Piecu bērnu mammai Viktorijai Fomenko no kara Ukrainā izdevās izbēgt kopā ar visu ģimeni. Mazulim tobrīd palika tikai četri mēneši. No Hersonas apgabala Aļeškiem viņi izbrauca 24. martā un kopš aprīļa vidus dzīvo Rīgā, Ķengaragā.
"Ģimenē mums ar vīru ir pieci bērni. Mēnesi dzīvojām okupācijā, bet, kad sapratām, ka tas ātri nebeigsies, nolēmām braukt, jo bija grūti sēdēt ar bērniem. Pieņemt lēmumu par izbraukšanu bija ļoti grūti, jo, kurš normāls vecāks gribēs braukt caur kara darbības zonu… Gaidījām zaļos koridorus, to nebija. Ar vīru konsultējāmies, bet vairāk mani vecāki un māsa uzstāja, ka brauksim. Tā visi kopā trīs mašīnās braucām," stāsta Viktorija Fomenko. "Priekšā brauca vecāki, viņiem ir audžubērni, tad mēs un aizmugurē māsa ar ģimeni mašīnā.
Tas ceļš, ko parasti mēs nobraucām stundas laikā līdz Mikolajivai, mums ilga 12 stundas. Divreiz nokļuvām apšaudē, braucām caur mīnu laukiem. Varu tikai teikt – paldies Dievam, ka izbraucām.
Tajā dienā izdevās izbraukt tikai mums, trijām mašīnām. Tā bija mūsu ģimene, kam izdevās sveikiem un veseliem izbraukt uz Mikolajivu. Tur mēs vienu nakti nakšņojām, nākamā dienā braucām uz Odesu. Un tieši nākamā dienā, kad izbraucām no Mikolajivas, ielidoja raķete tajā mājā, kur nakšņojām. Tikai Dieva žēlastība, ka izbraucām dzīvi un veseli! [..] Tas bija grūts ceļš, bet esmu priecīga, ka izbraucām, jo mūsu apkaime ir okupācijā. Mūsu tuvinieki, kas tur palika, viņiem ir grūti. Un mums ir visgrūtāk, jo nekādi nespējam viņiem palīdzēt. Turpinām par viņiem lūgties, lai viņi spētu to visu pārdzīvot un palikt sveiki un veseli."
Kopš pavasara trīs Viktorijas bērni mācās Latgales priekšpilsētas Mūzikas un mākslas skolā. Vecākais dēls Marks apgūst ģitāras spēli, Jans un Emīlija – vijoles spēli.
Vaicāts, kas ir visgrūtākais, Marks teic, ka tā ir valoda: "Kad nezini valodu, lielāko daļu informācijas nesaproti. Tagad būs solfedžo, tikko bija mūzikas literatūra. Skolotājs runā latviski un kaut ko pārtulko krieviski, lai es arī saprastu. Pēc tam, ja vajadzīgs, sauc mani uz papildu stundām, lai es varētu pilnībā apgūt visu informāciju." Visvairāk Markam pietrūkst savas klases, draugu loka no bērnības, trūkst cieša kontakta. Lai gan var draugiem uzrakstīt, tomēr nav simtprocentīgas ticamības, ka atbildēs. Marks teic, ka no viņa klases, kurā mācījā 30 skolēni, valsti pametuši vien ap 10. Marka māsa Emīlija mūziku mācās jau divus gadus, vienīgās grūtības, mācoties Latvijā, sagādā solfedžo. Mūziku abi izvēlējušies apgūt, jo viņu onkulis un tante arī bija mūziķi.
Latgales priekšpilsētas MMS direktores vietniece Inga Krastiņa skaidro: "Vieglāk ir tiem, kas ir no vienas ģimenes, tāda mums ir viena ģimene ar kuplu bērnu skaitu. Jāsaka, ka tie bērni emocionāli drošāk jūtas laikam tāpēc, ka visa ģimene atrodas šeit. Sasaistītāki ir tie bērni, kuriem daļa ģimenes ir šeit un daļa Ukrainā, jo šis emocionālais fons, kas ir ģimenē, protams, bērnā saglabājas. Un reizēm, kā skolotāji saka,
mūzika ir tā valoda, kas bērnu atraisa un, ja viņš iegremdējas mūzikā, viņš varbūt atraisa tās emocijas un sajūtas, kas viņā kaut kur guļ, un tāpēc ir bērni, kas kļūst emocionāli un, piemēram, stundas laikā sāk raudāt.
Un, ja skolotājs prasa: kāpēc tu raudi? Tad viņš atbild – es atcerējos mājas. Šādi momenti mums arī ir jāpiedzīvo un kopā jāpārdzīvo, un jāmēģina palīdzēt bērnam kaut kā iziet no šīs situācijas un saglabāt optimistiskāku skatu uz dzīvi. [..] Septembrī atrisinājām dažādas instrumentu problēmas, jo, protams, bērni atbrauca bez instrumentiem, tagad jau viņi ir dabūjuši savus instrumentus, un iedalījām viņus tajās grupās, kur mēs redzam, kur viņiem būtu vispiemērotākā mācīšanās, lai viņi pēc iespējas komfortablāk un emocionāli drošāk justos pie mums."
Viktorija Fomenko neslēpj emocijas: "Priecājos, ka Latvija mūs uzņēma ar atvērtu sirdi, Mūzikas skolas direktore mūs jau gaidīja uz sliekšņa; līdzko atbraucām, paši vēl racionāli nespējām domāt, bet viņa ieteica, bērnus novirzīja un palīdzēja visu noformēt. Pēc nedēļas bērni jau gāja skolā un pēc divām nedēļām jau mūzikas skolā. Esmu priecīga, ka palīdzēja viņiem iejusties, iziet adaptāciju, ar skolotājiem atrada kopīgu valodu. Tas palīdz bērniem, ka viņi var tālāk nodarboties ar mūziku. Jo sākumā bija stress, viņi aizmirsa visas notis, bija periods, kad neko nevarēja atcerēties, pagāja laiciņš, nomierinājās un sāka spēlēt tālāk, visu atcerējās, paldies par pacietību skolotājiem."
Mākslas nodaļā mācās desmitgadīgā Svitlana. Kopā ar mammu viņa atbraukusi no Ukrainas pilsētas Černihivas šopavasar. Viņa stāsta: "Es Ukrainā biju jau trešajā klasē mākslas skolā. Un vēl pirms tam mācījos. Kopā saskaitot jau pieci gadi, šis jau ir sestais gads." Viņai vislabāk patīk zīmēt cilvēkus un dzīvniekus, īpaši kaķus. Viņa šobrīd mācās tiešsaistē ukraiņu skolā.
Latgales priekšpilsētas MMS pedagoģe Anita Gundega Kaņepāja teic: "Kurš kuru integrē? Varbūt mēs integrējam ukraiņu jaunos, topošos māksliniekus, bet tikpat labi ukraiņu bērni integrē savus klasesbiedrus un arī skolotājus. Jo nenoliedzami šie bērni ir savādāki nekā mēs, viņi runā citā valodā, bet tai pašā laikā Ķengarags ir multikulturāla vide un arī mūsu pašu bērni nāk no dažādām ģimenēm, kur ir dažādas sociālās un kultūras prakses, līdz ar to teikt, ka ir ļoti lielas izmaiņas un fundamentālas atšķirības, kā bija pirms un kā ir tagad, to es teikt nevarētu. Kopumā atbalstot Ukrainu, mēs cenšamies reizumis piedomāt pie darbiem, kas vismaz emocionālā līmenī šo atbalstu paustu. Šobrīd lielākais darbs, kurš ir tapis Ukrainas atbalstam, ir aplūkojams skolas pagalmā – tātad ir šis lielais kubs, krāsots Latvijas karoga krāsās, un četri mazāki gaismas kubi. Šie darbi ir radīti tāpēc, lai stiprinātu pilsonisko pašapziņu, nostiprinātu valstiskās vērtības un arī domātu par vērtībām. Tātad domātu par tām pašām vērtībām, kas ir svarīgas ukraiņiem – ukraiņu bērniem, ukraiņu mammām, ukraiņu skolotājām."
KONTEKSTS:
Ikviens tiek aicināts ziedot naudas summu, sākot no 5 eiro, apmaiņā pret mīļāko dziesmu radio ēterā. Maratona laikā saziedotie līdzekļi caur labdarības platformu "Ziedot.lv" tiks izmantoti skolas piederumu un datoru iegādei, bērnu veselības uzlabošanai un psiholoģiskajam atbalstam, ziemas apaviem, apģērbam un citām nepieciešamām lietām.
Jau no 1. decembra ikviens var veikt ziedojumu mājaslapā dod.pieci.lv, "Circle K" degvielas uzpildes stacijās visā Latvijā, bet laikā no 16. līdz 22. decembrim skaidras un bezskaidras naudas ziedojumus pieņems arī "Dod pieci!" stikla studijā Vecrīgā.
Labdarības maratonu "Dod pieci!" rīko Latvijas Radio sadarbībā ar Latvijas Televīziju, sabiedrisko mediju portālu LSM.lv un ilggadējo ziedojumu partneri – labdarības organizāciju "Ziedot.lv". Maratona tiešraidei var sekot līdzi sabiedriskajos medijos – Latvijas Radio, Latvijas Televīzijā un sabiedrisko mediju portālā LSM.lv, kā arī projekta mājaslapā "dodpieci.lv" un "Dod pieci!" sociālo tīklu kontos. Saziedotie līdzekļi 100% apmērā tiks izmantoti ziedojuma mērķim, un projekta administrēšanas izmaksas no ziedotāju naudas netiek finansētas.
Jau devīto gadu labdarības maratons aktualizē kādu sabiedrībā nozīmīgu tēmu un sniedz atbalstu noteiktām sabiedrības grupām. Iepriekšējos gados ziedojumi novirzīti vientuļiem senioriem, bērniem ar īpašam vajadzībām, vēža slimnieku sociālajai rehabilitācijai, atbalsta programmai ģimenēm, kuras vēlas audzināt bērnus no bērnunamiem, jauno vecāku mācību programmas izveidei un veselīgas piesaistes veidošanai, neārstējami slimu cilvēku aprūpei un speciālās pārtikas iegādei, vardarbības mazināšanai ģimenēs, kā arī vides uzlabošanai cilvēkiem ar redzes, dzirdes un kustību traucējumiem.
"Dod pieci!" ir daļa no starptautiska projekta "Serious Request", kura ietvaros dažādās Eiropas valstīs radiodīdžeji nedēļu raida no īpašas stikla studijas, pievēršot uzmanību konkrētai sabiedrības grupai vai sabiedriski nozīmīgai tēmai. Latvijā šo tradīciju iedzīvināja Latvijas Radio 5 – Pieci.lv radošā komanda.
