Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Agrāk katrai sētai bija aptuveni 100 vai 150 vietvārdu, ko ļaudis lietoja ikdienā, lai organizētu savu apkārtējo pasauli. Un ne agrāk, ne tagad latvietim nav nekādu grūtību radīt jaunu vietvārdu jebkurā vietā. Tas ir tāpēc, ka tam, varbūt pašam pat īsti to nenojaušot, ir zināmas gadsimtiem un pat gadu tūkstošiem senas vietvārdu darināšanas formulas. Tādu ir ne vairāk kā desmit. Šoreiz stāsts par četrām, kas veidojušas lielāko daļu Latvijas vietvārdu.
Pirmā formula ir lietišķi, precīzi un reizē krāšņi izcelt pašu galveno un redzamāko lietu tai mazajā telpā, kurai nepieciešams vārds.
Varbūt kādam gribētos domāt, ka nosaukumiem vajadzētu veidoties no tēlainiem, skaistiem un abstraktiem vārdiem, taču latvietis ar vietas nosaukumu ļoti praktiski norāda, kas tur aug, dzīvo vai ir sastopams. Tā dīķi, pie kura aug skaists ozols, latvietis nekā citādi, visticamāk, nenosauks kā par Ozola dīķi. Silu, kur gājējam reiz garām pazibējuši brieži, droši vien dēvēs par Briežu silu. Pļavu, kuras vienā stūrī var atrast skaistas silpurenes, varbūt sauks par Silpureņu pļavu. Bet par lauku, kurā nabaga arājs nevar ne vagu izdzīt, iespējams, teiks, ka tas ir Akmeņlauks.
Otrā formula ļauj vietvārdā norādīt piederību – to, kas ir objekta saimnieks, kas tajā darbojas vai to apsaimnieko.
Tā attālu pļavu, kuru pļauj Jānis un kurai nekādu acīmredzamu pazīmi nevar pa gabalu noteikt, noteikti sauks par Jāņa pļavu, mežu, kas pieder Jēkabam, droši vien dēvēs par Jēkaba mežu. Galvenais varonis, kas minēts šīs formulas vietvārdā, var nemaz nebūt cilvēks. Tas var būt arī kādas apdzīvotas vietas nosaukums. Īpaši Kurzemē raksturīgi vietvārdi, kas darināti pēc tuvējo māju nosaukuma. Tā, piemēram, Čubulīšu mājām var būt gan Čubulīšu pļavas, gan Čubulīšu tīrumi, gan Čubulīšu meži, Čubulīšu ceļš, Čubulīšu akmens, Čubulīšu dīķis un pat Čubulīšu peļķe.
Trešā formula ļauj vietu nodēvēt pēc tās izskata.
Taču arī te neatradīsim izskaistinātus nosaukumus. Ja latvietis grib norādīt uz ģeogrāfiskā objekta izskatu, tas parasti iztiek ar vārdiem "liels", "mazs", "garš", "dziļš", "augsts" un tamlīdzīgi. Vai izlīdzas ar kādu metaforisku jeb uz ārējās līdzības pamata darinātu nosaukumu. Tā Latvijā joprojām ir daudz Abras leju, Bļodas kalnu, Pļavas kāju, Purva astu, Āža muguru un Poda leju. Ķermeņa daļu un sadzīves priekšmetu nosaukumi tiek izmantoti bez mazākās aizķeršanās. Un jebkurš, izdzirdot šos vārdus, uzreiz bez skaidrošanas var iedomāties tā izskatu.
Un pēdējo minēšu paņēmienu vietu nosaukt pēc kāda notikuma jeb notikumvārdi.
Notikumvārdi bieži vien nerodas sadzīves telpas organizēšanas nolūkā – tie parasti tiek darināti, lai turētu atmiņā vai godinātu kādu notikumu. Tiesa gan, reti kādi miermīlīgi atgadījumi tiek nosaukumā ierakstīti. Parasti latvietis brīdina par kādu nelaimīgu atgadījumu, piemēram, kur zvēri mājlopus plosījuši, kur zemniekiem sodi izpildīti vai kur spoki un ērmi rādījušies. Tādas ir, piemēram, lielākoties Vilku pļavas, Karātavu kalni, Spoku birzis. Šajos vietvārdos der ieklausīties. Tie ir kā nerakstītas brīdinājumzīmes un kā liela stāsta mazi virsrakstiņi, kuros var klausīties un klausīties bez gala.
Ir vēl dažas vietvārdu darināšanas formulas, bet tās nudien tiek reti izmantotas. Visbiežāk vietvārdos atradīsim šīs, kas, kā Jānis Endzelīns teicis, veido mūsu zemes arhīvu, kas stāsta par aizgājušiem laikiem. Šādi vietvārdi ir Latvijai raksturīgi un Latvijā iederīgi. Un tieši šādi vietvārdi mūsu zemes un valodas ainavu dara tik skaistu un saprotamu.
Vai zini?
