Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Šo lūgšanu muzikālais skanējums netiek pierakstīts ar tradicionālajām notīm, bet ar īpašām zīmēm, kas vizuāli vairāk atgādina dažādus āķus, kāšus, karogus un citus abstraktus elementus – tā arī radušās nosaukuma versijas krievu valodā: "зна́менное пе́ние" vai "крюковое пение". Pieraksts notiek ar zīmēm, kas tiek lietotas tikai un vienīgi šim nolūkam. Arī dziedāšana notiek baznīcslāvu valodā, kas skan tikai šajos dziedājumos un Svēto rakstu lasīšanā.
Dziedājumu pamatu veido astoņas melodijas jeb "balsis" – tās ir saglabājušās vēl no agrīno kristiešu lūgšanām Bizantijas laikā. Arī balsu skaits apliecina dziedājumu dziļi sakrālo jēgu – sešās dienās Dievs radīja zemi, septītajā atpūtās, astotā ir simboliskā nākotne pēc Kristus otrreizējās atnākšanas.
Zīmju dziedāšanā nekas nav nejaušs, tās pamata pīlāri ir unisons, nemainība un nepakļaušanās nekādām reformām.
Uz Kijivas Krievzemi zīmju dziedāšana atceļoja vēl pirms tās kristīšanās 988. gadā. Pastāv liecības, ka tieši grieķu dziedājumu "eņģeļiem līdzīgais skaistums" bijis izšķirošais iemesls, lai kņazs Vladimirs Krievzemei pieņemtu Austrumu kristietību. Turpmākajos gadu simtos Krievijas klosteri bija kā muzikālās laboratorijas, kur saskarsmē ar grieķiem attīstījās vairāki zīmju dziedāšanas virzieni. Līdz 17. gadsimta vidum tie sasniedza meistarības virsotnes. To nodrošināja profesionāli reģenti, kori un dāsnais galma atbalsts, kas beidzās līdz ar traģisko Krievzemes pareizticības šķelšanos pēc 1666./1667. gada reformām. Tās paredzēja modernizāciju un atteikšanos no visiem senajiem Bizantijas elementiem, tostarp zīmju dziedāšanas, kas arī tika nolādēta un izslēgta no reformētās baznīcas. Tās vietā nāca daudzbalsīgs dziedājums, bet vecticībnieki devās trimdā, kur saglabāja dziedājumu tradīcijas pēc senajām dziesmu grāmatām.
Latvija šajā ziņā izrādījās unikāla – te dziedājumi ir saglabājušies visautentiskākajā veidā, joprojām ir kopienas liturģiskās dzīves pamats un šīs ticības identitāte. Tie veido vismaz trešdaļu no dievkalpojuma laika.
Ir teiciens: "Lasīšana svēta, dziedāšana trīskārt svēta." Unikāla šo dziedājumu rita īpatnība ir to dinamiskā tekstu struktūra. Dziedājumu savienojums atkarīgs no dažādiem laiku lokiem – diena, stunda, gads, Mēness un Saules cikli, kā rezultātā
katru dienu tekstu savienojums ir neatkārtojams. Identiska to sakritība ir iespējama tikai pēc 532 gadiem.
Tradīcijas pārzinātāji uzsver – vienīgais kristīgās melodijas avots drīkst būt pats lūgšanu vārds. "Baznīcas kultūrā atsevišķai (materiālai) skaņai nav nozīmes, jo tā ir bez dvēseles. Vērtību un nozīmi iegūst tikai tikai tā skaņa un intonācija, ar kuru tiek skandēts vārds. Šī melodija – lūgšanu vārda intonācija – pastāv veselumā, to nevar atdalīt no vārda, nevar sadalīt sastāvdaļās. Tādā veidā baznīcas dziedājumi sastāv no gataviem melodiskiem kopumiem – formulām. Katra atbilst noteiktai idejai, kristīgam principam, noteiktam lūgšanas garam, tāpēc ir nedalāma."
Pastāv uzskats, ka šos dziedājumus to vissenākajā izpausmē nevar dēvēt par mūziku, jo mūzika saistās ar laicīgo, ne garīgo dimensiju.
Uz to norāda arī lingvistiskā atšķirība, ka tikai baznīcas dziedājumus "dzied" (поет), bet laicīgo mūziku "spēlē" (играет).
Tāpat šajā baznīcas tradīcijā nekad nav lietoti mūzikas instrumenti, jo tie "nespēj lūgties, turklāt Dievs kā vispilnīgāko instrumentu ir radījis cilvēka balsi", uzskata vecticībnieki. Viņu dziedājumos tā skan unisonā, improvizācija netiek pieļauta pēc būtības. "Baznīcas dziedātāji nekad un neko nedzied no sevis, bet līdzinās tam, kas saglabājies cauri gadsimtiem. Sekošana paraugam, vienbalsība un atkārtošana – lūk, baznīcas dziedājumu patiesais gars," – vēsta Grebenščikova draudzes kora reģents un mūzikas pētnieks Jevgēņijs Grigorjevs. Šis koris sešu cilvēku sastāvā ir vienīgais profesionālais zīmju dziedāšanas koris Baltijā un dzied katru dienu – tāpēc arī tradīcija ir saglabājusies.
