Pie Latvijas Televīzijas skatītājiem atgriezies raidījums “Literatūre” – Marta Selecka un Gustavs Terzens ceļo literatūras pasaulē, tiekas ar mūsdienu literātiem un caur tekstiem – arī ar aizgājušo laiku rakstniekiem. Ceļojums turpinās sabiedrisko mediju portālā LSM.lv – te “Literatūrē” satiktie autori ved lasītāju pa savu domu un atmiņu takām.
Kāpēc par Jāni Ruģēnu? Par marginālu 19. gadsimta latviešu "pirmsliteratūras" personību, vairāk apsmaidītu anekdotēs, nevis pieminētu tekstu kvalitātes dēļ? Un tomēr viņš man ir svarīgs tieši šodien un tagad.
Pirmkārt, Jānis Ruģēns pierādīja sava laika latviešiem, kuri kā 19. gadsimtā, tā 21. gadsimtā nereti domā, ka viņu valoda nekam neder – latviešu valoda der gan! Un pat ļoti labi. Tajā arī dzimtbūšanas verdzībā dzimis zemnieka dēls var un spēj pārcelt un lokalizēt lielo tautu autoru tekstus, un bez problēmām radīt savējos. Manuprāt, tas skan pietiekami laikmetīgi arī šodien, kad manā "Facebook" burbulī vai ik dienu kāds gaužas, ka nevarot ko iztulkot no angļu valodas, kura taču esot daudz pilnskanīgāka par dzimto.
Precizēsim, Guntars Godiņš kādā savā dzejolī, tieši sasaucoties ar Ruģēna 19. gadsimta tekstu, skaidri pasaka – bez savas valodas tu esi sūds.
Otrkārt, laime nelaimē, Ruģēns saviem laikabiedriem un Valmieras vāciski runājošajai elitei var un drīkst teikt visu ko domā. Ruģēns kopš jaunības ir pasludināts par garīgi slimu, jo esot pārmācījies Cimzes seminārā, un, nešaubos, to arī nekautrējas izmantot. Jau atkal laikmetīga situācija politkorektuma apsēstajā pasaulē, kurā nezini, kā tevis teiktais atgriezīsies un pavērsīsies pret pašu; kurā tā vien šķiet, ka patiesību drīkst atļauties vēstīt tikai trīs trakie un Grēta Tunberga. Pasaulē, kurā pat daži kolēģi ir pārliecināti, ka vajag taču cenzēt Marku Tvenu vai Astridu Lindgrēnu, lai tik, pasarg dies, kāds kaut ko nepārprastu aizsenos laikos rakstītos tekstos. Interesanti, ko viņi sacīs, kad politkorektums iekodīsies rīklē pašu radītajam, kas tapis, piemēram, jaunības skurbumā? Cenzēs, dedzinās un plēsīs smalkās driskās? Vai nodarbosies ar paškritiku un pašnožēlu, soloties tā vairs nedarīt. Nekad mūžā, Runčuk?
Nav tomēr lielāka netikuma par gļēvumu – to gan vēsta kāda cita romāna varonis. Bet Ruģēns nav gļēvs pat tad, kad viņam pakaļ dzenas policists, un arī tad, kad viņu ar nūju nozilina dusmās aptracis saimniekpaps, kam patiesība godam skarbi kantis rīvē. Vai nu tas ir populāri, laikmetīgi vai gluži otrādi, bet Ruģēns ar savu dzīvi parāda, kādam ir jābūt īstam dzejniekam/rakstniekam. Viņam ir jārunā patiesība. Nekādi apstākļi nepiespiež Ruģēnu klusēt, atteikties no jokiem, uzdziedāt dziesmu. Viņš atļaujas un bauda dzīvi tā, ka literatūras vēsturei nepaliek pat dzejnieka fotogrāfija. Kad laikabiedri attopas, ir atrodama tikai vācu pasta ministra izgudrotāja Henriha fon Stefana ģīmetne, kurš taču esot sasodīti līdzīgs Ruģēnam. Ar to arī apmierināmies un pat nezinām, ka slavenais vācu pastmeistara ģīmis latviešu kultūrā uzdodas par mūsu dzejnieku. Tāda ir mūsu vēsture. Tādi esam.
Protams, tā ir tikai ilūzija, ka visi, kas kaut ko uzraksta, paliek literatūras vēsturē. Lielāko daļu autoru aizmirst, viņiem vēl dzīviem esot. Atliek vien dzīvot pietiekami ilgi un, cerams, laimīgi, lai jaunajai autoru audzei vairs nebūtu par veterānu nekādas intereses. Un tomēr šie vecie un pagalam nemodernie paliek vēsturē pat tad, ja vairs nezinām viņu vārdus, ne arī faktu, ka viņi tiešām dzīvojuši. Pašķirot Ruģēna tekstus, redzam mūsdienās iecienītas Ziemassvētku dziesmas un Dievkalpojumos dziedamus vārdus. Redzam Zilo kalnu un teiksmu par Imantu, "kurš nevaid miris". Mēs redzam Turaidas rozi un mīlestību, kas arī Ruģēna pantos ir stiprāka par nāvi. Un tas nudien nav kāds mūsdienu politikas populists opozicionārs, kurš pirmais pavaicāja – kad atnāks latviešiem tie laiki?
Ruģēna un tāpat citu šodien aizmirstu 19. gadsimta autoru darbi mūs ir ietekmējuši vairāk, nekā spējam to apzināties.
Galu galā, tieši viņi radījuši latviešus kā grāmatu lasītāju tautu, ko šodien, būdami daudz gudrāki, daudz intelektuāli pārāki, zaudējam straujā riksī, ja ticam statistikai par rūkošajām grāmatu tirāžām.
Jānis Ruģēns mudināja pārkāpt ierastības robežas. Par robežām, stāvot pilnīgas nekurienes vidū, pielijušā pļavā pie meliorācijas grāvja ir jādomā arī man, jo tieši te, absolūtā tukšumā, meklējama robeža starp divām valstīm – Latviju un Igauniju. Robeža, kas kartē un domās tik skaidri ievilkta, dabā nav saskatāma pat ar palielināmo stiklu. Un tad man jādomā arī par, piemēram, kristīgās ticības visu konfesiju iezīmēto robežu "nenokauj!" un resnu popu, kurš, svētīto ūdeni slakot, skubina karavīrus doties uz kaimiņu valsti noslaktēt labi daudz citādi domājošu kristiešu. Par dūres vīstošu iereibušu tēvaini, kurš, iznācis no kroga, plātās, ka tagad iešot sist gejus, un prezidentu, kurš dara visu, lai mūs (arī tādus kā šo iereibušo tēvaini) neierautu karā. Par robežu starp flirtu un seksuālo uzmācību, kur mūsdienās viss atkarīgs no situācijas laikmetīgas interpretācijas un tā, kurš saglabājis vairāk pierādījumu par notikumu, kas reizēm ir tikai nedaudz jaunāks par Kristus dzimšanu.
Jebkuram cilvēkam dzīvē pienāk brīdis, kad nākas saprast – tavs laiks aizplūst un tu nebūsi mūžīgs.
Šai mirklī ir būtiski beigt šķaidīties niekos un sīkumos, bet darīt svarīgāko. Mans mērķis ir uzrakstīt. Izstāstīt tos stāstus, kas mājo man galvā. Mēs neviens nezinām, kurp mūs aizvedīs ceļš un kas mūs sagaida aiz robežas, ko nepārkāpjot, mēs nebūsim dzīvojuši pa īstam. Un vēl ir svarīgi svinēt dzīvi un dzīvības trauslos mirkļus, jo citādi, kāda gan jēga būt šeit un tagad 21. gadsimta Latvijas pavasarī, kad ceļi uzrūgst, kad pļavas pludo un, ziņas klausoties, šķiet – pasaulei nudien gals klāt. Bet pavisam drīz daba un dzīvība atmodīsies. Gala nebūs, būs tikai sākums.
