Vai Rīga bez «Kaņepes», «Čomska» un «Aptiekas» ir Rīga? Kā nosargāt laikmetīgās kultūrvietas

ĪSUMĀ:

• Izgaistošs nemateriālais urbānās kultūras mantojums ir liels zaudējums pilsētu identitātei.
• Rīga vēsturiski zaudējusi un turpina zaudēt nozīmīgas laikmetīgās kultūras identitātes vietas.
• Rīgā nepieciešams veidot aizsardzības mehānismu, kas atbalstītu tai vitāli svarīgus laikmetīgās kultūras identitātes veidotājus.
• Laikmetīgās kultūras iniciatīvu pieminekļa statusa piešķiršana Rīgā būtu trīspusēja.

Izgaistošs nemateriālais urbānās kultūras mantojums – zaudējums pilsētu identitātei

Vīne, cenšoties nosargāt vienu no savas identitātes vērtībām, 2011. gadā izcīnīja UNESCO nemateriālā mantojuma statusu pilsētas slavenajām kafejnīcām un to kultūrai. Berlīne iet līdzīgu ceļu un izmisīgi cenšas nosargāt kādu pavisam laikmetīgu fenomenu kā pilsētas nemateriālās kultūras fundamentu – tehno. Visbeidzot, Londonas mērija, piedzīvojot strauju pilsētu raksturojošo krogu slēgšanu pēdējo 20 gadu laikā, nolēma veicināt šīs sociāli, ekonomiski un kulturāli nozīmīgās vērtības sargāšanu, paredzot apbūves ierobežojumus, obligātu skaņas izolāciju vai šo sabiedrisko iestāžu neaizskaramību attīstības jautājumos. Lēmumu sāka īstenot, 2021. gadā publicētajā pilsētas telpiskās attīstības stratēģijā paredzot, ka "apkaimes tiek aicinātas atbalstīt vietējos krogus un sargāt tos no nojaukšanas vai pārbūves uz dzīvojamo platību, ka arī pretoties jebkādai attīstīšanai, kas padarītu krogus dzīvotnespējīgus". Šie ir tikai daži no daudzajiem piemēriem, kas norāda uz to, ka jebkuras pilsētas un pilsētnieka identitāte zaudētu lielu daļu no savas vietas gara (genius loci – no latīņu val.), ja kāds no šiem vitāli svarīgajiem ikdienas elementiem pazustu.

Kafejnīcas, tehno vai krogi var šķist subkulturāli, banāli vai mantojuma ziņā nenozīmīgi, tomēr gadu, pat gadu desmitu un simtu laikā ar šiem elementiem uzaugušas paaudzes, kuras tieši vai netieši iesaistītas to radīšanā vai patērēšanā un veido pilsētas kolektīvo atmiņu. Šīs kultūrtelpas vai kultūrprocesi ir tie, kas padara katru pilsētu atšķirīgu, izceļ vietas autentiskumu, reizēm arī definē veselu nozari, piemēram, bez Venēcijas mākslas biennāles pasaulē nebūtu šādu mākslas pasākumu arhetipa, kamēr bez biennāles nebūtu arī mūsdienu Venēcijas.

Taču runa nav tikai par vietējiem, bet arī par viesiem: kas pasaules acīs būtu Berlīne, ja viesi tajā rautin nerautos uz bieži nepieejamo, pat mītisko Berghainu pēc naktsdzīves vai necenstos uzdurties kam līdzīgam "Love Parade" festivālam? Vai kas būtu Barselona, ja tajā nebūtu skeitborda kultūras, kurā ir savas skeitborda tūres, pat ielu infrastrutkūra pielāgota ērtākai braukšanai, un katru dienu kāds ārzemnieks – kā amatieris, tā profesionālis – filmē savu triku videoklipus? Tikmēr Parīze joprojām, tiesa, tikai formāli cenšas pārliecināt tūristus par to, ka pilsētā joprojām valda atmosfēra kā pēc 1. pasaules kara, kas uz Parīzi atveda mūsu laiku lielākos kultūras dižgarus: Pablo Pikaso, Salvadoru Dalī, Frānsisu Skotu Ficdžeraldu, Ģertrūdi Steinu, Ernestu Hemingveju, Džeimsu Džoisu, Menu Reju un citus. Formāli kafejnīcas, kurās šī  "zudusī paaudze" uzturējās, joprojām eksistē, tomēr pati Parīze vairs ne tuvu nav tik aizraujoša, un vietas atmosfēra aizpildīta ar komercializāciju.

Rīga zaudē nozīmīgas laikmetīgās kultūras identitātes vietas

Daudzi, iepazīstoties ar Eiženu Valpēteru, Aivaru Neibartu jeb Ņurbuli, Māru Ķimeli, Amandu Aizpurieti vai Māru Brašmani un daudziem citiem Latvijas un Rīgas pēckara kultūras dižgariem, sastopas ar viņu atmiņām par "Kazu" (oficiāli kafejnīcu "Sputņik") Vecrīgā, uz kuru veda daudzu pilsētas bohēmistu ceļi un kurā mitinājās fundamentāla 60. gadu Rīgas identitāte. Šodien par laiku "Kazā" stāsta vien tikai atmiņas, nostāsti, detaļas izstādēs vai grāmatas, kurās fiksēts Rīgai radošajai inteliģencei vitāli svarīgais laika gars un vietas atmosfēra, lai gan daudzi būtu priecīgi redzēt "Kazu" dzīvojam arī mūsdienās un vērot, kā kafejnīcas identitāte ietekmē rīdzinieka raksturu un izpratni par pilsētas procesiem. Diemžēl, pašas "Kazas" vairs nav, tāpat kā 60. gadu Rīga izgaisusi līdz ar "Skapi" vai "Putnu dārzu" – vairākām citām vēsturiskām kultūrtelpām vecpilsētā.

Arī mūsdienās ir vietas Rīgā, kuru zaudējums joprojām rezonē daudzu cilvēku stāstītajā un sentimentā par to, kā caur ar šīm vietām kā caur palielināmo stiklu tika redzēta pilsēta, tās iedzīvotāji, tās kultūrslāņi. To aizvēršana atņēmusi ne tikai vietas, kur iedzert, bet arī šos "sociāli, ekonomiski un kulturāli" nozīmīgos centrus, kuros mijās sarunas, mūzika, literatūra, māksla, attiecības, atmiņas. Viena no šādām vietām ir bārs "Čomskis", kas, lai arī šobrīd transformējies vairākās pa Rīgu izkaisītās reinkarnācijās, nekustamā īpašuma saimnieka uzstādījumu dēļ bija spiests slēgt savas durvis un reizē aiz slēdzenes atstāt izcilu Rīgas DIY kultūras piemēru, kas tobrīd galvaspilsētā bija slavas zenītā.

Zudis ir Vecrīgas alternatīvās mūzikas bastions, krogs "Aptieka", kas vairākus gadus pamanījās pasniegt arī savas alternatīvās mūzikas balvas. Visbeidzot neeksistē arī bārs "I Love You", kas iemūžināts ne vien vairāku paaudžu atmiņās, bet arī brīnišķīgā un godalgotā Karļa Vērdiņa dzejolī: "Es tev vedu mazu siermaizīti. Bija jau divi naktī, visi kļuvuši miegaini, veikali ciet, bet bārā "I love you" es dabūju mazu siermaizīti…"

Nenoliedzami lielu daļu mūsdienu Rīgas identitātes veidojis arī Kaņepes Kultūras centrs (KKC). Daudzi atcerēsies, cik KKC likās subkulturāla un svarīga vieta tikai visādiem "hipsteriem" uzreiz pēc tās atvēršanas 2012. gadā, tad cik strauji un sirsnīgi to pavisam drīz iemīlēja vācu studenti un cik neganti ar savām sūdzībām KKC aktīvākajā periodā bija tā kaimiņi. Daudzi Rīgā ir saskarušies ar centra dažādajiem un sociāli atbildīgajiem pasākumiem un projektiem. Visbeidzot daudzi atceras, cik intensīvi KKC atbalstīja vairāk nekā 1500 cilvēku un organizāciju, kad tā ēkas restaurācijai 2021. gadā tika saziedoti aptuveni 95 000 eiro.

Diemžēl 2022. gada beigās KKC pieņēma lēmumu aizvērt bāru un pasākumu vietu apmeklētājiem. Tas neizslēdz centra darbību kā sociālajam uzņēmumam (šo statusu KKC ieguva 2020. gadā). Līdz ar to rīdziniekiem šobrīd ir liegta iespēja apmeklēt KKC kā sabiedrisku telpu, vienu no svarīgākajām pilsētas subkultūras sastāvdaļām, kas līdzdefinējusi gan pilsētas centru, gan cilvēku paradumus, gan jau pieminēto DIY kultūru. Varbūt var nepatikt pati vieta vai kāds no iesaistītajiem cilvēkiem, bet būs grūti atrast kādu regulārāku kultūras notikumu apmeklētāju Rīgā, kas par KKC nebūtu vismaz dzirdējis. Šobrīd šīs sabiedriskās telpas statuss ir apdraudēts.

Laikmetīgās kultūras identitātes veidotāju atbalstam vajadzīgs aizsardzības mehānisms

Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes informācijas sistēmas mājaslapā rakstīts, ka "kultūras mantojums ir cilvēku un cilvēces visu sasniegumu kopums – milzīgs, bieži nenovērtēts spēks un enerģija, ko iespējams izmantot vietas attīstībai. Kultūras mantojums ir stabilitātes garants – vietas un laika zīmes, sabiedrības identitātes nesējs". Citāts pilnībā izklausās pēc tā, ko pārstāv dažādas kultūrtelpas un kultūrprocesi Rīgā. Pēc šādas analoģijas vien būtu svarīgi apskatīt iespēju tiem nodrošināt atbalstu vismaz pašvaldības mērogā, lai veicinātu šādu "sabiedrības identitātes nesēju" ilgtspēju, kas aktuālajā tūkstošgadē piedzīvo arvien vairāk dažnedažādu ekonomisku, politisku, pandēmisku un citu izaicinājumu.

Galu galā – ilgtspējīga un atpazīstama kultūrtelpas identitāte vienmēr ir gan pilsētas tēla, gan sabiedrības labbūtības interesēs.

Tomēr šāds atbalsts vai "laikmetīgās kultūras iniciatīvu pieminekļa statuss" Rīgā neeksistē. Līdz ar to katru nākamo gadu, kas nes arvien vairāk krīžu, pilsētai ir lielas izredzes zaudēt tikpat svarīgus Rīgas "identitātes nesējus" kā, piemēram, "Survival Kit" kultūras festivālu, "Free Riga" vietu atdzīvināšanas platformu, "ISSP" fotogrāfijas kultūras centru, vienīgo peldošo kultūras centru Latvijā "NOASS", "RIXC" jauno mediju mākslas centru, eksperimentālās mūzikas festivālu "Skaņu mežs", projektu teātri "Kvadrifrons", "Tu jau zini kur" starpdisciplināro telpu. Šīs un daudzas citas iniciatīvas ir tās, kas veidojušas Rīgas netveramo matēriju – gadu gaitā nodrošinot pilsētniekus un viesus ar starpdisciplinārām, laikmetīgām, izglītojošām, izklaidējošām, domātliekošām, iesaistošām un rīdzinieka unikalitāti definējošām kultūras dzīves norisēm. Diemžēl, līdzīgi kā KKC, arī minētās un citas iniciatīvas ikdienā dzīvo kā uz naža asmens un nesaņem ne ieguvumus, ne tuvu tādu uzmanību no pilsētas puses, ko saņem, piemēram, "Rīgas Mākslas telpa", "Ave Sol" vai citas Rīgas pašvaldības kultūras iestāžu apvienības struktūrvienības (pie reizes liela daļa šo struktūrvienību norišu ne tuvu nav traktējamas kā "laikmetīgas").

Runa nav par to, ka uzmanība nebūtu jāpievērš tradicionālajai kultūrai Rīgā (tieši otrādi – galvaspilsētā vien ir aptuveni trešdaļa no valstī esošajiem koriem, kas gatavojas Dziesmu svētkiem, līdz ar to tradicionālā kultūra šeit ir drošā pozīcijā).

Runa ir par to, kā nosargāt nevalstiskas organizācijas (NVO) vai pilsoniskās sabiedrības organizācijas (PSO), kas nes pašu grūtāko nastu vietas un sabiedrības pašreizējās identitātes sakarā, reizēm to ceļot teju no nulles, nevis apkopjot jau gadsimtiem rušināto.

Diemžēl, to visbiežāk dara biedrības, kultūrtelpas vai notikumi, kuru eksistence parasti atkarīga tikai no ziedojumu, biļešu tirdzniecības vai projektu finansējumiem, kamēr darbs ar sabiedrības stiprināšanu un iesaisti ir lēns un paģēr "maratona" stratēģiju, kuru šīs iniciatīvas visbiežāk nevar atļauties.

Laikmetīgās kultūras iniciatīvu pieminekļa statusa piešķiršana Rīgā būtu trīspusēja

Taču, kā būtu, ja Rīgā eksistētu kāds stabils laikmetīgās kultūras identitātes veidotāju aizsardzības mehānisms, kas atbalstītu tos, bez kuriem mūsdienu Rīga nav Rīga? Kā būtu, ja katru gadu vai reizi trijos būtu iespēja pieteikties šim mītiskajam "laikmetīgās kultūras iniciatīvu pieminekļa statusam"? Kādi būtu kritēriji, kāda būtu vērtēšanas un atskaišu procedūra? Vai statuss būtu idejai vai cilvēkiem, vai uz gadu, diviem gadiem vai uz mūžu? Šos jautājumus var sākt atbildēt, izdalot trīs punktus statusa piešķiršanas kārtībai:

1. Kritēriji: Būtu jādefinē, kas var un kas nevar pieteikties atbalstam, lai izceltu to, cik vietai nozīmīgi ir statusa kandidāti. Pirmkārt, laikmetīgajai kultūrtelpai vai kultūrprocesam vajadzētu eksistēt vismaz 10 gadus, taču nevajadzētu būt dibinātam ne agrāk kā 1991. gadā. Šādā veidā tiktu nodrošināts tas, ka statusam nepieteiktos iniciatīvas, kas eksistē jau sen, bet dažādu iemeslu dēļ snauž pat vairākus desmitus gadu, kamēr pirmais nosacījums atlasītu vietas, kas tiešām raksturo Rīgas laikmetīgo garu. Kandidāti, visticamāk, būtu NVO vai PSO, kas, pats par sevi saprotams, juridiski bāzētos un galvenokārt operētu Rīgā. Taču pats svarīgākais – katrai no šīm laikmetīgās kultūras iniciatīvām jākalpo sabiedriskām vajadzībām t.i. to saturs paredzēts apmeklējumam un sniedz procesuālu piedāvājumu.

2. Piešķiršana: Pieteikums varētu iegūt statusu, iesaistot trīspusēju vērtējumu – pašvaldība, profesionālis, lietotājs. Tātad, katru iniciatīvu vienlīdzīgi vērtētu gan pilsēta (iepriekšējā sadarbība, atbilstība identitātes kritērijiem, juridiskā un likumiskā atbilstība, tūrisma nozares vai viesu vērtējums u.c.), gan kultūras nozares praktiķi (piemēram, neatkarīga ekspertu komisija līdzīgi kā Valsts kultūrkapitāla fonds, kas vērtē vietas devumu vispirms Rīgas, bet arī Latvijas kultūrtelpā un identitātē), gan iedzīvotāji (piemēram, balsojot par izvirzītajām iniciatīvām līdzīgi, bet ne identiski, kā balsošana notiek Rīgas līdzdalības budžetēšanas konkursā vai Latvijas Televīzijas un Latvijas Radio gada balva "Kilograms kultūras"). Par statusa ieguvējiem varētu kļūt no 5–10 iniciatīvas, kamēr lēmums par finansējuma apjomu (iespējams proporcionāli pret iniciatīvas gada budžetu) tiktu pieņemts pašvaldības un Laikmetīgās kultūras nevalstisko organizāciju asociācijas (LKNVOA) sarunu procedūras laikā. Tāpat droši vien tiktu lemts, vai statusu ieguvušās iniciatīvas varētu vēl atsevišķi pieteikties Rīgas domes rīkotajam ikgadējam kultūras projektu konkursam.

3. Izpilde: Diskusiju vērts temats būtu noskaidrot, cik ilgi šāds "laikmetīgās kultūras iniciatīvu pieminekļa statuss" būtu aktīvs t.i. cik ilgam laikam būtu jāpaiet, lai iniciatīvai vajadzētu pieteikties statusam atkārtoti. Vai nu tas būtu gads, vai trīs vai visi pieci – tur atbildes jārod pašvaldības un LKNVOA sarunās. Tomēr viens ir skaidrs, ka līdz ar finansējumu iniciatīvai būtu arī pienākumi: ne tikai nodrošināt Rīgas Domes logotipu klātesamību katrā materiālā, bet arī, teiksim, vismaz vienu ar Rīgas pagātni, tagadni vai nākotni, identitāti un sabiedrību saistītu projektu vismaz reizi trīs mēnešos, kā arī ikgadēju SVID analīzi. Būtu jāizvērtē, kāda ir procedūra, ja pienākumi netiek izpildīti (liegta iespēja iegūt statusu uz nākamajiem pieciem gadiem?) vai, ja iniciatīva beidz eksistēt (vai pilsētai ir tiesības, cenšoties noturēt iniciatīvas un identitātes dzīvotspēju, to piedāvāt citam izpildītājam?). Paredzams, ka debates būtu karstas, bet labāk sildīt kultūru tādā veidā nekā neizdarībā.

Jāatgādina, ka šeit aprakstītais laikmetīgās kultūras iniciatīvu aizsardzības mehānisms ir tikai aizraujošas, bet cerīgas idejas līmenī; tas nozīmē, ka gan kritēriji, gan piešķiršana un atskatīšanās ir atvērtas plašām diskusijām, lai ieguvējas būtu gan NVO, gan pilsēta, gan iedzīvotājs. Tomēr nevajadzētu uztvert nopietni argumentus, ka šāds "pieminekļa statuss" ilgtermiņā nebūtu vajadzīgs, jo tikpat labi atbalsta lietderība no pilsētas izpaužas jau Rīgas domes kultūras projektu konkursos. Diemžēl lieta tāda, ka šādi konkursi pārsvarā ir par konkrētiem risinājumiem, nevis brīvu finansējuma pielietojumu pavisam reaktīvām aktivitātēm saistībā ar aktuālo Rīgā, Latvijā un pasaulē. Turklāt konkursi liedz stabili plānot budžetu, jo finansējumu var arī nepiešķirt (tikpat labi konkursi var arī nenotikt). Visbeidzot, šāda sacīkste pēc naudas noteikti nepalīdz NVO pašcieņai, kad visa dzīve paiet, lūdzot un lūdzot, un neesot novērtētam beznosacījumā.

Daudziem jau pazīstams valsts atbalsts politiskajā vidē, kad, lai nodrošinātu partiju neatkarību no dažādiem slēptu interešu ziedojumiem, valsts sniedz dotācijas partijām par katru balsotāju, ja vēlēšanās tās pārsniegušas 2% robežu. Kāpēc gan laikmetīgās kultūras iniciatīvas Rīgā, pierādot savu neatkarību un lojalitāti pilsētai un reizē līdzrušinot auglīgu kultūras vidi un identitāti, nevarētu saņemt līdzīgu finansējumu?

Ar ko politiskās apvienības ilgtermiņā ir vērtīgākas par nevalstiskajām organizācijām, kas, kā pierāda nesenā vēsture, bieži dzīvo ilgāk nekā partijas?