Atstāt esošo Okupācijas muzeja ēku kā sava laika arhitektūras pieminekli vai arī papildināt to ar apjomīgu piebūvi, paplašinot pašu muzeju un liekot ēkai nest jaunu vēstījumu – šis jautājums ir izraisījis visai lielas pretrunas gan nozares ekspertu, gan arī citu iesaistīto pušu vidū.
Vairāki desmiti Latvijas arhitektu uzskata un arī atklātā vēstulē ir norādījuši, ka muzeju ir svarīgi saglabāt tādā izskatā, kāds tas ir šobrīd, cenšoties pēc iespējas pilnīgāk izmantot muzeja esošās telpas.
Arhitekte Zaiga Gaile arī pievērš uzmanību, ka atbilstošo laikmetu raksturojošu ēku šobrīd jau paliek aizvien mazāk: „Projekts var tikt pārstrādāts, un piebūve nav vajadzīga. Mēs varam vienkārši ļoti augstā līmenī pārbūvēt telpas – to es varu teikt ar pilnu atbildību, jo pēdējos 25 gadus esmu strādājusi rekonstrukcijā. Tātad projekts netika sākts ar rūpīgu esošo telpu analīzi, un tas ir novedis pie tā, ka mēs te kaut ko projektējam, projektējam, bet paši nesaprotam, ko ar to iegūstam.”
Tiesa, no citiem arhitektiem izskan viedoklis, ka Okupācijas muzejs ir būvēts ar konkrētu vēstījumu, un, ņemot vērā pārmaiņas, kas ir notikušas Latvijā muzeja pastāvēšanas laikā, ir tikai normāli, ka ēka tiek pārveidota.
„Ja mēs turpinātu teikt, ziniet, to visu var ielikt tajā melnajā kastē, lai viņa paliek kāda viņa ir, tad šeit mums būtu iekšā to domā – laikam tas Strēlnieku muzejs tā kā tas pats, tā kā kaut kas cits. Bet šeit ar šo gājienu, ka mēs pieliekam klāt kaut ko jaunu, mēs, paldies Dievam, saņem jaunu šo cerību skatu uz nākotni. Tāpēc es šo projektu esmu atbalstījis jau no paša sākuma – piedodiet par manām emocijām,” komentē arhitekts Jānis Lejnieks.
Arī kultūras ministre Dace Melbārde (Nacionālā apvienība) neslēpj, ka atbalsta tālāku projekta virzību un ka projekts šobrīd ir pavirzījies jau pietiekami tālu, lai tā pārskatīšana vairs nebūtu atbalstāma.
„Šobrīd Ministru kabineta lēmums ir pieņemts. Un, protams, mēs esam parlamentārā demokrātija, ja ir iespējams vairākuma lēmuma pieņēmēju pārliecināt, ka tie ir bijuši nepareizi lēmumi, tad to ir iespējams darīt. Un, protams, ja arhitekti par to ir stingri pārliecināti, tad viņi var cīnīties par savu ideju. Es esmu stāvējusi vairākkārt pretī represētajiem, kuri ar asarām acīs ir lūguši par šo projektu iestāties. Es tīri cilvēcīgi uzskatu, ka man ir pienākums to darīt, es to esmu darījusi. Līdz ar to, ja es sāktu no tā atkāpties, izskatītos dīvaini un pati sevi necienītu. Līdz ar to – piedodiet, bet es nebūtu politiķis, kas apturēs projekta virzību,” saka ministre.
"Nākotnes nama" projektu izstrādājis arhitekts Gunārs Birkerts, un tas paredz muzeja ēkai piebūvēt baltu pagarinājumu ar noslēdzošu stikla sienu. Šo ieceri Birkerts apraksta kā metaforu: no tumšās pagātnes uz gaišo tagadni un apskaidroto nākotni.
