ĪSUMĀ:
- Piļu un muižu aina Latvijā ir daudzveidīga – no privātīpašumiem līdz kultūras centriem.
- Starp privātīpašniekiem – līdzās rūpīgai kultūrvēsturiskā mantojuma atjaunošanai, gadās arī pa “eiroremontam”.
- Piļu un muižu asociācijas izpilddirektors: Absolūta taisnība nav nevienā pusē.
- Eiropas līmeņa atbalsta instrumenti piļu un muižas ēku sakārtošanai nepietiekami.
- Oleru muižas piemērs.
Lūgts raksturot, kādā stāvoklī ir Latvijas piļu un muižu kopums, Latvijas Piļu un muižu asociācijas (LPMA) izpilddirektors Armands Muižnieks Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" teic: “Ja mēs analizējam šī brīža situāciju, gribētu teikt, ka tā ir ļoti daudzveidīga un neviennozīmīga. No 19. gadsimta Latvijas teritorijā bija apmēram vairāk kā divi tūkstoši muižu, kungu māju, piļu. Līdz mūsdienām dažādos stāvokļos – sliktākos vai labākos – ir nonākušas apmēram tūkstotis. Ja mēs to tūkstoti atkal smalkāk analizējam, tad aina atkal ir ļoti daudzveidīga, sākot ar privātajiem īpašumiem, līdz skolām, pansionātiem, kultūras centriem un tamlīdzīgi.”
Starp privātīpašniekiem, kā norāda LPMA izpilddirektors, netrūkst tādu, kuri savus vēsturiskos īpašumus ir atjaunojuši vai joprojām atjauno atbilstoši restaurācijas un kultūrvēsturiskā mantojuma noteikumiem. Kā vienu no pozitīvajiem piemēriem viņš izceļ Oleru muižu. Reizē netrūkst arī tādu privātīpašnieku, kuri uzskata: mana māja – ko gribu, to daru.
Komentējot šīs dažādās attieksmes pret piļu un muižu ēkām, Muižnieks pārliecināts, ka tāda absolūta taisnība nav nedz vienu, nedz otru pusē:
“Kā jūs domājat, kā dzīvotu baroni jeb foni mūsdienās? Vai tanī vēsturiskajā ēkā būtu lifti, plazmas televizori, vai nebūtu? Es domāju, ka ir ļoti labi, ja mēs saglabājam katru šo vēsturisko ēku, bet tomēr funkcionāli piemērojam mūsdienu apstākļiem.
Protams, ka kaut kas ir jāsaglabā vēsturei, lai parādītu, kā tas bija toreiz. Bet no tūkstošs ēkām, ko mēs varētu saglabāt, vai visas ir jāatjauno, un, ja atjaunojam, pie kura laika perioda mēs pieķeramies?” Viņš atgādina, ka arī 19./20. gadsimta mijā muižas un pilis piedzīvojušas pārmaiņas, un jautājums, kurus laikus ņemam par atskaites punktu ēkas atjaunošanai, vienmēr ir aktuāls.
Tikpat neviennozīmīgs esot jautājums par piļu un muižu ēkām, kuras pa savam apdzīvo, piemēram, skolas. Sākot ar 1920. gada agrārās reformas laikiem, viscaur padomju gadiem līdz pat Latvijas neatkarības atjaunošanai šīs telpas pēc nepieciešamības tika pielāgotas.
Mūslaikos, it kā saglabājot ēkas “formu”, nereti tiek ielikti plastmasas logi un iekštelpām veikts “eiroremonts”. Armands Muižnieks norāda, ka arī šeit nav zināms, ko darīt – pelt vai uzslavēt:
“Katrā gadījumā tas ir ļāvis šīm ēkām saglabāt savu vizualizāciju jeb iekļauties kultūrvēsturiskajā ainavā, kas tomēr rada priekšstatu, kā toreiz ir bijis.”
Kā ilggadējs tūrisma nozares darbinieks, Muižnieks uz pilīm un muižām kopumā arī raugās kā uz tūrisma objektiem. Viņaprāt, ne visās ēkās jātur viesnīca vai restorāns. Tā var būt kaut viena piemiņas istaba visā ēkā, kā tas esot Dzērbenes muižā – tur pagasta pārvaldes vajadzībām izmantotajā ēkā ierīkota sirsnīga cimdu Jetiņas piemiņas telpa.
Taujāts, vai ir pieejami valsts un Eiropas līmeņa atbalsta instrumenti piļu un muižas ēku sakārtošanai, LPMA izpilddirektors atbild, ka tādu ir ļoti maz: “Kultūrvēsturiskai izpētei, kādiem nelieliem projektiem, kas ir pāris tūkstošu apjomā, konkursa kārtībā līdzekļus piešķir Valsts kultūrkapitāla fonds.” Finansējums visas infrastruktūras atjaunošanai nav pieejams.
Kamēr ar atbalsta mehānismiem apjomīgiem darbiem ir kā ir, Muižnieks rosina izveidot fondu, kas kultūrvēsturisko mantojumu ļautu iekonservēt, saglabāt vismaz esošajā stāvoklī.
Tiem, kuri apsver pils vai muižas iegādi, Armands Muižnieks teic: “Iegādājoties šo īpašumu ir jāsaprot – mēs būsim slēgti, daļēji slēgti vai pieejami. Ja būsim pieejami kā tūrisma objekts, piemēram, tad uzreiz iestājas citi spēles noteikumi – kas būs sadarbības partneri, kā mēs nodrošināsim viesu plūsmu, kāda būs naudas plūsma. Tas viss ir prognozējams, attīstāms, bet sākumā būtu jātiek skaidrībā, kādā formātā mēs gribam strādāt, dzīvot šajā iegādātajā īpašumā.”
Oleru muižas piemērs
Kā jebkuras citas, arī Oleru muižas vēsture ir bagātīgi sazarota. Oleru miests sāk veidoties ap 1840. gadu. Muižas kungu dzīvojamā māja būvēta pamatīgi – no akmeņiem, ar holandiešu kārniņu jumtu, 14 dzīvojamām un sešām jumta istabām, kā arī virtuvi. Romantisku noskaņu ēkai piešķīruši logi ar lielajām rūtīm. Netālu no galvenās mājas atradies ērberģis, klēts, siltumnīca, ledus pagrabs, staļļi, kalpu dzīvoklis. Muižas īpašnieku dzimta no 1836. gada – fon Krīdeneri.
Oleru muižas saimnieks Kārlis Zemītis skaidro, ka viņa nokļūšana šeit notikusi, pateicoties draugu un domubiedru nostājai: deviņdesmito gadu sākumā no pilsētas pārcelties uz laukiem un nodoties kādam vērtīgam, jēgpilnam darbam.
“Tas, ko mēs darām, sanāk attīstība no projekta uz projektu: ir kaut kāda iespēja piesaistīt finansējumu, tad cenšamies pielikt savu līdzfinansējumu un tādā veidā mēs panākam nelielas lietiņas.
Brīžam ir starpposmi, kad nav nekā. Vislabākais piemērs – mēs restaurējām logus un mums vēl nebija jumta,” stāsta Oleru muižas aktivitāšu koordinētāja, saimniece Ieva Zemīte.
“Mēs esam tie, kuri ļoti konsekventi pieturas pie tā, ka vecajās ēkās ir jāievēro vecās tehnoloģijas, tradicionālie materiāli. Skaidu platēm un līmētām konstrukcijām šeit nav vieta,” piebilst Kārlis Zemītis.
Turpinot sarunu par apgūtajiem atbalsta rīkiem, Oleru muižas saimniece piemin arī Lauku atbalsta dienesta realizēto lauku attīstības mērķprogrammu “LEADER”, kuras viens no pamatprincipiem ir tā dēvētā pieeja no “apakšas uz augšu”, kad iniciatīva nāk no vietējiem iedzīvotājiem, iesaistoties savas teritorijas problēmu noskaidrošanā un risināšanā.
Atbalsts, kas pieejams privātajiem vai pašvaldībām, kā norāda Ieva Zemīte, būtiski atšķiras. Pēdējā laikā Eiropas struktūrfondu atbalsts kultūras mantojumam pamatā tiekot tieši pašvaldībām. Zemīte, protams, priecājas, ka pašvaldības sākušas apzināt savu kultūrvēsturisko mantoju un lepojas ar to, bet:
“Tajā pašā laikā mums – privātajiem pašvaldība sāk veidoties kā konkurents, jo viņi var restaurēt ēkas un ieviest tās sabiedriskajā apritē ar ļoti vieglākiem mehānismiem nekā mēs, mēģinot katru mazāko projektu rakstīt.
Arī uz mazajiem projektiem šobrīd ir ļoti liela konkurence.”
Viesu skaits viena gada ietvaros Oleru muižā ir ap tūkstoti – ieskaitot gan tos, kuri ieradušies aplūkot dārzu, gan tos, kuri apmeklē kultūras pasākumus. Kārlis Zemītis vērtē, kas sabiedrības attieksme pret darbu, kas tiek darīts muižā, ir pozitīva. Viņš pats savas un Ievas Zemītes aktivitātes vairāk redz kā sabiedrisko darbu.
Oleru muižas saimnieki arī šovasar ir iecerējuši kultūras programmu, kuru piedāvāt saviem viesiem – franču a cappella trio apvienības koncertu, kuru palīdz rīkot Francijas Kultūras institūts, džeza mūzikas vakaru ar Jāni Rubiku un "RIX" klavieru kvarteta uzstāšanos ar latviešu komponistu darbiem. Tāpat arī seminārs par dārzu un parku apsaimniekošanu. Lai iepazītos ar šīm iecerēm un arī ar muižas vēsturi, ieteicams apmeklēt muižas interneta vietni.
