Andra Manfelde ir Kuldīgā dzimusi, Liepājā dzīvojoša dzejniece un rakstniece. Viņa mācījās tēlniecības specialitātē Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā. Jau tad periodiskajos izdevumos sāka publicēt pirmos dzejoļus, ļaujoties literatūras valdzinājumam. Smalki, izjusti, emocionāli un brīžiem arī saturiski skarbie darbi izpelnījušies kritiķu un lasītāju atzinību. Par debijas dzejoļu krājumu "Tranšejas dievi rok" 2005. gadā tika saņemta Ojāra Vācieša prēmija, bet tajā pašā gadā klajā nākušais romāns "Adata", kurā autobiogrāfiski vēstīts par jaunas meitenes atkarību no narkotikām, kļuva par kultūras hitu. Pēc pašas autores libreta tapa Zigmara Liepiņa mūzikls, kā rezultātā popmūzikas zelta krājumam pievienojās Dona dziedātā dziesma "Ja tu man esi". 2008. gadā klajā nākušais otrais dzejoļu krājums "Betona svētnīcas" tika apbalvots ar Annas Dagdas balvu, bet romāns "Dzimtenīte" kļuva par laureātu rakstnieku savienības Egona Līva balvas konkursā. Tagad Daugavpils teātrī pēc Manfeldes jaunākās bērnu grāmatas "Vai mamma mājās?" motīviem radīts uzvedums "Sarkanās mājas noslēpums". Tāpat arī klajā nācis nu jau ar žurnāla "Domuzīme" balvu apbalvotais dzejoļu krājums "Dilstošais medus mēness". Manfelde teikusi: "Es domāju, ka rakstniekam jāraksta tikai to, kā ir, jo savādāk jau nav jēgas vispār kaut ko teikt. Kas viņš būs, tāds komformists vai melotājs?"
Henrieta Verhoustinska: Kā tur īsti ir ar to patiesības atklāšanu literatūrā? Vai rakstniekam jāraksta, kā tas ir?
Andra Manfelde: Ir jāraksta par to apslēpto, jo, ja būs tikai par faktuālo, tad nebūs interesanti. Tur citreiz sanāk tā dilemma. Ja tas ir kaut kas vēsturisks, var nākt un teikt, pagaidi, tur jau nebija tas un tas. Tu raksti par iekšējo pasauli, un tai jābūt ļoti patiesai.
Vai tu esi sevi pieķērusi, ka tev rakstot ir gribējies mazliet pamelot vai samānīties?
Es vēl tagad uztraucos, cik godīgs ir mans pēdējais darbs un vai tur nevajag kaut ko mainīt. Es esmu uzrakstījusi tagad romānu "Kosmonautu iela". Šogad iznācis tā, ka dzejoļu krājums tapa lēni, notika darbs ar redaktoru, un tas viss iekavējās. Pa to laiku jau uzrakstīju romānu, un es šobrīd strādāju pie rediģēšanas beigām. Es sev ik pa laikam uzdodu jautājumu, vai es varu atbildēt uz visiem iekšējiem jautājumiem, vai es tur negribu kaut kā izlikties labāka, jo tas ir diezgan autobiogrāfisks darbs.
Par ko tas ir?
Es uzrakstīju "Poēmu ar mammu", un tas ir par bērnību laukos. Tur bija smags darbs manām radiniecēm, tie bija septiņdesmitie un kolhozs. Man kā bērnam tā bija absolūta laimes sala, un kā ar cirvi vai priekškaru nogriezta bija dzīve Gagarina ielā, kam devu vārdu "kosmonauti". Tur viss jau skarbākos toņos, teiksim, ap gadiem septiņiem stāsts sākās, un līdz pat šai baltai dienai.
Šobrīd tā svaigākā aktualitāte, kas jau ir pieejama lasītājiem, ir dzejoļu krājums "Dilstošais medus mēness", kas jau ir saņēmis žurnāla "Domuzīme" balvu. Jāsaka, tas mani ļoti pārsteidza ar to ornamentālo un orientālo stilistiku. Man likās, ka tas ir tāds austrumnieciski poētisks. Tur tās krāšņās metaforas un tie apraksti, un sārtā greipfrūta krāsa, un tas viss kaut kas tāds austrumniecisks. Cik tev bija svarīgs šis mēģinājums kaut ko stilizēt un spēlēties tieši ar dzejas paņēmieniem? Cik būt atkal autobiogrāfiskai un atklātai? Kādā līdzsvarā ir šīs divas jomas šajā dzejoļu krājumā?
Man ir tā smieklīgi, es domāju, ka šo jau neviens neievēros vai teiks "pārāk atklāti" vai "pārāk banāli", tad piepeši visi to pamana. Tā man likās ar "Zemnīcas bērniem" un "Dzimtenīti", bet tieši ar šo grāmatu domāju tāpat. Tās grāmatas maz kāds lasa. Gan jau neviens nepamanīs, ko es tur sarakstīju, jo man redaktors arī teica, ka es grāmatas atvēršanas pasākumā esmu bezkaunīga, jo es lietoju tādus vārdus, no kuriem, tā teikt, intelektuāli dzejnieki izvairās.
Piemēram?
Nāve, mīlestība, tāpat jūra, un tur tie bija pārpārēm.
Tas nebija dzejoļu krājums publikai, tās bija dienas, kad atnāk dzejolis un tu esi laimīgs to pierakstīt tālāk.
Tā sijāšana bija ļoti grūta, tad sapratu, ka tur ir netīši pieminēti ļoti daudzi mākslinieki. Man ir bijis posms, kad es domāju, es būšu gleznotāja. Esmu daudz domājusi par Vincentu van Gogu, Polu Gogēnu, Marku Šagālu, un viņi jau bija tajos dzejoļos, un tad pašā pēdējā brīdī uzrakstīju Padegam dzejoli. Varbūt arī tas šeit beigās ir izspēlējies kā tāds trumpis. Man sākotnēji nebija tēmas, man bija tikai tā plikā patiesība. Varbūt tas ir attaisnojies, bet tas nav bijis mērķis. Tas nav bijis ne mērķis, ne uzdevums, ne mērķauditorija, tā vienkārši ir mana balss.
Cik tev ir svarīgi skaļi nolasīt savu dzejoli kā performanci klausītājam? Vai tev patīk to darīt?
Vairs nē. Vakar man palika piecdesmit viens gads. Man šķiet, ka tad es varētu būt kā vecenīšu koris, kas iedzied, bet tad, kad es biju jauna, tad jā, tad man bija tas svarīgi. Tagad es šad tad nolasu savai draudzenei un vīram, jo ir tāda pirmā nepieciešamība, tad, kad dzejolis ir svaigs. Man jau šie dzejoļi nav svarīgi, es no viņiem attālinājos pietiekoši ilgi. Es uz viņiem skatos kā uz tādiem tāliem cilvēkiem.
Pirms desmit gadiem intervijā Dacei Rukšānei tu teici: "Prozu var organizēt, dziesmu tekstus arī, bet dzejoli nē, dzejolis rodas tikai no iedvesmas, atnāk it kā pats no sevis". Vai tas tā ir joprojām, ka prozu un dziesmu tekstus var organizēt, bet dzejoli tu gaidi atnākam?
Tagad jau mazliet es varu organizēt. Tā bija ar "Poēmu ar mammu", ko es uzrakstīju. Tas pirmais moments man tiešām bija kā balts, pēkšņs lietus no debesīm, un vēlāk es jau strukturēju un tīrīju to visu. Šobrīd, arī šajā krājumā, es zināju, ka būs šis mākslinieku motīvs.
Es zinu, kā noskaņoties kā instrumentam, lai es varētu kaut kā uztvert to.
Tur arī saslēdzās gan tā zemapziņa, gan apziņa, gan darbs ar valodu, kad saproti, ka tas ir lieks, tas neskan, klausos, kā skan. Nav tā, ka tas ir, kā man nodiktēja, un tā es pierakstīju. Nē, tur ir tas darbs, bet faktiski dzejolis tev pieder vienu dienu tā pa īstam, nu vēl varbūt otru, un tad es tiešām jau tā organizēju, ko tur vajag darīt, pilnīgi elementāras lietas. Pirms tam tev vajag ievērot gavēni, tas var būt ne tikai fizisks, bet arī informatīvs. Mēģināt sevī dabūt tādu klusumu, tad tu arī dzirdi sevi, un kaut kā tas uzrunā. Man tā ir. Es negribu pierakstīt vēl kaut kādus atkritumus pasaulē. Mēģinu lasīt labu literatūru, un tā mani iedvesmo, man kaut kur tā nosēžas, un, ja ir slikti, tad es gribu oponēt.
Tu iedvesmojies no labas literatūras, savukārt teātris jau ne pirmo reizi iedvesmojas no tevis. Daugavpils teātrī ir tapis iestudējums "Sarkanās mājas noslēpums", tieši pēc tavas bērniem domātās grāmatas "Vai mamma mājās?". Vai tu kaut ko zini par šo iestudējumu, vai tu esi piedalījusies tā tapšanas procesā?
Es zinu tikai to, ka es rīt braucu uz Daugavpili. Es vakar saņēmu apsveikumu no aktieriem. Man ir bailes, es nezinu, kas tur īsti rakstīts, bet esmu mazliet piemirsusi grāmatu. Es zinu to iekšējo stāstu. Ka tas ir arī vecākiem. Tas ir mammām, kuras labprāt iekristu pagultē un palasītu kādu grāmatu, lai neviens viņām neteiktu "mamma, kur zeķes, kur ķemme, mamma, paskaties, parunāsim, padarīsim", jo mana jaunākā meita ir tāda aktīviste. Arī tas bērnu skatījums pilnīgi citāds un smieklīgs, jo man nesen bija tāda epizode, ka meitene aizrāvusies ar kastu krāšanu. Un tad, vai cik laba kaste, man šo vajag. Viņai vajag visas kastes mājās, kas ir mums kā iepirkums, un tad viņa man teica: "Ja jūs gadījumā izliksiet mani ārā no mājas, jūs neuztraucieties, es dzīvošu kastē." Es saku, nu jā, nu tev vajag pakonsultēties ar bomžiem, tā viņi dzīvo tajās kastēs, nu viņš saloka un apguļas. Un meita saka: "Salocīt kasti, tikai ne to!" Tādas epizodes mājās ir ļoti daudz, bet tās ir tik īpatnējas. Ja tu uzreiz nepieraksti tieši, kā viņa teica, tad tā nevarēs atkārtot. Un tāda bērna domāšana ir paradoksāla, jo desmit gadi ir tāds vecums, kad tu vēl domā, ja nu tomēr var paņemt to lietussargu un nolidot tā smuki.
Vēl tu esi teikusi šādi: "Es esmu izdomājusi savu hierarhiju – Dievs, ģimene, darbs." Vai tev joprojām ir šī hierarhija un šādā secībā?
Un daba, tas ir tā kā Dievam māsa, instruments vai portrets. Ja kāda lieta pārņem, tad ir jācenšas atgriezties pie tās. Tas ir darbs, disciplīna. Es nevaru lepoties, ka esmu disciplināra.
Kāds ir tas paņēmiens, kā sevi disciplinēt, jo mēs zinām, ir rakstnieki, kuri sev ir iedibinājuši tādu kārtību, ka viņi ceļas, teiksim, septiņos no rīta, astoņos sāk strādāt. Strādā tieši sešas stundas un uzraksta tik lapas.
Es pamostos ar bļāvienu – "mamma!'", tad es mēģinu izrauties uz jūru, izdarīt šādus tādus mazos darbiņus. Es prozu rakstu rezidencēs, es nevaru mājās parakstīt, es varu stāstu vien uzrakstīt mājās.
Es esmu citreiz sev jautājusi, vai vispār man vajag rakstīt?
Jau tik daudz ir sarakstīts, un nemaz nav tik daudz to lasītāju, lai arī kultūras burbulī liekas, ka viņi ir, man liekas, ka tautā to ir ļoti maz. Vai arī viņi lasa tādu literatūru, kas ir pārāk vienkārša. Es ik pa laikam atgriežos pie šī jautājuma, vai tiešām to vajag darīt?
Starp citu, mans nākamais jautājums ir, kādu darbu tu darītu, ja tu pēkšņi vairs nevarētu rakstīt kaut kādu iemeslu dēļ? Tev, piemēram, pilnībā zustu motivācija vai iedvesma, ko tu citu varētu darīt?
Zinu, ko es varētu darīt, bet es gribētu, ka man būtu daudz naudas vai arī kāds bagātnieks man uzticētos, un es varētu iekārtot un restaurēt mājokļus. Man ļoti patīk, es esmu tāda remontētāja, bet es vairs fiziski nevaru tā izdarīt. Man ļoti patīk. Mani biedē šīs vecās mājas, kurās ir salikti reģipši. Vispār patīk pusmuižas. Es ļoti gribētu, un man patīk, kā izskatās krāsas, kad uztaisa māju kā gleznu. Bet par to rakstīšanu. Es arī saprotu, ka ik pa laikam es domāju, nē, tagad es iešu, protams, izdomāju kaut kādus trakus darbus, kuros ilgi nevarētu pastrādāt – par tramvaju mazgātāju vai konditori, vēl kaut ko tādu, tad vienkārši ar cilvēkiem var būt kopā, bet sapratu, ka ilgi jau nu tas nevarēs turpināties. Citreiz ir tāda sajūta, ka tev nav tās atdeves un nav tas lasītājs. Ar šo grāmatu tāds brīnums, fenomens nav noticis, ir tik daudz labu vārdu un ir tā atdeve. Citkārt ar iepriekšējām grāmatām ir bijis, ka varbūt ir viens raidījums, atsauksme, kāds sarāj, šitas te vispār nekam neder, un tu domā, paga, bet es tur ieliku darbu, rakstīt romānus nav tik viegli, tas ir minimums divi gadi. Es domāju, ar ko es te vispār nodarbojos? Es saprotu, ka ir tie brīži, kad tu konstruē tekstu un domā, ir tas melnais darbs, ka tev tas apjoms un tā darbība jāuzraksta, bet ik pa laikam tu raksti par to iekšējo pasauli.
Līdzīgi kā dzejā atnāk tas teikums pats, tā arī mūzikā, un tas pasaka tev jēgu, un tad ir tāda sajūta, ka tu lido.
Vai balvas ir pieturas punkti, motivācija vai kaut kāds atbalsta mehānisms? Tu saņem balvu, cilvēki ir izlasījuši tavus darbus un atzinuši tos par ļoti vērtīgiem.
Jā, ir, un arī tad, kad nesaņem, tad arī domā. Šobrīd tomēr jāsaka, ka ir kaut kāda dzīves pieredze, un es nevaru žēloties, ka man par maz balvas. Drīzāk ir par daudz. Gluži gandrīz tā kā Ingai Gailei, arī viņai ir daudz balvas. Man tagad visas balvas sagrābušās. Pati vienreiz biju literatūras komisijā un sapratu, ka ne vienmēr tas mans viedoklis sakrīt ar pārējiem. Man liekas, katrreiz ir netaisns tas piešķīrums. Es saprotu, ka ir tas cilvēcīgais faktors.
Tādi ir tie spēles noteikumi.
Nav tā, ka tas, kurš ir dabūjis balvu, ir tas labākais. Tā ir ļoti reti, tad vēl iegadās, ka ir prozas vai dzejas gads, parasti kāda no pozīcijām ir stiprāka. Grāmata – tā ir pagātne, it sevišķi pie balvas, tur laiks ir pagājis. Pirms diviem gadiem to pārdzīvo, saņem balvu ar tādu laika nobīdi. Tev ir jāskatās uz priekšu, nevis atpakaļ.
Kā tu atceries Egona Līva balvas faktu savā biogrāfijā? Vai tu sajuties kā godalgota liepājniece?
Tas darbs bija par Karostu, virsnieku sievām. Liepājniekiem parasti ir tādas sarežģītas attiecības ar Karostu, un vēl joprojām ir.
Piedod, vai tu vēl dzīvo Karostā?
Nē, es dzīvoju pašā Liepājas sirdī pie Pētertirgus, pie Annas baznīcas. Šobrīd Karosta ir pilnīgi prom no dzīves. Tad, kad dzīvoju Karostā, man vienmēr likās, ka es dzīvoju tikai Karostā, es nedzīvoju Liepājā. Es ļoti nodalīju šīs vietas un nejutu to, ka būtu liepājniece. Par to balvu prieks, jo līdz šim "Virsnieku sievas" bija arī pirmais romāns, kur ieguldīts ļoti liels darbs. Varbūt bija smagnējs un poētisks.
Valoda ir ļoti, ļoti jaudīga. Romānā tā tiešām ievelk un apņem tevi. Tas Valērijas skaudrais dzīves stāsts, jo tur ir arī, protams, citas sievietes, bet man liekas, tieši tā Valērija ir tā, kurai mēs sekojam un jūtam līdzi šajā romānā.
Jā, un tajā darbā ieliku tiešām ļoti daudz, es to rakstīju tempā pa divpadsmit stundām. Es mēģināju pretoties tādam stereotipam, kur krievene ir naktskreklos, jo mani tomēr biedē tas, ka cilvēkus šķiro pēc nacionalitātes, tā nedrīkst darīt. Bet šie stereotipi ir šausmīgi dziļi. Tad, kad es rakstīju "Zemnīcas bērnus" un "Mājās pārnāca basa", tur parādās cilvēki, kas izgājuši ļoti lielas ciešanas, tie viņu kaimiņi latvieši, kas grauž speķa ādiņas vagonā, gan arī krievu cilvēks, kurš tev atdod pēdējo maizes kumosu, tā dalīt nevar tos, kas ir pārdzīvojuši, nav tāds dalījums, jo tā cilvēcība ir pats galvenais. Egonu Līvu es neesmu daudz lasījusi, bet es sāku lasīt romānu "Velnakaula dvīņi". Mani tas pārsteidza, tur būtu arī vēsturniekiem darbs. 1966. gadā iznāca, bet tur galvenais varonis ir apolitisks. Viņš grib tikai zvejot un saglabāt dzīvību saviem bērniem, un viņš ir ierauts tajā karā. Un tajā laikā tāds darbs varēja iznākt, viņam varēja būt panākumi, neskatoties uz to, ka Egons Līvs ir bijis filtrācijas nometnē. Un tas ir paradoksāli, jo man arī kaut kādi stereotipi ir par pagātni un es par šīm lietām domāju.
Man tiešām arī uztrauc tas, ka vēsturi raksta uzvarētāji,
bet mums skolā vēsture ir sociālās zinības, mums nemaz nepastāsta, par maz tiek stāstīts. Ļoti par maz. Es mācījos Lietišķās Mākslas koledžā. Mums bija Latvijas vēsture, pasaules vēsture, reliģijas vēsture, mūzikas vēsture, mākslas vēsture, filozofijas vēsture. Tas tikai ieskats, jo tu nevari izprast mākslu, ja tu nezini reliģiju. Tu nevari izprast mākslu tad, ja nezini politisko situāciju, vēsturi.
Vai var teikt, ka caur autobiogrāfisko piegājienu tavam topošajam romānam "Kosmonautu iela" arī ir tāds vēsturisks konteksts? Ka tas savā ziņā ir daļa no Latvijas vēstures?
Šeit vairāk būs tas psiholoģiskais par meiteni, kurai nav tēva. Es nesen lasīju tādu rakstu par to, ka tā mūsu paaudze ar vecākiem ir traumēta no tā, ka esam atstāti novārtā, bet tajā padomju sistēmā tas bija normāli. Tas bija pilnīgi normāli, ja tu esi atstāts novārtā, paēdis, izmācījies, apģērbies, vecāks ir pārguris, kaut kur ieradies un aizgājis uz darbiem. Nu lielākā daļa tā dzīvoja, protams, arī tur būs tādi saukļi, ka skolā tu dari vienu, mājās tu domā citu, un bija kara draudi. Mums tur bija jāmauc uz galvas gāzmaskas, bet tā nebūs tikai tāda nostalģija kā atmiņu galerija, es gribu uzrakstīt tā, ka tas arī atbild šai dienai uz jautājumiem.
