Dokumentālajā kino ir mazliet sarežģītāk, jo dokumentālais kino vienmēr ir bijis latviešu kino pamatžanrs. Šajā žanrā strādā visu paaudžu režisori, tas ir brīnišķīgi, tostarp Ivars Seleckis. Kā norāda kinokritiķe Daira Āboliņa, pirmkārt, ir mazliet pārspīlēta interese par inscenējumiem dokumentālajās filmās, tas ir mazliet par daudz. Līdz ar to šobrīd ir sakāpināta publikas interese par novērojošo dokumentālo kino, par dabiskumu uz ekrāna, par īstiem dokumentāliem stāstiem, kurus izstāsta paši cilvēki.
Savukārt animācija vairāk kā citas jomas šobrīd ir autorkino. “Absolūts autorkino. Režisors atpazīstams pēc viena kadra, man liekas, tā ir brīnišķīga pazīme,” norāda Āboliņa.
Slavas gājienu piedzīvojusi arī latviešu literatūra – Londonas grāmatu tirgū tā bija goda vietā, un audzis arī tulkotās latviešu literatūras apjoms.
Gada spilgtākie notikumi kultūrā
Kultūrā 2018. bijis bagātīgs gads - nākamo dienu laikā piedāvāsim atskatīties uz to ar LTV Kultūras redakcijas personību acīm:
• Žurnāliste Maija Amoliņa vēstīs par būtiskāko mūzikas dzīvē,
• Jānis Lācis – par zīmīgākajiem notikumiem pasaules kontekstā,
• Daira Āboliņa izcels spilgtākos aizvadītā gada debitantus,
• Madara Rudzīte atskatīsies uz zīmīgākajiem kultūras notikumiem,
• Zane Brikmane – uz kultūras notikumiem, kas raisījuši asākās diskusijas sabiedrībā.
• Aizvadītā gada tendences kultūrā iezīmēs Anete Lesīte
• 2019. gada prognozes apkopos Līga Gaigala.
Piemēram, uz Dzejas dienas balvu, tas bija ārkārtīgs pārsteigums, mums iesniedza 17 pretendentus. Septiņpadsmit jaunas grāmatas, kas iznākušas no pagājušā rudens līdz šim rudenim.
Kultūras dzīvē kopumā ļoti nozīmīgas ir divas aktivitātes, pirmkārt, tas ir projekts “Simtgades filmas”, kur vienā gadā tika uzņemtas 16 filmas, un, otrkārt, arī projekts “Mēs. Latvija. XX gadsimts”. Šajā sērijā tika publicēti 13 romāni par Latviju 20. gadsimtā.
Savukārt teātra kritiķe Edīte Tišheizere tendences teātrī raksturo šādi: “Viena lieta ir tas, ka ir pilnīgi skaidrs, ka ir ļoti liela interese par to, kas notiek šeit un tagad, Latvijā un ar latviešiem. Tas mazpamazām sākās divus trīs gadus iepriekš, bet šogad bija tā, ka vairāk nekā trešā daļa no simt pāri izrādēm, bija pēc latviešu darbiem. Bija ārkārtīgi liels oriģināldramaturģijas daudzums, bija ārkārtīgi daudz izrāžu par mūsdienām, turklāt jebkurā paaudzē – gan vecākajā, gan vidējā, gan jaunākajā – visur bija Latvija un latvieši. Un Latvijas vēsture.”
Kā norāda mākslas vēsturniece un izstāžu kuratore Inga Šteimane, mākslā Latvijas problēma ir pašdefinēšanās un definēšanās. Viņasprāt, latviešu identitāti visspilgtāk apliecina Kristapa Epnera darbs “Neaizmirsti mani!” un Andas Lāces darbs – performance “Daudz laimes!”. Bet mākslas kritiķis Vilnis Vējš uzsver – 2018. gadā jauni strāvojumi bija jūtami ne vien mākslinieku darbā, bet arī organizatoriskajā pusē, piemēram, kā nopietnu spēlētāju sevi pieteica mākslas telpa Dubultos.
