Augusts Zariņš – amatnieks-izdomātājs, ar inženiera talantu bez izglītības
“Viņš nāk no kalpu dzimtas un ir dzimis aizpagājušajā gadsimtā, 1885. gada 22. jūnijā. Interesanta sakritība – pēc zvaigznāja viņš iznāk Dvīnis, tāpat kā mans tēvs bija dzimis jūnijā, tikai 18. datumā. Viņš nāk no Jaunsvirlaukas pagasta, kas ir pie leišu robežas, Bārbeles kalpu mājas, Dobeles apriņķis,” stāstu par savu vectēvu Augustu Zariņu sāk Kaspars Zariņš.
“Viņš pats stāstījis, bijis amatnieks-izdomātājs, ar inženiera talantu bez izglītības,” turpina Kaspars Zariņš.
Vectēvs Augusts saviem mazbērniem stāstījis, ka bērnībā viņš no mātes vērpjamā ratiņa uztaisījis sev velosipēdu no koka un braucis apkārt muižai, un kaitinājis muižkungu.
“No viņa mēs esam mantojuši, tajā skaitā es, tādu amatniecisko prasmi, arī savā veidā nelielu biznesa nodarbošanos, jo man ir veikals "Pedants”. Vēl mēs esam mantojuši vēderu un varbūt tādu nelielu augumu, jo vecamtēvam ziedu laikos bija vēders, kā viņš teica, viņš neredzēja kurpes,” atminas Kaspars Zariņš.
Augusts Zariņš bija izveidojis savu firmu “Augusta Zariņa sūkņu rūpnīca”, kur ražoja ūdenssūkņus un vēja rotorus, dažādas ūdens apgādes sistēmas.
“Viņš importēja no Zviedrijas rores, un čuguna korpusus sūkņiem lēja pats, cik saprotu, jo ar viņa vārdu ir izliets, kur govīm padzerties, tā sauktās govs mēles, kur viņas ar galvu nospiež un tad dabū ūdeni. Viņš bija gatavs pirms Otrā pasaules kara paplašināties, diemžēl viņu paņēma ciet kopā ar visu ģimeni...” stāstu par vectēvu turpina Kaspars Zariņš.
Padomju laikā izdotajās grāmatās par Induli Zariņu viņa biogrāfija iesākas ar skolām, kurās viņš izglītojies, tiek minēta Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolā gūtā izglītība un vēlāk Mākslas akadēmija, bet nav nekā par bērnību. 1989.gadā Induļa Zariņa 60. jubilejas radioraidījumā viņš pats min izsūtījumu uz Sibīriju.
Kaspars Zariņš stāsta, ka viņa tēvu kopā ar vecākiem izsūtīja, kad viņam bija 12 gadi.
“Viņš paņēma makšķeri un fotoaparātu, viņš bija vienīgais bērns ģimenē, līdz ar to droši vien izlaists.
Viņam bija mantas, toreiz, tāpat kā tagad, bērniem vajadzēja ko īpašu. Mātei, kā viņa stāstīja, bija labs čekists, kas atļāva paņemt līdzi apģērbus. Viņa paņēma balles kleitas ar nodomu [mainīt] un kažoku. Viņa iemainīja pret govi un dzīvoja kūtī kopā ar govi. Zariņus nometināja pie cilvēkiem, kas bija spiesti paņemt izsūtītos, Tomskas apgabala Narimā kādu laiku. Tad pēc četriem gadiem, kad vecotēvu atbrīvoja no lēģera, viņš sameklēja dēlu un sievu. Tad viņi dzīvoja Komi APSR Siktivkarā,” par šo ģimenes vēstures posmu stāsta Kaspars Zariņš.
Kad 1947. gadā Zariņu ģimene atgriezās no izsūtījuma, viņiem neļāva dzīvot Rīgā, tāpēc ģimene apmetās uz dzīvi Vecāķos, tikai pēc dažiem gadiem viņi varēja pārcelties uz Rīgu.
Indulis Zariņš – spilgta personība, mākslinieks un pedagogs
Induļa Zariņa sapnis bija kļūt par diplomātu, tomēr kā izsūtītais to īstenot viņš nevarēja. Lai gan viņa karjera izvērtās ne mazāk spoža – no Mākslas akadēmijas Glezniecības katedras pasniedzēja un Monumentālās glezniecības meistardarbnīcas vadītāja līdz augstskolas rektora amatam, un kur nu vēl sabiedriski politiskā darbība.
“Viņš sasniedza Padomju Savienībā salīdzinoši augstas karjeras kāpnes. Jebkura karjera, sevišķi, ja tā ir administratīva – būt rektoram, tas uzliek ne tikai prieku, bet arī nastu. Jebkura karjera savā veidā sagrauj cilvēku,” tēva virzību pa karjeras kāpnēm vērtē Kaspars Zariņš.
"Būt pilnīgi brīvam, no vienas puses, ir tikpat grūti, savukārt, ja ieejat sistēmā un karjerā, it kā esat nodrošināts, bet tas nodrošinājums bieži ir pildīts ar indi.
Čeka? Tēvs to nekad nav akceptējis vai mēs par to neesam runājuši, bet es nenoliedzu, ka iespēja braukt uz ārzemēm, kas nebija citiem cilvēkiem... Domāju, ka noteikti viņi tika uzraudzīti un vienmēr noteikti bija kaut kādas atskaites jāsniedz par redzēto. Nevaru apgalvot, bet pieļauju, spriežot pēc tiem stāstiem, kas dzirdami šodien. Šeit ir, es domāju, cilvēka iekšējais pretestības gars un godīguma gars, kas pasaka, cik tālu vari iet kompromisā.”
Indulis Zariņš Mākslas akadēmijas rektora amatā bijis gandrīz desmit gadus. Šajā amatā jau gadu ir Induļa otrs dēls Kristaps Zariņš. Augstskolas rektora kabinets nesen mainījies, iekārtots mūsdienīgi ar vēsturiskiem akcentiem, kāds ir, piemēram, masīvais rakstāmgalds.
“Tas, ka mans tēvs pirms tam bija arī rektors, tas bija 21 gadu atpakaļ (..) No bērnības es šajā orbītā esmu bijis, tad skaidrs, ka cilvēkam ir atmiņas. Nenoliedzami cilvēka attīstību un ikdienu nosaka šis mirklis. Atmiņām nekādā veidā nevajadzētu noteikt rīcību tagadnē. Iedomas par nākotni ir labi, ka ir vīzija, bet jāpriecājas par šo mirkli,” uzskata Kristaps Zariņš.
“Prieku katram māksliniekam rada viņa paša daiļrade. Ja atceramies tēvu, viņš vienmēr teica, ka ārēji jau katrs mākslinieks var dižoties jeb runāt tā un šitā, bet iekšēji katrs zina savu plauktiņu.
Es nerunāju par Latvijas kontekstu, es runāju pasaules mākslas kontekstā. Tad, pētot mākslas darbu, iedziļinoties, tiek saskatīti tie daudzie slāņi, kas parasti raksturo mākslas darbu, kurš uzrunā. Pretējā gadījumā ir tikai viens slānis, tas paliek plakatīvi,” vērtē Kristaps Zariņš.
Viņš arī stāsta, ka Indulis Zariņš mājās gleznojis tikai akvareļus, turklāt tikai naktī, lai neviens viņu netraucētu. Eļļas un akrila darbi tapuši darbnīcā.
“Vienīgais – ir mainījies laikmets, kurš ir palicis steidzīgāks. Mums visiem ir mobilie telefoni, un mēs esam sasniedzami arī tur, kur ķeizars iet viens pats. Atslēgties no ikdienas informācijas uzbāzīguma un tā rituma, lai izdarītu lietas, bieži nav darba laika ierobežojuma. Tā ir atšķirība, ko izmantoja tēvs, un viņš varēja aiziet noteiktā laikā, tāpēc ka bija fiksētais telefons darbā un mājās. Darbnīcā nebija telefona. Nesaku, ka ir labāk vai sliktāk, ir mainījies. Viss ir kļuvis steidzīgāks. Tas nenozīmē, ka ir jāglezno ātrāk. Vienkārši ir savādāk,” atzīst Kristaps Zariņš.
Par sevi viņš bilst, ka gleznošanai neatliek tik daudz laika, cik vēlētos.
Zariņu dzimtas sievietes
Šajā dzimtā ienāk arī poļu lepnums un spīts, tas nāk no Induļa mātes Jadvigas, dzimušas Montvillas. Kaspars Zariņš stāsta, ka vecāmāte bijusi muižniece, bet, kad muiža nodedzināta un Jadvigas vecāki nošauti, viņu uzaudzinājuši radi, kas caur Lietuvu atbēga uz Latviju.
“Viņa bija ļoti valdonīga, spēcīga rakstura. Augumā garāka par vecotēvu. Tā bija otrā sieva, jo vectēvs bija precējies divreiz. Man šķiet, viņai arī tā bija otrā laulība,” stāsta Kaspars Zariņš. “Augusts bija mīļš vecaistēvs, jo Jadviga bija cēlā lēdija, viņa īpaši neinteresējās par bērniem.
Augusts domāja, ka mēs būsim amatnieki, viņš uzdāvināja mums katram – mums bija 10 gadi – tādu galdiņu, ko viņš bija uzbūvējis: ar instrumentiem, ar kuriem mums būtu jāprot darboties. Augusts bija tas, kurš mums veidoja sporta spēles un savā veidā trenēja, kā mēs teicām – spēlējās ar mums.
Man tagad ir mazmeitiņa Žanna, es zinu to, ka jūs viņai varat pirkt, cik gribat, labas rotaļlietas, bet bērnam jau ir svarīgi, ka tas pieaugušais ar viņu rotaļājas, piedalās šajā spēlē.”
Savukārt Kaspara un Kristapa Zariņu mamma Veronika nāk no Vidzemes, no Lizuma, no dzelzceļnieku ģimenes.
“Vera agrā jaunībā nokļuva Rīgā, tad bija mācījusies par medmāsu, bet nepabeidza, tad bija strādājusi dzelzceļā par uzskaitvedi. Tad viņa satika tēvu, un būtībā tā dzīve viņai izvērtās par mājsaimniecību, jo tēvs ēda tikai mājās. Viņš pat neēda nekur pieņemšanās. Māte bija mājsaimniece, kas rūpējās par mums, trim vīriešiem. Tas bija viņas dzīves piepildījums,” bilst Kaspars Zariņš.
Ģimenē ienāk vedeklas
Santa Zariņa, Kristapa sieva, ir tekstilmāksliniece, viņas interese un darbi allaž saistīti ar modes pasauli, jo tolaik, kad Santa stājās Mākslas akadēmijā, Modes nodaļas nebija. Tagad Santa ir Latvijas Mākslas akadēmijas Modes nodaļas lektore. Viņa stāsta, ka pati nāk no ģimenes, kurā dzimtas sajūta ir ļoti kopta.
“Mans vectēvs bija kordiriģents un mūzikas pasniedzējs Pēteris Vidulejs, kurš bija beidzis Pēterburgas konservatoriju. Mans otrs vectēvs bija Voldemārs Šmits, kurš bija tāds kārtīgs Latvijas armijas karavīrs,” atklāj Santa Zariņa. “Ienākot šajā ģimenē, kurā arī tā dzimtas sajūta tiek ļoti kopta un respektēta, man būtībā tas bija ļoti pašsaprotami un loģiski. Protams, tas ir atkal kaut kāds cits lauks, un tas ir tāds ap mākslu apvīts, un tā ir pilnīgi cita domāšana un cits komunikācijas veids. Es teiktu, ka mākslinieki ir tādi nešpetnāki savstarpējā komunikācijā. Bija tāda bijība un respekts, kā pret jebkuru jaudīgu un spēcīgu parādību.”
Santa Zariņa atzīst, ka viņu šajā dzimtā iedvesmo vīra vectēvs Augusts Zariņš, varbūt arī tāpēc pašu vecākajam dēlam dots Augusta vārds.
“Es gan Augustu Zariņu nekad neesmu satikusi, jo, kad iepazināmies, Kristapa vectēvs jau bija viņsaulē, bet man kaut kā tas viņa vectēva tēls liekas, ka tas bija ļoti optimistisks, darbīgs, strādīgs cilvēks, kurš vienmēr no visām situācijām atrada izeju, pateicoties savam milzīgajam dzīvespriekam un optimismam,” bilst Santa Zariņa.
Savi vērojumi viņai ir arī par vīra vecākiem.
“Liekas, ka tas tandēms starp Kristapa tēvu un mammu bija ļoti interesants ar to, ka
Kristapa mamma bija ļoti atbildīgs pienākuma cilvēks pret savu ģimeni, viņa tiešām ar milzīgu pienākuma sajūtu uzturēja ģimenes pavardu.
Katru dienu sešos tika pasniegtas vakariņas, un ģimenei bija jābūt visiem uz šīm vakariņām. Veriņa bija ar milzīgu atbildības sajūtu pret savu darbu, ko dara. Viņas darbs bija ģimene,” uzskata Santa Zariņa.
Savukārt Indulis Zariņš bijis enerģētisks un spēcīgs cilvēks, kurš nepielaiž sev klāt un kurš visus tur zināmā distancē, ko arī viņa respektējusi un augstu vērtējusi.
“Man liekas ļoti interesanti, ka Indulis caur savām gleznām pielaiž cilvēkus sev klāt, jo viņa gleznās, neliela formāta gleznās ir ārkārtīgi skaista romantika un tāda dzejiska pasaules uztvere redzama. Viņš arī pats daudz lasīja dzeju un vienmēr citēja viesībās. Tā es redzu viņu tandēmu,” bilst Santa Zariņa.
Vēl viena dzimtas sieviete – gleznotāja Vija Zariņa, Kaspara Zariņa sieva. Šī raidījuma tapšanas laikā Vija Zariņa gatavojas personālizstādei "Uzgleznotā daba”, tomēr atrod laiku sarunai par dzimtu. Jāpiebilst, ka Vija uzvārdu nekad nav mainījusi. Ar mākslinieku Zariņu ģimeni ceļi sākuši ritēt paralēli, kad toreizējā Rozentāla mākslas skolā iestājās Vija, Kaspars un Kristaps.
“Mēs viens otru zinām no 5. klases. Tie, kas esam palikuši mākslā, četri cilvēki no visa kursa un klases – Normunds Brasliņš, Kristaps, Kaspars un es, mēs mācījāmies Zariņa teikto it kā izfiltrētu caur abiem puišiem. Viņiem mājās bija grāmatas, ko arī nesa un ko varēja redzēt, ciemos aizejot. Varēja paskatīties grāmatas, kuru tajos laikos nebija tik daudz. Visi stāsti par ārzemēm, tas fascinēja. Faktiski arī saslimdināja ar glezniecības bacili,” atzīst Vija Zariņa.
Mākslas akadēmijā Indulis Zariņš ir bijis Vijas Zariņas pasniedzējs.
“Mani viņš kaut kā uzrunāja kā personība, kā cilvēks, kas daudzās lietās iedziļinājās. Viņš bija informēts arī literatūrā, viņš bija daudz lasījis, krievu literatūrā viņš varēja būs speciālists, jo viņa dzīve tā bija iegrozījusies. Viņš bija spilgta personība, ļoti šarmants cilvēks, kas par to piedomāja,” bilst Vija Zariņa un turpina stāstu par Induli Zariņu ģimenē:
“Kad iegāju ģimenē, es redzēju viņu mājās. Redzēju, kā cilvēks sagatavojas, kad viņš iziet sabiedrībā. Cepuri nost! Es neesmu viņu redzējusi nošņurkušu. Kad dzēra, tad dzēra, kā visi normāli mākslinieki. Bet viņš sevi ļoti kopa ne tikai fiziskā, bet arī garīgā izpratnē, bija šarmants, patika sievietēm. Protams, jāsaka, ka viņš bija savādāks mājās nekā ārpus mājas. Es redzēju, kā viņš to masku uzliek. Bet domāju, ka gandrīz visi cilvēki ir mazliet šādi.”
Vija Zariņa arī augstu vērtē Induli Zariņu kā pedagogu.
“Viņam bija tā asā acs, kas ļoti precīzi pateica, kas būtu jāattīsta, kurš virziens studentiem. (..) Daudzi saka tieši to, ka viņš prata pateikt trāpīgi, precīzi dot padomu.
(..) Viņš bija labs pedagogs. Var jau būt labs mākslinieks, bet nederīgs pedagogs. Indulim Zariņam piemita abas īpašības. Bet viņa darbnīcā neesam viesojušies, viņš turēja savu darbnīcu kā savu celli. Tas nav kā mums ar Kasparu, ka mums bērni uzauga darbnīcā. Tas bija citādi. Mūsu ģimenei ir cits modelis,” stāsta Vija Zariņa.
Arī Vija Zariņa ir pasniedzēja Mākslas akadēmijā, un darbu akadēmijā viņa sauc par goda darbu, tas ir gods pasniegt Mākslas akadēmijā.
Jaunie ienāk jeb mazbērni turpina dzimtas tradīcijas
Kristapam Zariņam ir divi dēli Augusts un Jēkabs, Kasparam meitas – Marta un Paula. Var teikt, ka mākslas līniju turpina Kaspara un Vijas Zariņu meitas Marta un Paula.
“Marta vairāk bija orientēta uz dizainu un savā īsajā mūžā faktiski izdarīja labas lietas; saslimstot ar depresiju, šķīrās no šīs dzīves, neskatoties uz panākumiem. Savukārt Paula ir optimistisks bērns, arī egocentriska uz savu mākslu. Mums ir mazmeitiņa un, cerams, būs vēl mazbērni,” stāsta Kaspars Zariņš.
Marta Zariņa studēja vizuālo komunikāciju Latvijas Mākslas akadēmijā un grafisko dizainu Barselonā. Viņas darbi tika novērtēti arī starptautiskā līmenī. Viens no lielākajiem sasniegumiem bija uzvara pazīstamās pulksteņu firmas "Swatch” dizaina konkursā, viņas dizaina ideja bija "Uzvaras kliedziens”.
Augusts Zariņš, Kristapa Zariņa vecākais dēls, ir studējis vizuālo komunikāciju Mākslas akadēmijā, taču tagad nodevies inženierprasmēm un pašmācības ceļā apgūst skaņu sistēmu dizainu. Tas, ka vecvectēvs Augusts Zariņš bija ar inženiera prasmēm un otrs vectēvs bijis būvinženieris, viņam tagad palīdz veidot savus darbus.
“Es būvēju skandas, kā tās sauc latviski, es pats arī tās izstrādāju un veidoju konceptus. Ilgu laiku pavadīju, kamēr iemācījos skaņas akustisko dizainu, bet, kad to esmu apmēram apguvis, tagad ļoti domāju par vizuālo noformējumu, tas man ir vistuvākais,” stāsta Augusts Zariņš.
Viņš arī atzīst, ka mākslu nav pametis, jo mēdz arī gleznot, lieti noder Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā Vides dizaina nodaļā apgūtais.
Augusta brālis Jēkabs Zariņš ir gājis pavisam atšķirīgu ceļu nekā viņa tēvs un vectēvs, viņš ir aplikāciju analītiķis, bet līdzsvaram dzīvē noder kāda radoša aizraušanās – ģitārspēle un muzicēšana grupā “Avots”.
“Mācījos es fiziku Latvijas Universitātē, man pašam ļoti patīk matemātika un loģika. Redzēt kaut ko, kas ir kārtīgi sakārtots pēc konkrētas loģikas, man ir ļoti patīkami. Tāpēc izvēlējos eksakto virzienu,” par sevi stāsta Jēkabs Zariņš. “Man likās fizika interesanta, lai arī nekad nav baigi labi sanākusi, bet tas likās iemesls, kāpēc iet mācīties.
Man ir divas pasaules – tā loģiskā, man arī darbs saistīts ar loģiku, bet paralēli ļoti patīk mūzika, es aizraujos ar mūziku. Vizuālā māksla, man šķiet, nekad nav sanākusi.”
Stāstot kādu atgadījumu no bērnības, Jēkabs atzīst, ka tas viņam radījis iespaidu, ka vectēvs Indulis ir cilvēks, kas nebaidās pastāvēt par savu viedokli, ka viņš nepiemēro cilvēkiem modeļus, ka pret visiem jāattiecas vienādi.
Paula Zariņa-Zēmane sarunā piedalās kopā ar Žannu, kurai gads un divi mēneši. Mazā ir klātesoša un dzirdama, dažbrīd viņas pirkstiņi aizskar mikrofonu. Par to, ko sniedz mākslinieku dzimta, ikdienā Paula nedomā, tomēr brīdī, kad bijis jāizvēlas, ko darīs tālāk, tad gan.
“Pabeidzu Franču liceja matemātikas klasi ar domu, ka iešu uz arhitektiem. Sakritība bija tāda, ka arī arhitektiem vajag zīmēt, un es sāku iet mācīties zīmēšanu, tad soli pa solim nonācu pie gleznošanas, un tajā brīdī es sapratu, ka kaut kas nav,” atminas Paula Zariņa-Zēmane. “Kad paziņoju, ka gribu iet uz akadēmiju, tad man ātri bija mājas apmācības kurss, kas jāmāk, lai tiktu akadēmijā. Zīmēt es biju mācījusies, es pusfigūru nebiju zīmējusi. Tad mamma man pozēja un tētis rādīja, kā jāglezno.”
Lūgta atcerēties kādus ģimenes stāstus, Paula min vectēvu Induli Zariņu.
“Opaps mums badmintonu mācīja spēlēt, šahu viņš mums iemācīja. Viņš bija ļoti mīļš vectētiņš.
Es atceros katru reizi, kad viņš brauca mājās, mēs dzīvojām Vecāķos, bija divas mājas, tur dzīvoja arī vecmāmiņa ar opapu, un katru reizi, kad viņš brauca mājās, mēs ar māsu viņam taisījām vaļā vārtiņus. Par to viņš mums atveda kolu vai ko tur,” atceras Paula Zariņa-Zēmane un atklāj, ka opaps iesaistījies arī abu māsu rotaļās.
“Nedomāju, ka bērnībā sapratu, ka viņš ir lielais meistars. Kad gāju uz akadēmiju, viņš bija rektors, bet bērns tādas lietas neapzinās,” vērtē Paula Zariņa-Zēmane. “Tā apzināšanās ir tagad, kad es pieaugu un par mākslu bija interese. Tie darbi liekas tik pazīstami. Gleznas. Bet es uzgāju viņa akvareļus, ko nebiju redzējusi, tie nebija ierāmēti, bet mapītē. Tos es nebiju redzējusi bērnībā, tā nebija bilde, ko es zinu no galvas. Tas bija kaut kas jauns.
Tur saskatīju līdzību ar saviem darbiem. Tad es sapratu, ka varbūt kaut kur ir tās saknes tomēr. Tā noskaņa, kaut ko pazīstamu ieraudzīju tajā."
