Senatnes elpa 21. gadsimta Latvijā
Mākslas zinātniece un izdevuma “Dzimtu ģerboņi mūsdienu Latvijā” sastādītāja Ramona Umblija Latvijas Radio raidījumā “Kultūras Rondo” stāstīja par īpašo ģerboņu rašanās procesu Latvijā: “Pirmkārt, šis izdevums ir unikāls, jo tas balstās uz unikāla procesa atspoguļojumu. Dzimtu ģerboņi ir pazīstami jau no 12. gadsimta. Tā ir vispārēja Eiropas kultūras sastāvdaļa, kur aristokrātijas pārstāvji, bet ļoti ātri arī amatniecības un ģilžu pārstāvji, ieguva ģerboņus.
Ģerboņiem ir vēsture vairāk nekā 800 gadu garumā, bet mēs esam konstatējuši unikālu procesu, jo mums Latvijā latviešiem dzimtu ģerboņi sākas ar 2000. gadu.
21. gadsimtā latviešu dzimtas nokļūst pie saviem ģerboņiem, un šajā izdevumā šis process ir atspoguļots."
Mākslas zinātniece atklāja, ka ģerboņu apraksti izdevumā ir tulkoti angļu valodā. Tos ir tulkojis Dr.hist.Armands Vijups. Ramona Umblija skaidroja: “Pirmo reizi arī mūsu vēstures zinātnē, jo heraldika ir vēstures zinātnes apakšnodaļa, šie ģerboņu apraksti tiek tulkoti arī angļu valodā. Tas nozīmē, šis process, kas notiek šobrīd Latvijā, šī dzimtu ģerboņu nevis atdzimšana, bet piedzimšana uz senu tradīciju bāzes, ir pieejama visai pasaulei caur svešvalodu.”
Šajā sakarā viņa arī pieminēja, ka Kanādas Karaliskās heraldiskās apvienības konsultanti ģerboņu aprakstu tulkojumam ir bijuši pārsteigti par dzimtu ģerboņu rašanos mūsdienās: “Par to pirmās grāmatas ievadā raksta Imants Lancmanis. Ģerboņi bija kungiem, svešajiem, cittautiešiem un tiem, kas bija savā sociālajā ziņā pārāki. Tas ļoti atsvešināja, atbaidīja latviešus. Laikam ejot, tas ir pārvarēts, un mēs atkal esam atgriezušies Eiropā, tas ir viens. Un otrs, kas ir ļoti svarīgs moments, jo uz jautājumu, kāpēc pēkšņi 21. gadsimtā parādās interese un vajadzība pēc dzimtu ģerboņiem, atbilde ir sapratne par to, ka ģimenei un dzimtai ir milzīga vērtība. Un es domāju, ka tieši šajā laikā, kad dažādos līmeņos, arī politiskajā līmenī tiek apšaubīta šī konservatīvā, klasiskā dzimtas un ģimenes vērtība, ir ārkārtīgi svarīgi, lai šis izdevums nāk klajā, jo pirmkārt tas ir tas, kurš apliecina ģimenes un dzimtas vērtību.”
Dzimtu stāstu apkopojums
Izdevums sastāv no divām daļām. Pirmo daļu “Dzimtu ģerboņi” ievada Imanta Lancmaņa ieskats dzimtu ģerboņu vēsturē Latvijas teritorijā no senākiem laikiem līdz mūsdienām. Šīs grāmatas centrālajā daļā ir ietverti Valsts heraldikas komisijas apstiprināto dzimtas ģerboņu heraldiskie apraksti, ģerboņu attēli heraldiskās krāsās, kā arī īsa heraldisko terminu vārdnīca.
Izdevuma otro daļu “Dzimta un ģerbonis” ievada Dr. Phil. Dainas Teters teksts par dzimtu ģerboņu skatījumu no zīmju jeb semiotikas konteksta. Centrālā daļa atvēlēta pašu dzimtu ģerboņu īpašnieku fotoportretiem un stāstījumiem par ģerboņa tapšanas motīviem un kodolīgu vēstījumu par savu dzimtu vai ģimeni.
Izdevuma idejas autors, kā stāstīja Ramona Umblija, ir Valērijs Belokoņs: “Man ir jāsaka milzīgs paldies Valērijam Belokoņam, kurš nāca klājā ar šo ideju. Paraksti, kad ir kāds kulturāls vai māksliniecisks izdevums, mēs meklējam sponsorus. Šeit bija savādāk. Pirms diezgan daudz gadiem Valērijs Belokoņs, “Baltic International Bank” priekšsēdētājs, kurš nu jau ilgstoši ir atbalstījis latviešu literatūras izdošanu un dažādus sociālus projektus, viņš uzrunāja mani, jautājot, vai es nebūtu gatava veidot izdevumu par dzimtu ģerboņiem.”
Mākslas vēsturniece arī pauda pateicību dzimtu pārstāvjiem, kuri dalījās savos dzimtu stāstos: “Es gribu izmantot šo situāciju un dziļi paklanīties visu šo rakstītāju priekšā, jo šo vairāk kā divu gadu laikā, kuros notika šī saziņa, tā bija ļoti dažāda, es ar daudziem tikos, intervēju, pierakstīju, vairums cilvēku, kas ikdienā dzīvoja, pēkšņi no privātas personas kļuva par publisku, jo viņi ir publicējuši savas atziņas, savas domas, savus viedokļus, savu attiecību vēsturi dzimtā, kas nebūt nav vienkārši.
Šie stāsti, kurus es dzirdēju, tas, kas notika šajā laikā, mani cilvēciski pārvērta, es teikšu godīgi.”
Ramona Umblija arī atzīmēja, ka izdevumā apkopotie stāsti atklāj divas būtiskas vērtības, kuras ir cauraustas dažādu dzimtu stāstos: “Viena, ka ir ārkārtīgi svarīgi saglabāt šo dzimtas un kopības sajūtu, lai kur mēs arī nebūtu. Un nedrīkst aizmirst to, ka 21. gadsimts ir ļoti daudzas ģimenes fragmentējis, ir cilvēki, kas ir aizbraukuši uz Angliju, uz Īriju, uz daudzām vietām, pa pasauli izklīduši. Un pēkšņi izrādās, ka ir vajadzīgs kāds simbols, kas savelk kopā. Ģerbonis tiek likts karogā un karogs mastā, un tā ir šī sajūta par to, ka mēs esam kopā, un tā kopības sajūta ir tā augstākā. Otra atziņa, kas nāk caur šiem stāstiem ir, ka pamatvērtība, kas satur kopā, kas ir bijusi pagātnē un kas iet uz nākotni, tā ir izglītība.”
Ramona Umblija arī uzsvēra, ka ģerbonis nav sociālā stāvokļa, bet gan morālo vērtību – izglītības, zināšanu, morāles kodeksu, godīguma, pacietības un darba izvērtēšanas simbols. Viņa stāstīja, ka tieši šīs vērtības ir dzimtas vienojošie elementi, un tos var arī turpināt veidot šobrīd:
“Pēdējo divu gadu laikā nav neviena heraldikas komisijas sēde, kurā mēs neizskatītu jaunus dzimtu ģerboņus, tā kā pie šiem 104 dzimtu ģerboņiem klāt ir gandrīz desmit jauni.”
Peniķu dzimtas stāsts
Izdevumā iekļautā Peniķu dzimtas pārstāve Inita Peniķe atklāja, ka viņas ģimene ilgi gaidījusi brīdi, kad dzimtām ļautu pieņemt un heraldiski apstiprināt ģerboņus: “Jau neatkarības laikā no pirmās dienas mēs savu ģerboni lietojām zemnieku saimniecībā kā zīmogu. Tas mūs visu laiku urdīja, kā legalizēt, lai tas paliek uz ilgiem un mūžīgiem laikiem, jo ģerbonis pirmo reizi datēts ar 1491. gadu. Tas ir ļoti sens ģerbonis.
Mēs nevēlējāmies neko mainīt, jo tas raksturoja mūsu dzimtas būtību, garu, to, ka pilda savus solījumus, ka ir godīgi.
Ja iziet tautās, tad tā ir viena no svarīgākajām lietām."
Viņa arī stāstīja, kā Peniķu dzimtas ģerbonis ticis veidots un attīstīts: “Šis apraksts mūsdienās ir ļoti sarežģīts, bet, lai cik tas nebūtu dīvaini, mēs tieši šīs sīkās detaļas ņēmām no mācītāja apraksta. Tur nebija ne lambrekena, ne kā cita, bet tur bija aprakstīts tieši šis jātnieks zirgā un kas nu viņam ir: pistoles, zobeni, galvenais – šis karogs, tā ir svarīga sastāvdaļa, ar ko šis jātnieks atšķiras no daudziem citiem jātniekiem un zirgiem. Vēsture bija ļoti svarīgs moments, kāpēc mēs izvēlējāmies tieši šo ģerboni un attīstījām līdz tam, ka tas tika heraldiski apstiprināts.”
Inita Peniķe arī pauda pateicību Latvijas valstij par iespēju izveidot un heraldiski apstiprināt savas dzimtas ģerboni: “16., 17. gadsimtā hercogistes muižniecība jau negribēja, ka latviešiem ir ģerboņi, kaut arī 1853. gadā fon Rops ieteica, lai Peniķus, kuršu ķoniņus, pieskaita pie eksemptās kārtas, kas būtu tiesiska izņēmuma stāvokļa kārta, bet tomēr muižniecība to nepieļāva, nekad tas nenotika, un mēs nekad nevarējām heraldiski apstiprināt. Es esmu Latvijas valstij pateicīga, ka tas tika legalizēts un ka katrai dzimtai, ja viņa to vēlas, ir iespēja tikt pie šāda veida ģerboņa, un kurš paliek apstiprināts uz visiem laikiem.”
Neskatoties uz ģerboņa izveidi, Inita Peniķe skaidroja, ka nejūtas pārāka par citām latviešu dzimtām:
“Mēs esam latvieši, un mēs lepojamies ar Latviju un ar to, ka mēs piederam pie kuršu ķoniņiem, un ļoti cienām arī citus latviešus.”
