Kopprojekta mērķis ir veicināt Latvijas radošo augstskolu studentu sadarbību. Kopīga mākslas projekta realizēšana veicinās radošajā nozarē studējošo sadarbības kvalitāti, radot jaunus mākslinieciskus tandēmus vai sadarbības grupas. Kopprojekta īstenotāji ir visu trīs augstskolu mācībspēki: Rūta Briede (LMA), Olga Žitluhina (LKA), Māra Ķimele (LKA), Indriķis Veitners (JVLMA), Rolands Kronlaks (JVLMA).
Pirmais šāda veida projekts tika realizēts 2017./2018. mācību gadā, sadarbojoties Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas katedras un Latvijas Kultūras akadēmijas Leļļu teātra kursam. Sadarbības rezultāts tika parādīts LKA Teātra mājā "Zirgu pasts", gūstot atzinību un rezonansi abu augstskolu studentu un pasniedzēju vidū.
Šajā mācību gadā projekts paplašināts, uz sadarbību aicinot Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas džeza un kompozīcijas studentus, Latvijas Kultūras akadēmijas režijas studentus, Latvijas Kultūras akadēmijas laikmetīgās dejas mākslas studentus un Latvijas Mākslas akadēmijas grafikas studentus.
Visu trīs augstskolu studenti 2018./2019. mācību gada pirmā semestra laikā veidojuši kopīgu dejas, mūzikas un uz skatuves zīmētas animācijas etīžu uzvedumu.
Pirmās darba sesijas laikā studenti tika sadalīti grupās un izlozēja etīžu tēmas, kas šogad veltītas mūzikai par godu JVLMA pirmreizējai dalībai projektā.
Kas bijuši galvenie izaicinājumi šajā daudznozaru projektā, mēģinot reflektēt par tik abstraktu tēmu kā mūzika?
"Mūziķiem tas ir ļoti interesanti – viņi saskaras ar cilvēkiem, kam mūsu vidē pašsaprotami termini nenozīmē pilnīgi neko, tas ir abstraktu burtu savirknējums,” uzskata Indriķis Veitners. "Tāpēc interesanti skatīties, kāds ir ļoti atšķirīgu, ikdienā tālu esošu cilvēku kopīgi veidotais sadarbības rezultāts. Tas ir galvenais šī projekta ieguvums.”
"Projektu gribētu saukt par triju Latvijas radošo augstskolu sadarbības augli, jo, kaut arī vārds māksla "dzirdes ziņā" ietver vizuālo mākslu, runa šajā gadījumā tomēr ir par četriem vaļiem – vizuālo mākslu, teātra mākslu, deju un mūziku," atzīmē Rūta Briede.
"Jo brīdī, kad nonākam pie radošās pasaules, nav starpības, ko mēs interpretējam – jebkas var kļūt par sākuma punktu mākslas darbam, un tas arī ir šī projekta mērķis – pierādīt, ka māksla ir visaptveroša, tā nav jādala nozarēs, bet to varam uztvert citā – daudz augstākā līmenī.”
Mārai Ķimelei īpaši svarīgi šķiet tas, ka jauni cilvēki – šoreiz pa 12 no katras nozares, kuri mācās katrs savā mākslas augstskolā un cits citu nepazīst – beidzot satiekas vienā projektā. "Jaunieši ir pārslogoti – vismaz par saviem režisoriem varu teikt, ka viņi fiziski nepaspēj iepazīties ne ar tēlotājmākslas studentiem, ne mūziķiem – varbūt ar horeogrāfiem, jo viņi "Zirgu pastā" ir turpat blakus.
Sadarbība ir mūsu nākotnes ķīla, nevis tā – pa vienam, katram savā dārziņā audzējot savus gurķīšus un puķītes. Tas dārziņš tomēr mums ir viens, turklāt nav tik liels.
Ļoti gribas, lai jaunie cilvēki viens otru iepazīst jau iespējami agri – lai ir savs loks, sava komanda, pleca sajūta, lai viņi kopā var sadarboties arī turpmāk. Lai ir perspektīva. Jā, vienotībā ir spēks!"
Šai sakarā Rūta Briede labi atminas savus skolas gadus: "Runa ir arī par laikabiedriem – kad mācījos Jaņa Rozentāla mākslas vidusskolā, vairākos projektos sadarbojāmies ar Emīla Dārziņa mūzikas skolu.
Draudzība, kas izveidojās ar Dārziņskolas audzēkņiem, saglabājusies vēl šodien, un tā devusi ļoti daudz – kaut vai elementārā līmenī, kad nākas saskarties ar mūzikas terminiem vai jāpavaicā, kurš ir labākais koncerts, uz kuru šomēnes aiziet. Nav piedodama situācija, kad izaug vesela mākslinieku paaudze, kurā cits citu nepazīst.
Tas man šķiet absolūti nepieņemami un nesaprotami. Nevar būt tā, ka pirmā izrāde tiek veidota jau uz profesionāla teātra skatuves. Pirmo iestudējumu komanda varētu veidot jau četrus piecus gadus ātrāk – tad arī rezultāts uz profesionālās skatuves būs labāks.”
Veitners gan prāto, ka vēsturiski pašplūsmā tas gan noticis – paaudzes, protams, satikušās, bet process nekad nav bijis organizēts. "Piemēram, šajā projektā piedalās mūsu pirmā kursa džezmeņi – man patīk, ka viņi reāli tiek izsviesti no komforta zonas.
Daudziem ir mute vaļā, viņi nesaprot, kas notiek…
Tāpēc ir svarīgi jau pašā sākumā piedāvāt aizraujošu kreatīvu pasākumu – tad arī jaunieši citādāk skatās uz regulārajiem uzdevumiem."
