Aija Bremšmite: Rute ir ļoti skaists vārds. Vai tāds ir kalendārā?
Rute Marta Jansone: Tas ir, jā, mūžīgais jautājums. Man vēl uz to nav atbildes. Vecāki man iedevuši vārdu no Vecās Derības. Ir tāda Rutes grāmata, un, man liekas, ap 1995. gadu, kad es piedzimu, Valmieras teātrī bija Rutes grāmatas iestudējums. Un, jā, man īsti nav vārdadienas, jo man ir pirmais vārds, kura nav kalendārā, bet otro vārdu jau neviens nesveic. Es esmu Rute Marta, un man īsti nav vārda dienu."
Tu nebiji Jāņa Baltvilka balvas ceremonijā. Luīze Pastore nolasīja tavu ziņu ceremonijas laikā. Vai atceries, kā juties mirklī, kad uzzināji – Debijas balva ir piešķirta tev? Kādas bija tavas emocijas tajā brīdī?
Mēs ar Luīzi runājām, ka man jau pasen ir ieplānots ģimenes ceļojums, bet drošības labad būtu jāuzraksta runa. Atceros, ka brīdī, kad jau braucām pāri robežai, saņēmu zvanu no Nacionālās bibliotēkas. Viņi gribēja pārliecināties, vai būšu ceremonijā, un es saku – nē, es esmu pametusi Latviju šinī brīdī. Man pārjautāja vēlreiz, vai tiešām esmu ārpus valsts, jo tas bija iepriekšējā dienā pirms ceremonijas. Kad apstiprināju, tad pateica, ka esmu ieguvusi balvu. Tad bija ātri un vēl jo nopietnāk jāraksta runa, ko nosūtīt Luīzei. Un jā, sajūtas bija neaprakstāmas. Protams, tas tā amizanti, ka tieši tad, kad es neesmu klātienē, tad balva nāk pie manis, bet tas tik un tā bija lieliski, jo mēs varējām ar citu sparu sākt savu braucienu ar šampanieti.
Cik tev vispār ir svarīgi atzinības raksti, balvas, nominācijas? Runā, ka mākslinieks ir radītājs, ka viņš barojas no sava produkta, no mākslas, no tā, ko pats rada. Tomēr kāda sava veida atzinība taču arī ir svarīga, vai ne?
Jā, nu man liekas, ka šīs grāmatas tapšanā balva savā ziņā bija arī tas darba process, jo tas bija ļoti mūsu. Mēs bijām ļoti lielā saskaņā visu to tapšanas laiku, un tas bija piedzīvojums mums visām, arī Marikai, kas mūs no izdevniecības "Aminori" pieskatīja, arī mums ar Luīzi.
Bet, protams, tajā pašā laikā tas ilustratoru darbs ir diezgan tāds vienpaša darbs, jo nu reāli tu dzīvojies ar saviem izdomātajiem tēliem kopā un tev nav testa auditorijas, lai saprastu, kas strādās, kas nestrādās.
Tad tā balva ir ļoti būtiska, jo tas, pirmām kārtām, ir tāds apliecinājums, ka tas ir darbs pareizajā virzienā un ka es esmu īstajā vietā. Tā kā tas ir brīnišķīgi, ka viss saslēdzās, un paldies liels žūrijai!
Es priecājos līdzi. Luīzes Pastores grāmata kopumā bija viens no pagājušā gada lielajiem notikumiem bērnu, jauniešu literatūrā, un tas, ka tā vizuāli atšķiras, noteikti ir viens ļoti liels pluss. Es gan neesmu pajautājusi jauniešiem, kā viņi šo grāmatu redz, vai viņi to pamana plauktos? Varbūt tev ir kādas ziņas? Varbūt tu esi kaut ko dzirdējusi no grāmatas mērķauditorijas?
Manā paplašinātajā ģimenē un draugu lokā ir tā, ka ir vai nu lielāki tīņi, vai arī tādi, kas vēl nav tīņi. Tādu īstu tīni es, godīgi sakot, neesmu aptaujājusi. Savukārt tiem, kas vēl nav tīņi, tēmas, kas apskatītas grāmatā, varbūt nav vēl gluži viņiem, tur tas viss vēl ir jāierauga. Taču man liekas, ka tur ir katram ko paņemt, arī mazākam lasītājam ir gana interesanti, un lielie tīņi arī atzinīgi novērtēja.
Man gan grūti atcerēties, ko es pati tajā laikā lasīju, un kopumā šai auditorijai diezgan maz raksta, tāpēc, kad pati biju agrīnajos padsmitniekos, arī man nācās lasīt lielo grāmatas.
Nekas daudz nav mainījies. Patiesībā uzrakstīt pusaudžiem joprojām ir visai sarežģīti, jo nav nemaz tik viegli trāpīt viņiem pa spalvai. Cik daudz tu domāji par mūsdienu jauniešiem, radot šīs ilustrācijas?
Mēs sākām ar Betas tēlu, un lielākā rotaļa bija ap Betu pašu, ap viņas iemīlēšanās objektu un labāko draudzeni, un tad tas pārējais tā kā pa tēmām mums aplīmējās klāt. Kāda ir mana saikne ar mūsdienu jaunieti? Es domāju, ka tas pats būtiskākais bija tas, ka es pati ar lielu, tiešām no sirds un no rajona, kā Ozols teiktu, ar lielu aizrautību metos iekšā visā procesā. Man liekas, ka tas jebkurai vecuma grupai ir tas būtiskākais, nu, ka to var nolasīt. Vai gids tev muzejā stāsta to, kas viņu pašu interesē? Vai ilustrators ir zīmējis to, kas viņu pašu aizķer?
Ilustrāciju stils ir aizgūts no laika, kad mēs ar Luīzi iepazināmies. Tas bija interneta plašumos, sen atpakaļ es rakstīju blogu toreiz vēl ļoti populārās blogeru platformās, un tā bija mana dienasgrāmata, kuru es rakstīju. Un cik nu to lasītāju ir tādam blogam! Bet Luīze mani pamanīja, un tur es ar roku arī zīmēju ilustrācijas. Tas mūs vienoja un palīdzēja viegli atlekt uz to laiku, kas atspoguļojas grāmatā, laiku, kad es rakstīju blogu, Luīze savu dienasgrāmatu. Es domāju, ka katrs tāds apcerīgs tīnis kaut kur slepeni tur dienasgrāmatu. Varbūt viņš tur zīmē, pielīmē kādas svarīgas lietas, un tad tas kaut kā tā varētu izskatīties. Mums bija būtiski arī noķert īsto sajūtu, jo, manuprāt, šobrīd ir tāda interesanta cilpa, ka šodienas tīņu vecāki ir apmēram tie, kas bija jaunieši deviņdesmitajos. Arī tas deviņdesmito stiliņš ir šobrīd atkal ļoti aktuāls.
Mazliet arī karš mums ir iedevis to mirkli, kad mēs domājam, kā mēs paši ieguvām savu brīvību.
Grāmatā brīvības trauslums arī estētiski kaut kur tur visur virmo. Ne tikai valstiskā līmenī, bet arī personiskās brīvības trauslums.
Vai grāmatu ilustrēšana bija tavs mērķis, sapnis? Tev ir bijusi multimediju izstāde, kas šķiet pilnīgi cits mākslas virziens, bet tagad pusaudžu grāmata, literatūra. Cik mērķtiecīgi tas viss nāca? Vai arī tā bija vienkārši tāda sagadīšanās, kurai bija jānotiek?
Jā, šis ir tāds sarežģīts jautājums man pašai. Uz to man grūti atbildēt, kad ir jāuzraksta profila aprakstā vai vizītkartē, kas es esmu, jo man ir ļoti dažādas intereses. Es šobrīd metos iekšā grāmatu ilustrācijā un dizainā un paralēli pētu multimediju mākslu doktorantūras studijās Latvijas Mākslas akadēmijā. Tā kā tās ir kaut kādas divas, it kā pilnīgi nesaistītas pasaules. Bet grāmatu ilustrēšana bijis mans sapnis vienmēr, cik es sevi atceros, un šobrīd man izdodas to apvienot. Redzēs, kā tas ceļš tālāk vīsies. Negribas noplicināt tos titulus tādus sausus vēl pagaidām.
Nupat iznākusi Andras Manfeldes jaunā grāmata, kas vizuāli ir tevis radīts darbs. Luīzi Pastori tu pazini, bet kāda bija sadarbība ar Andru Manfeldi? Kā šīs sadarbības atšķīrās?
Mūs saveda kopā izdevniecība "Aminori". Mani uzaicināja veidot dizainu. Es dzirdēju to, ka Andra Manfelde daudziem saviem darbiem ir pati veidojusi dizainu un mazliet sabijos, kā mums ies. Bet mums gāja ļoti labi. Mūsu sadarbība arī bija ļoti plūstoša un caur interesantām sarunām par to, kā viņa redz savu grāmatu. Dzeja tomēr ir tik plūstoša un par katra paša jušanu.
Es laikam visvairāk novērtēju to, ka viņa man ļoti uzticējās kaut kādās lietās, par ko sākumā viņa nebija tik pārliecināta, un tagad mēs esam ļoti laimīgas, galarezultātu saņemot.
Krājums ir tāds gleznieciski maigs, asociācijas ar citronu saldējumu "Vēsma".
Pastāsti, kā tu strādā ar rakstnieku, ar tekstu! Kā mākslinieks rada ilustrāciju? Es apmēram nojaušu, kā top rakstīts teksts, bet kā top ilustrācija? Cik tu ļauj tekstam sevī dzīvot? Kā tu to pieradini? Kā vispār notiek pats radīšanas process? Man tas liekas kaut kas ļoti kosmisks, tāds nesaprotams un tāls.
Man liekas, ka tas ir tāds grūti atbildams jautājums, jo tur ir kaut kāds radīšanas brīnums. Tā kā ar to ābolu, kas uzkrīt uz galvas – atklāsme ir pēkšņa. Jebkurā gadījumā sākumā es bez kaut kādām savām ekspektācijām, necenšoties arī neko vēl būvēt, izlasu tekstu un kādu brīdi ar to padzīvoju. Pamazām tie tēli kaut kā sāk nākt. Literatūrā man patīk dinamika, sajūta, ka visi darbi nav vienādi, tāpēc var teikt, ka tie rezultāti ļoti lēkā.
Grūti salīdzināt Andras Manfeldes dzejas krājumu ar Luīzes Pastores romānu. Man ļoti patīk veidot tādas vizuālas mīklas, mani vienmēr ir interesējis tas, lai rakstītais teksts, tas rakstītais naratīvs un vizuālais naratīvs nebūtu vienādi, lai tur būtu kaut kāds jautājums, kaut kas mīklains. Tas varētu būt tas vienojošais elements, pie kā es cenšos turēties. Izdevniecībā "Aminori" iznāca romāns "Zelta krastā", kas ir tulkojums, un tam es veidoju vāku. Tas man likās tik brīnišķīgs stāsts par eiropiešiem Āfrikā, tāpēc es gribēju ievīt tādu metaforu, kurā lasītājs varētu just trauksmi, bet lai nav arī tā, ka, tikai izlasot to romānu, tu saproti, kāpēc tā ilustrācija ir tāda.
Luīzes Pastores grāmatā abas turējāmies pie principa, ka katrā atvērumā stāsts neatkārtojās, bet kaut kā papildinājās. Es veidoju tādus kā vizuālus jokus, un tas man pašai ir tas interesantākais. Man liekas, ka tas ir mūsdienīgas attēlu mākslas uzdevums – nevis atkārtot vai tieši ilustrēt, atdarināt, bet papildināt un saspēlēties ar tekstu. Brīnišķīgi, ka ir tādi autori, kas to novērtē. Es viegli varu iedomāties arī situāciju, kur pretī ir cilvēks, kurš ir pret un nevēlas nekādu jaunradi.
Ko mākslinieks dara, kad mūza ir aizgājusi? Vai mūza vispār eksistē?
Varētu izspēlēt tādu joku un teikt, ka pašai jābūt savai mūzai. Es tai iedvesmai tā vidēji ticu, jo man liekas, ka, protams, jebkuram cilvēkam ir dienas, lai arī kādā darbā viņš nestrādātu, kad ir sajūta, ka ej pret sienu. Tad ir vērts apstāties, nevajag tajā kalnā rāpties, to sienu nevajag mēģināt pārvarēt, vajag vienkārši nogaidīt. Bet kopumā man liekas, ka tas vienkārši ir treniņš. Es spilgti atceros laiku, kad piektajā klasē sāku mācīties "Rozīšos", pēc tam tur pabeidzu arī vidusskolu, vēlāk studēju Latvijas Mākslas akadēmijā, un tur vienmēr bija konceptuāli jārisina kompozīcijas. Kad es biju maza, man tas sagādāja tādas mokas, bet nu jau tas ir darīts tik ilgu laiku, ka, jā, tas ir iedzīts līdz kauliem. Prāts pamazām iemācījies izdomāt risinājumu vizuālajām problēmām, bet tas palīdz arī ikdienā, sadzīvē. Iedvesma nav kaut kas, ko gaidīt, bet vairāk radīt – jo vairāk tu strādā, jo vairāk tev arī nāk ārā. Mīts par iedvesmu ir tāds mazliet bīstams.
Runājot par problēmu risināšanu, kas bija lielākā problēma, radot Luīzes Pastores grāmatas ilustrācijas? Kas bija tas šķērslis vai izaicinājums tieši grāmatā "Šis ir mans seriāls"?
Man pat grūti tā pateikt, jo tas process tiešām bija tāds garšīgs, to varēja vienkārši negausīgi kampt. Bet tā bija mana pirmā drukātā grāmata vispār, un tāpēc tas varbūt bija maķenīt bailīgi. Kā jau ar katru pirmo darbu es biju ļoti laimīga, ka bija kāds, kas mani mazliet pamāca, un ka "Aminori" vide bija tāda atbalstoša. Viņas bija ļoti pacietīgas ar mani, kad es uzdevu dažādus jautājumus. Jā, laikam jau nav cita veida kā šajā pasaulē iekāpt, kā tikai ar pirmajiem, mazliet bailīgajiem soļiem, bet esmu lepna, ka viss saslēdzās labi, jo tas darba apjoms, kas, protams, bija liels, nešķita kā šķērslis.
Mums pat nebija svarīgi skaitīt lapaspuses vai kaut kā tamlīdzīgi, jo mēs taisījām grāmatu kā mākslas darbu. Tiešām katru atvērumu veidojām tā, lai tas vienkārši ir dzīvs, lai arī cik stundu būtu jāgriež žurnāli.
Tas, ko jūs kopā ar Luīzi izdarījāt, ir kaut kas maratonam līdzīgs. Tas noteikti nebija sprints. Cik ilgi tapa grāmatas vizuālā puse?
Man tagad bail sameloties. Man šķiet, ka Luīze mani uzrunāja vēl ziemā, pajautāja, vai es vispār būtu tādai avantūrai ar mieru. Pēc tam vasarā kā jau vasarā bija grūti uzsākt, jo notika vasaras aktīvās atpūtas lietas un darbs nebija prātā, bet tad mēs to pamazām iekurbulējām un strādājām, man liekas, līdz decembrim vai novembrim. Tālāk bija tāds ilgs laiks nonstop domāšanas. Reizēm ir svarīgi arī to darbu iznēsāt, padzīvot ar viņu tad tās idejas atnāk, un viņas tikai jāuzliek uz papīra. Kamēr ideju nav, uz papīra, protams, neko nevar uzlikt. Luīze Pastore pati arī veica milzīgu darbu un ieguldījumu vizuālajā materiālā, jo viņa bija tas cilvēks, kas rakņājās pa arhīviem un sūtīja man bildes no bibliotēkas, gan skenēja, gan bildēja visādus neticamus jokus no tiem pirmajiem deviņdesmito gadu žurnāliem. Tur atrada arī pati sevi, kas ir vienā no grāmatas pirmajiem atvērumiem atrodams foto. Kopumā tā bija tāda ļoti, ļoti dzīva pieredze, jo mēs klausījāmies tā laika mūziku un kaut kādā ziņā dzīvojām tur.
Kas tev pašai vislabāk patīk Luīzes Pastores grāmatas sakarā? Balva – tas ir viens, bet varbūt tieši ilustrāciju kontekstā, kas ir tas, ar ko tu lepojies, ka ir tik labi sanācis?
Man liekas, lielākā balva ir sastrādāties ar Luīzi Pastori, jo tas man tiešām bija tāds tīņu gadu sapnis. Es domāju, kā lai iespraucās šajā ilustratoru pasaulē un kas būs mans autors? Tas ir liels pagodinājums, ka viņa mani uzrunāja kopā strādāt. Es apbrīnoju, cik vieds ir viņas uzrakstītais stāsts. Vairākas vietas grāmatā šķita ļoti nozīmīgas arī man personīgi. Es pat nevaru iedomāties citu grāmatu, kas man varētu tik labi pastāstīt par jaunas meitenes robežām un to noturēšanu. Es domāju – bāc, kā man būtu noderējusi šis mesidžs jaunībā! Spēja restaurēt attiecības ar labāko draudzeni pēc neveiksmīga attiecību pārtraukuma – man šķiet, ka Beta to prata atrisināt ar tādu lakonisku viedumu. Domāju, ka tas arī ir ļoti iedvesmojošs elements grāmatā, kas nav uzspiesti didaktiski. Tas laikam man visvairāk rezonē.
Atmetot iekšējo kritiķi, kā tu pati teiktu, par ko tu ieguvi šo balvu? Kas ir tas, ko žūrija, tavuprāt, novērtēja tavā darbā?
Tagad es jau esmu izlasījusi to, ko žūrija rakstīja, bet apmēram tā es arī domāju. Man liekas, ka tā saspēle ar tekstu bija ļoti spēcīga un vispār formas vienotība kā tāda, kurai līdzīgas vismaz mūsu latviešu grāmatu plauktos, cik es zinu, nav. Žurnāla formāts ir ļoti interesanti, un es pati būtu priecīga atrast kaut ko tādu grāmatu plauktā, pat ja tas nebūtu mans veikums. Arī tas, ka katra tā lapaspuse ir šķetināma, ka tur var un var pie tās atgriezties un atrast aizvien jaunas detaļas.
Kā tu kopumā vērtē ilustrāciju Latvijā, domājot tieši par bērnu, pusaudžu grāmatām? Kā tu redzi, kas notiek procesā? Kas ir tas labais, bet kā mums vēl trūkst ilustrācijā? Varbūt ir kāds tukšums, ko tu gribētu aizpildīt?
Grūti formulēt vārdos domu, kas ir tikai bildēs. Es esmu tāds ļoti izvēlīgs lasītājs, bet, lai arī man nav bērnu, es pērku bērnu grāmatas, un man ir sava kolekcija ar lietām, kas mani aizrauj. Man interesē viss atšķirīgais, bet ir tikai atsevišķi ilustratori, kam izdodas izlauzties no tāda vienojošā bērnu grāmatu stiliņa.
Man liekas, ka jebkas, kas kaut kā spēj izlēkt no kādas vienojošās kastītes bērnu grāmatās, ir veiksme.
Ja tā vienkāršoti varētu formulēt, man ļoti interesē redzēt to rūpību un mīlestību pret attēlu un radošo domu aiz tā. Tad ir skaidrs, ka cilvēks nekopē. Mēs vairs neesam Renesansē, kad bija jāmāca cilvēkiem lasīt ar bildēm, tagad visiem ir tēlainā domāšana, un tā jāliek lietā. Man ļoti, ļoti simpatizē tie ilustratori, kas joprojām zīmē ar roku, lai arī tas, protams, ir daudz izaicinošāk, nekā zīmēt planšetdatorā. Dažreiz to, protams, var pateikt tikai ar trenētu aci, bet to tomēr var pateikt. Bet es arī nevēlos būt tāds universālais soģis vai tiesnesis, jo pati jūtos tikko tādu pirmo soli vispār spērusi. Es domāju, ka jebkas no sacītā var arī izrādīties pilnīgi pretēji kaut kādā noteiktā kontekstā, jo galvenais jau ir tas, lai tā grāmata būtu mākslas darbs pati par sevi, lai tā nebūtu kārtējā grāmatiņa.
Mani interesē, kas ir tajā bērnu grāmatu kolekcijā, kas tur ir iekšā? Kas ir tie kritēriji, kā nokļūt tavā kolekcijā?
Tas laikam ir kaut kas, ko es vairāk novērtēju kā tādu afektu. Tas nenotiek ar prātu. Protams, ka ilgu brīdi bija daudz Bikibuku, kurus skatoties, aizrāvās elpa, jo tur ir daudzu manu vienaudžu un skolas laika biedru ilustrācijas, un es tajās jūtu tādu kā sirds siltumu. Bet tad, kad izdodas izšmaukt kaut kur uz ārzemju grāmatu veikaliem, tad jau būtībā tas, kas uzrunā, ir līdzīgas lietas. Tā ir kaut kāda materialitāte, lai tām ilustrācijām būtu kaut kāds smeķis un asprātīgums, kas bieži vien nozīmē arī netiekšanos pēc smukuma, bet pēc tāda garīguma, jo man liekas, ka tas smukums arī ne vienmēr ir laba lieta. Ja tas ir blakusprodukts, tad ir labi, bet ja tas ir mērķis, tad nav tik labi.
Es atceros no bērnības, ka man bija tāda kā iekšējā grāmata šķirošana. Man nebija miljoniem grāmatu, bet es no ļoti agra vecuma šķirstīju grāmatas, un vecāki man bija iemācījuši tās arī neplēst, tāpēc es tās šķirstīju ar lielu pietāti, un domās man bija sadalījums ar smukajām grāmatām, kas patiesībā nebija smukās, bet bija interesantas. Tās bija tās foršās grāmatas, un tad bija tādas, nu, tās bērnu grāmatas.
Kurp tu dosies tālāk? Kas ir tavs nākamais mērķis?
Jā, nu es laikam baidos vai drīzāk vairos domāt tajos lielajos pieturpunktos. Balva zināmā mērā ir arī tāda sirds nepieciešamība, iegūta atzinība. Bet es esmu ļoti laimīga, nonākusi "Aminori" komandā, un tagad es ar prieku metos ļoti dažādos projektos. Mēs šobrīd sākam darbu pie Jāņa Petera grāmatas, tā ka mums ir vēl daudz padomā.
Es ceru aizvien vairāk piedalīties grāmatu tapšanā, un es ceru arī uz kādu nākamo tieši bērnu, jauniešu literatūras darbu.
Tagad es esmu nedaudz pārlikusi kārti uz pieaugušo grāmatām, kas vairāk nozīmē dizainu, nevis ilustrācijas. Bet redzēs, kā tas ceļš mani vedīs, bet es ceru vēl tikt pieminēta. Vēlos strādāt tā, lai es būtu pieminēšanas vērta.
Par mākslinieku piedzimst vai par mākslinieku top? Varbūt tev ir kādi iedrošinājuma vārdi māksliniekiem, kas sapņo par mākslu?
Daļa no abiem. Es jau no bērnības, no bērnudārza vecuma atceros šo jautājumu – kas tu būsi? Un mana formula bija tāda, es teicu – mana mamma ir māksliniece, mans tētis ir mākslinieks, es arī būšu māksliniece. Mani vecāki strādā interjera dizaina jomā, bet sajūtu līmenī noteikti tas man ir iedrošinājums jau no bērnības. Es ilgāku laiku esmu strādājusi vairāk ar plakātiem un arī zinātniskās ilustrācijas zīmējusi, un tas ir pilnīgi cits lauciņš, kas nav saistīts ar teksta izlaišanu caur sevi. Bet es domāju, ka pieredze izveido mākslinieku. Iekšējais spars ir svarīgs, bet pretī jābūt arī pieredzei. Abi šie komponenti ir no svara. Tas moto varētu būt turēt buru arī tad, kad citreiz vējš nav labvēlīgs vai vēja vienkārši nav vienkārši, vai arī tas ir mazliet pārāk ass. Vajag turēt buru jebkurā gadījumā un ticēt sev, jo soli pa solim, bet viss izdosies.
Tev piemīt brīnišķīga enerģija, un tevī ir tik daudz degsmes un vēlmes strādāt. Es novēlu šo sajūtu saglabāt pēc iespējas ilgi un turpināt radīt. Grāmatu vāki tev ir atvērušies, un es vēlreiz apsveicu ar iegūto balvu!
Liels paldies!
