Babītes pirmie pieminējumi rakstos saistāmi ar 1225./26. gadu, kad Romas pāvesta legāts Modēnas Vilhelms šeit risinājis strīdus starp dažādiem vācu grupējumiem, kas nevarēja vienoties par šīs teritorijas sadalīšanu. Legāta noslēdzošais lēmums bijis, ka apkaime starp Lielupi un Daugavu pienākas Rīgas pilsētai kā patrimoniāla apgabals.
Babītes audio gida autoru, Piņķu baznīcas pērminderi un vēsturnieku Jāni Amolu uz Babītes staciju, kas ir maršruta sākumpunkts, dodos sagaidīt kopā ar Anitru Toomu, kura veidojusi arī audiogidus gan par Arkādijas, gan citiem Rīgas parkiem. Viņa Latvijas Radio raidījumam "Kultūras rondo" stāsta par audiogida atklāšanas dienu: "Bija tāds pārsteigums! Bija auksta diena, kad mēs aicinājām cilvēkus uz pirmo ceļojumu – uz audiogida atklāšanu. Tas, ka atnāca vairāk nekā 50 cilvēki šajā mazajā ciematā, kur liekas, nekā nav, pat vilciens bieži vien skrien garām taurēdams.
Liekas, nekā te nav, nav ne pils, ne muižas, ne kaut kāda izcila parka, bet ir ceļojums apmēram stundas garumā."
Vaicāta, ko tas viņai prasījis, visu šo projektu izveidot, Tooma atbild: "Tur Jāņa darbs. Visvairāk man prasīja iedvesmot Jāni uzrakstīt gana īsus stāstus. Jo viņam informācijas ir tik daudz, ka viņš jau nevar apstāties. Nu tad mēs sarunājām, ka viņš stāsta nevis vienu garu stāstu, bet 30 īsus stāstus. Šoreiz es biju kā producente. Es pati izstāstīju Babītes ciema īso vēsturi un tad vēl par veikaliņu pastāstīju, jo mums ir arī foršs veikaliņš."
"Babīte noteikti nav tā vieta, kurai vēsture ir pabraukusi garām, gluži tāpat kā tie vilcieni, kuri kādreiz Babītē nepieturēja. Vēsture noteikti atstājusi Babītē savas pēdas un otrādi," bilst Amols.
"Šis ir laiks, kad mēs atkal dzirdam kara ziņas," iesāk Tooma, "un mums šeit arī, tajās priedītēs, tur ir rāpojis Mariss Vētra. Viņu izglāba viens piena vedējs. Aizveda uz Rīgu un atdeva mātei." Senu dienu notikumu precizē Amols: "Neatkarības kara laikā, 1918. gada rudenī, kaut kur tuvumā pie Babītes stacijas slavenais operdziedātājs Mariss Vētra jeb Morics Blumbergs ir ticis ievainots. Viņš to raksta savā grāmatā "Div' dūjiņas", ka esot gulējis nelielās priedītes pie Babītes stacijas un vecās Slokas šosejas, kas tepat vien bij [..], un tad viņš atvilkās šeit, uz staciju. Te bija uz zemes noliktā dzelzceļa vagoniņā pārsiešanas punkts, [kurā] strādājis kāds ārsts. Viņi esot ātri apskatījuši nabaga 17 gadus vecā zēna ievainojumu, un manījušies projām, jo viņiem atnākusi ziņa, ka tūlīt bermontieši, kas zina, būs klāt, un jāmūk projām. Tad viņi to nabaga puisi ir pametuši. Viņam laimīgā kārtā izdevās atrast kādu zemnieku, kas tepat braucis garām, un lūgt, lai viņu aizved uz Rīgu. Tad tas zemnieks no tuvumā esošām mājām tiešām tā esot izdarījis – aizvedis viņu līdz pašām mājām ar savu zirdziņu."
Līdz šim Babītes audiogidu kopš tā atklāšanas marta vidū ir lejupielādējuši ap 350 lietotāju, un, producentes vārdiem, pašu maršrutu "kārtīgi izgājuši" ap 80 cilvēku.
Apstājamies pie Toomas mājām – viņa nesen arī kļuvusi par vietējo. Tepat netālu uzkalniņš, kas, kā zina teikt Amols, ir Pūpes kroga pagrabs: "Tas ir vienīgais, kas ir palicis no šī Pūpes kroga pāri. [..] Vēl 1. pasaules kara laikā tas te, visticamāk, ir bijis, bet kaut kādā brīdī kaut kas ir noticis un tad kroga vairs nav." Kāda vecāka kundze dalījusies atmiņās, kā 1929. gadā, stāvēdama uz Pūpes kroga pagraba uzbēruma, vērojusi garām braucošo Zviedrijas karali Gustavu V un Latvijas prezidentu Gustavu Zemgalu. "Viņa skatījās šo skatu, kur Zviedrijas karalis bija skaistām spalvām rotātā cepurē un tas viņai, protams, patika. Viņa teica, ka laikam tajā laikā tas Popes krogs vairs neesot bijis," atzīmē vēsturnieks un Babītes ciema audiogida veidotājs.
Jānis Amols ar Babīti ir saistīts trijās paaudzēs. Viņa priekšteči – Jezupate un Indriķis – 2. pasaules kara laikā savās mājās (tās saglabājušas līdz pat šai dienai) uzņēmās slēpt ebreju ģimeni: "Iniciatīva bija nākusi no Svētā Alberta baznīcas Pārdaugavā katoļu draudzes, kuras priesteris bija sācis ebreju ģimeņu slēpšanu. Viņš saviem uzticamākajiem draudzes locekļiem arī lūdza, vai viņi šajā darbā var palīdzēt. Jezupate bija ar mieru šo palīdzību sniegt un savās mājās kādu laiku slēpa ebreju māti ar diviem maziem bērniem. Kamēr viņus te slēpa, radās mazlietiņ briesmas, ka viņus te var atklāt. Tad viņus pēc kāda laika pārveda uz Jūrmalu, šķiet, uz Mellužiem. Šai ģimenei palaimējās izdzīvot. Jau vēlāk, pēckara gados izglābtā meitenīte šeit, šajā mājiņā viesojusies un satikusi vēl savu glābēju. Jāsaka, ka pēckara gados tādi nopelni netika ņemti vērā un viņus [Amolus] kā tādus budžus 1949. gadā izsūtīja uz Sibīriju, šķiet, uz Tomskas apgabalu. Bet ģimenei tomēr laimējās atgriezties un, pateicoties [tam], ka 50. gados te bija diezgan pretimnākošs kolhoza priekšsēdētājs, viņi beigās savu mājiņu dabūja atpakaļ."
Tālāk mūsu ceļa gājumā pieminam Babītes mežniecību un Rīgas reģionālo virsmežniecību tās agrākajās iterācijās. Amols norāda uz padomju laikā celtajām ēkām: te mežrūpniecības saimniecības kantoris un klubs, kurā bija zāle ar vairākiem simtiem vietu. Tās interjera dekori līdz ar pārējo iekārtojumi pazuduši 90. gadu sākuma juku virpuļos, kā jau tas noticis ne vienā vien kultūras centrā.
Šodien guvām tikai nelielu ieskatu Babītes ciema audiogida maršrutā. Pilnīgas ainas gūšanai savā tālrunī jāsameklē lietotne "izi.TRAVEL", kuru varat lejupielādēt arī Mārupes novada tīmekļa vietnē Marupe.lv, un jādodas uz Babītes dzelzceļa staciju, lai izlīkumotu vēstures līkločus kā audiālā, tā vizuālā, proti, attēlu formātā.
