Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenā ēka savā tagadējā adresē Jaņa Rozentāla laukumā 1 ir viena no iespaidīgākajām būvēm Rīgas bulvāru ansamblī. 19. gadsimtā Rīgā tika uzceltas vairākas ievērojamas sabiedriskas ēkas, bet pilsētas vadība nekādi nevarēja tikt līdz mākslas muzeja idejas realizēšanai. 1874. gadā tika sarīkots starptautisks projektu konkurss. Tomēr finanšu līdzekļu trūkuma dēļ projektu nerealizēja.
Tikai 1895. gadā atkal Rīgas domē tiek no jauna aktualizēta ideja par mākslas muzeja būvniecību. 1897. gadā vēlreiz izsludināja starptautisko konkursu uz konkrētu vietu, ielu krustojumu, kur tagad atrodas Nacionālā teātra ēka. Tā kā teātra ēku sāka būvēt ātrāk, tad izrādījās, ka izsludinātajam konkursam nebija jēgas. 1899. gadā pilsētas atbildīgās personas lēma, ka muzeja ēkai atradīs vietu Esplanādes laukumā un V. Neimans tika aicināts izstrādāt gan būvniecības programmu, gan projekta skices.
Celtniecība sākās 1903. gada 10. maijā, bet muzeju svinīgi atklāja 1905. gada 14. septembrī. Galvenos būvdarbus izpildīja latviešu mūrniekmeistara Ludviga Neiburga būvuzņēmums.
Blakus vēl citiem izpildītājiem jāatzīmē tēlnieka Augusta Folca uzņēmums, kurš izgatavoja ārējo kāpņu granīta pakāpienus, balustrādes un obeliskus, kā arī betona lējumā veidoto skulpturālo grupu fasādes centrālā rizalīta frontonā. Uzņēmums veica arī iekšējos apmetuma darbus, izveidojot grezno vestibilu arhitektonisko apdari un daudzās detaļas.
Muzeja ēka kļuva par pirmo speciāli mākslas muzeja vajadzībām būvēto celtni Baltijā.
Sabiedrības viedokļi pēc ēkas uzbūvēšanas bija dažādi un ne visi atzinīgi vērtēja muzeja būvi. Piemēram, mākslinieks un ļoti kategoriskais kritiķis Jūlijs Madernieks pat rakstīja, ka jākaunas no mūsu muzeja ēkas, no šī neveiklā un rupjā ihtiozaura.
Paša Madernieka daiļrades stilu un viņa realizētos principus mākslā mēs varējām iepazīt izstādē “Madernieka stils” Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā.
Ne tikai muzeja ēka, bet arī pats muzejs pēc sava juridiskā statusa bija piederīgs pilsētai kā īpašums un kā pilsētas iestāde.
Muzeja statuss izmainījās pēckara gados, kad kolekcijas tika nacionalizētas un kļuva par valsts īpašumu.
1999. gadā Rīgas pilsēta atjaunoja savas likumīgās tiesības uz muzeja ēku. Savukārt muzejs pēc sava satura un juridiskās piederības ir valsts tiešās pārvaldes iestāde, kas 2005. gadā ieguva Latvijas Nacionālā mākslas muzeja vārdu.
