklaides, pēc koncertiem, pēc dzīves. Līdz ar to mazie koncerti pārvērtās par milzu festivāliem un lielie koncerti pārvērtās gandrīz par dziesmu svētkiem.“
Līdzīgu radošo lidojumu piedzīvoja Olga Rajecka, kura vasarā sagatavoja jaunu koncertprogrammu, bet, pandēmijai atgriežoties, daļa no izsludinātajiem koncertiem tā arī palika nenospēlēti. Spītējot ierobežojumiem, uzņēmīgā dziedātāja tomēr atrada veidu, kā pirms Ziemassvētkiem iepriecināt savus talanta cienītājus. Rajecka, kura šobrīd Alūksnē pie draugiem raksta grāmatu par savu dzīvi un šo laiku, dziedāja uz ielām. Namu pagalmā Rīgas mikrorajonā pirmajā reizē pat ieradās policija. “Man sāka zvanīt no visām citām vietām. Bija viens nosacījums, lai viņi noorganizē, ka tiek brīdināta policija, brīdināta pašvaldība, ka man ir ielas mūziķa statuss. Es drīkstu dziedāt, bet nedrīkstu pulcināt,” stāsta Olga Rajecka. Viņa dziedāja Valmierā, Doles salā, Bukultos, pabija Mārupē, Kadagā un Vecrīgā.
“Sajutu tādu atsaucību, tādu mīlestību no cilvēkiem!
Es varētu apraudāties, to atceroties. Es nedomāju, ka cilvēki uz svētkiem bija tā izsalkuši pēc šī sajūtas – pēc vienkāršas dziedāšanas, pēc vienkāršām lietām, kas aizkustina viņu sirdis un piepilda šo tukšo laiku,” savā piedzīvotajā dalās mūziķe.
Sabiedrībai jāizrāda, ka mākslinieki ir vajadzīgi
Lai palīdzētu radošo profesiju pārstāvjiem pārdzīvot pandēmijas otro uzliesmojumu, valdība ir piešķīrusi 2 miljonus eiro. Ar Kultūrkapitāla fonda starpniecību šo naudu varētu saņemt 1622 radošās personas, kuru darbība kultūras jomā Covid-19 ierobežošanas pasākumu dēļ ir apturēta.
Taču eksperti norāda, ka mūsu aktieriem un mūziķiem un citiem radošo profesiju pārstāvjiem jāizrāda arī morālais atbalsts.“Mums kā sabiedrībai ir jādod ziņa radošajiem cilvēkiem, ka viņi mums ir ļoti vajadzīgi, ka mēs gribam iet uz teātriem, ka mēs gribam iet uz koncertiem, ka gribam redzēt mākslas darbus.
Nav tā, ka visi mēs tagad būsim ārsti, mediķi, kas glābsim cilvēkus. Katram ir sava vieta dzīvē.
Turklāt tiem mediķiem ļoti, ļoti pēc šīs krīzes būs vajadzīga šo radošo cilvēku palīdzība un emocijas, ko viņi rada,” ir pārliecināts Māris Taube. Atbalsta izrādīšanai pietiek pat mazumiņu uzskata Diāna Zande: “Tie var būt tādi kā virtuālie aplausi, sekojot šiem māksliniekiem “Instagram” vai “Facebook” kādām aktivitātēm vai rakstot pozitīvus komentārus, jo tas pozitīvais komentārs jau ir tie aplausi. Mēs katrs varam kādam aplaudēt. Kādu dienu aplaudēju ārstam, kādu citu dienu pasaku paldies veikala kasierei par to, ka viņa joprojām ir savā vietā tik smaidīga, savukārt citu dienu es internetā noklausos kādu radiolasījumu vai koncertu un tā parādu, ka man tas mākslinieks ir vajadzīgs.”
