Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
It sevišķi 20. un 21. gadsimta zinātnisko atklājumu, tehnoloģiskās attīstības un politisko norišu kontekstā ir visnotaļ daudz spriests par to, kas ir filosofija, kādēļ un kā ar to nodarboties? Un vispār, no kurienes kādam radusies vēlme nodarboties ar kaut ko tik dīvainu kā filosofija? Izsakoties Hannas Ārentes garā, ar ko tādu, kas, raugoties no malas, izskatās pēc nelietderīgas un visu lietderīgo problematizējošas nocietināšanās sevī?
Visiem zināms, ka, pēc Aristoteļa domām, filosofija rodas izbrīnā.
Taču ar to vēl nekas daudz nav pateikts, domu derētu attīstīt. Samērā interesantu un negaidītu priekšstatu var gūt, apsverot dažus motīvus Platona dialogos “Īons” un “Faidrs”. Der gan uzreiz piebilst, ka abi dialogi neveido nekādu saskanīgu idejisku ainu, drīzāk gan šajā stāstījumā, atsperoties no Platona, reflektēšu par laimīgiem saprāta nobrukumiem, kuriem, šķiet, jāpateicas gan par mīlestību, gan par kultūras vēsturi kā tādu.
“Īonā” Platons liek Sokratam koncentrēties uz zināšanas un iedvesmas nošķīrumu. Zināšana uzliek milzīgas saistības – zinošs nav tāds, kas zina tikai ko vienu, bet gan tāds, kurš zina veselumu. Piemēram, īsteni zinošs mūzikas lietpratējs ne tikai prot izpildīt kādu vienu vai dažus skaņdarbus, bet gan ir spējīgs atpazīt un kontekstualizēt skaņdarbu veidojošās atsevišķās notis kā konkrētu akordu un skaņkārtu sastāvdaļas, kā arī, apzinoties skaņdarba sistemātisko ietvaru, ir reflektēti spējīgs no šīm notīm darināt jaunus skaņdarbus vai improvizēt.
Zinošajam savas zināšanas objekts ir caurredzams, pārskatāms, atpazīstams neatkarīgi no situācijas un konteksta, kādā tas ir dots. Zināšana paredz spēju atpazīt citus, saistītus piekšmetus (nots, akords, skaņkārta, intervāls – tie veido kopainu).
Iedvesma ir kas principiāli atšķirīgs. Iedvesmā var izgaismoties atsevišķais, bet nekad veselais – tad tā pārtaptu par un būtu neatšķirama no zināšanas. Ja zināšana ir konkrēta spēja, tad iedvesma ir neatkarīga no paša, no spējīgā subjekta. Ja zinošais izzina un domā, tad iedvesmoto iedvesma piemeklē, pārņem. Tā ir kā lapsenes dzēliens – dzelonis iedurās pirkstā un nelaimīgajam vairs savs ķermenis visā tā kopumā nav interesants, ir jāremdina sāpes nelaimīgi uzpampušajā pirkstā.
Argumenta secinājumu var izdomāt, bet, ja esi iedvesmots, tad tas tevi piemeklē. Subjekts ir zināmā mērā pasīvs attiecībā pret iedvesmas patvaļu un visvaru. Iedvesma subjektu pārņem.
Ja zināšana ir sajēga, tad iedvesmā cilvēks pie sajēgas nav. Iedvesmas mirklī cilvēks nav savā prātā. Un tas nemaz nav tik mistiski – piemēram, arī emocijas nav vispirms izdomātas un pēc tam izjustas. Tās ir pēc būtības ārpus prāta.
Par tām, protams, var domāt un domas var izrasīt skumjas, bet pašas skumjas nav stingrā nozīmē izdomātas. Zināšana noris prātā un ir prāta vadīta, iedvesma ir ārpus tā.
Dialogā “Faidrs” Platona Sokrats, starp citiem jautājumiem, pievēršas arī ārprātam. Par to iespējams runāt divās nozīmēs: kā par slimību un kā par dievišķu novirzi no ierastā. Starp dievišķajiem ārprātiem ierindojama dzejnieka iedvesma, pareģa iedvesma, mistēriju priestera iedvesma un, protams, mīlestība. (Starp citu, saka Platons, mīlestība ir vislabākā no ārprātiem).
Citējot Platona Sokratu: “... patiesībā vislielākie labumi mums tiek caur ārprātu – tiesa, kad tā ir dievu dāvana.” Ja ārprātu var izprast arī šādā – iedvesmas nozīmē, tad var pamatoti jautāt Platonam, cik gan ļoti filosofija ir no tā attāla?
Pati filosofēšana ir jēdzieniskas domāšanas norise, kas tiecas uz zināšanām. Tomēr tā ir nošķirama no motivācijas, it sevišķi sākotnējās motivācijas nodoties filosofijai. Un tā nerodas izbrīnā vien. Var izbrīnīties, piesēst, atvilkt elpu un no izbrīna atiet. Turpretī, konstatē Karls Jasperss, filosofiska domāšana un izvaicāšana ir bijusi noturīga gadu tūkstošu gaitā, un filosofijas galu galā nerimstošais dzīvīgums šodienas pasaulē vedina domāt par labu tam, ka cilvēkam ir kāda neapmierināma filosofiska vajadzība. Varbūt dziņa.
Domāšana patērē daudz enerģijas un, Ārente pareizi uzsver, ka tā reti kad sniedz kādu stingrā nozīmē lietderīgu rezultātu – tai tas nav nemaz jādara.
Un tomēr filosofiski jautājumi aizvien ir aktuāli, pat ja filosofēt neviens nespiež, bez tās pat it kā naktī varētu labāk gulēt. Bez filosofijas varētu iztikt, bet gadu tūkstošu gaitā cilvēki nododas arī filosofijai, nevis tikai uzņēmējdarbībai. Filosofija nerodas izbrīnā vien. Filosofija rodas izbrīnā un ugunīgā iedvesmā. Filosofija rodas, izbrīnam piemeklējot dievišķi apdāvinātu ārprātīgo.
