Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Līdz pat 20. gadsimtam līgavu zagšanas rituāla elementi tiek izspēlēti kāzu dienas norises tradīcijās:
precinieki ierodas līgavas mājās, it kā meklēdami no sev piederošā ganāmpulka noklīdušu aitiņu, vai kā mednieki, kas dzinuši pēdas caunai un pēdas viņus atvedušas līdz šai sētai. Tad visām mājas meitām prasa rādīt pēdas un meklē “īsto”, tas ir – sev piederošo aitiņu vai medīto caunu, līdz beidzot atrod arī.
Kā jau nojaušat, tad šī “īstā” ir līgava. Šajās tradīcijās es saskatu latviešu variācijas par Pelnrušķītes tēmu, tikai, iespējams, daudz senatnīgākas.
Savukārt apautu pēdu tēma turpinās arī citās mazāk zināmās senās kāzu tradīcijās, kad precinieks dāvina apavus izredzētajai vai viņas vecākiem kā sava veida kompensāciju par meitu.
Tās, protams, nebija kristāla kurpītes. Bet kādi šie apavi varēja būt?
Senākie zināmie un tajā pašā laikā ilgāk valkātie latviešu apavi ir vīzes un pastalas.
Jau Āraišu ezerpilī, kas datēta ar 9. gadsimtu, atrasts lūku apavs, bet senākās saglabājušās pastalas ir no 10. gadsimta. Pastalu piegriezums un darināšanas veids nav mainījies veselus 1000 gadus.
Zināmas arī spalvainas pastalas, kurām ārpusē atstāta spalva, lai pastalas neslīdētu, kā arī šūtie ādas apavi – zābaki un kurpes, kas darināti no mīkstas ādas daļām. 17. gadsimtā cauri Latvijas teritorijai ceļoja vācu zinātnieks Ādams Oleārijs, kurš uzzīmēja Livonijā redzēto zemnieku kāzu gājienu. Viņa gravīrā redzam, ka, atbilstoši sava laika modei, vīriešiem kājās ir garie musketieru zābaki.
Taču pavisam drīz tika pieņemti greznības ierobežojumi jeb likumi, kuri aizliedza zemniekiem valkāt zeltlietas, caunu cepures un arī zābakus. Tā vīzes un pastalas atkal uz daudziem gadiem kļuva par vienīgajiem latviešu apaviem.
Pastalas tika izgatavotas no liellopa ādas, pārsvarā no ģērētas, taču ir ziņas arī par neģērētas ādas pastalām. Izturīgākās un smalkākās vīzes tika pītas no liepu lūkiem, sliktākas kvalitātes vīzes darināja no kārklu vai kadiķu mizām. Vīzes esot bijušas labākie dubļu brienamie un slapjdraņķa laika apavi, jo ūdens esot viegli tecējis laukā un neskalojies ap kāju. Diemžēl siltas un sausas kājas sliktos laikapstākļos gadu simtiem bija apģērba vājākais punkts.
Sākot ar 18. gadsimta beigām, latviešu zemnieku garderobē pamazām ienāca melnie cietās ādas apavi – kurpes un zābaki. Parasti tādu apavu pāri cilvēki ļoti taupīja un pie goda apģērba valkāja visu mūžu. Taču saglabājušies apraksti liecina, ka daudzviet vēl 19. gadsimtā pat pie kāzu apģērba latvieši vilkuši pastalas vai pat vīzes.
Madonas apriņķī pierakstītas liecības no četriem pagastiem, kuros bijusi tradīcija kāzās auties tieši liepu lūku vīzēs, kas uzskatītas par svētiem apaviem pretstatā pastalām.
Pamatojumu šim uzskatam mūsdienās grūti iedomāties, jo, izrādās, pastalas varētu būt izgatavotas no sprāguša lopa ādas un tāpēc jaunajai ģimenei turpmāk dzīvē varētu neveikties ar lopiem.
Kaut arī līdz 19. gadsimta beigām pamazām par puišu un vīru lepnumu kļuva melni ādas zābaki, Dainu skapī no dažādām Latvijas vietām atrodami daudzi varianti dziesmai, kurā meita puisim apliecina, ka vīru neskata pēc zābakiem, bet ies par sievu pie tā, kas viņai patiks:
Manis dēļ tu, tautieti,
Zābakos neaunies;
Ja man tiks, tad es iešu,
Aunies kārkla vīzītēs.
