Kā viņš pats akcentē grāmatas pēcvārdā, kad Ukrainā viņš satiekas ar iepriekš neredzētiem karavīriem vai citām personām, viņš allaž mēdz teikt, ka ir par 50% žurnālists un par 50% voluntieris. Būtībā šie darbi esot pat ļoti līdzīgi. Abus tos galvenokārt dara tikai tādēļ, ka vienkārši nevar nedarīt, tāpat abos gadījumos, lai dotos uz frontes zonu, neiztikt bez personiskas pazīšanās. Tas nepieciešams, lai cilvēki, ar kuriem reportieris vai voluntieris tiekas, viņu respektētu un ar viņu runātu godīgi. Lai tas tā būtu, jāziedo daudz laika, paplašinot paziņu loku un uzturot attiecības.
Šai ziņā Atim Klimovičam ir jau iedibināti sakari daudzu gadu garumā. Uz Ukrainu kā žurnālists viņš regulāri braucis kopš 90. gadiem. Viņa dienasgrāmata, kas vēsta par pēdējo divu gadu notikumiem, sākas 2022. gada decembrī, un tajā atspoguļotais pēdējais ieraksts ir šī gada augustā.
Šajā laikā Atis Klimovičs regulāri braucis uz Ukrainu ar palīdzības kravām, ko ar saviem ziedojumiem palīdzējuši sagādāt daudzi latvieši. Šajās kravās ir ļoti dažādas lietas, sākot no pārtikas un apģērba līdz droniem un apvidus automašīnām. Parasti tās tiek vestas uz karadarbības zonai tuvām vietām, kur tās nogādā gan karavīriem, gan iedzīvotājiem, kas bieži vien ir palikuši bez paša nepieciešamākā – bez elektrības, gāzes un ūdens. Šo vietu nosaukumi bieži dzirdēti ziņās – Limana, Slovjanska, Kramatorska, Avdijivka un citas – un lieki teikt, ka braukt uz turieni voluntierim ir ļoti bīstami, jo jebkurā brīdī var nokrist kāda nāvējošu šāviņu deva.
Arī tas voluntierim ir līdzīgs ar kara reportieri – šis lielais nāves risks, tomēr ar mērķi atbalstīt un palīdzēt tur, kur cilvēki ir visvairāk apdraudēti.
Vienlaikus Atis Klimovičs darbojas arī kā žurnālists, viņš regulāri tiekas ar karavīriem, jo īstenībā jau tikai sarunās ar viņiem ir iespējams daudz precīzāk saprast kara nianses un lietu kārtību. Viņi runā par situāciju frontē, karavīru noskaņojumu, pretinieku kaujasspējām, Rietumu ieročiem. Un jāteic, dienasgrāmata atspoguļo, ka divu gadu laikā situācija pakāpeniski kļūst arvien smagāka, pašu ukraiņu prognozes par kara gaitu arvien nelāgākas, un tas ir galvenokārt tādēļ, ka tik ļoti gaidītā Rietumu palīdzība aizvien ir stipri novēlota un nepietiekama.
Grāmatā var iepazīt arī karavīru dzīvesstāstus. Viņu vidū ir virkne pirms kara pilnībā civilu cilvēku, piemēram, Oleksandrs Morozs, veterinārijas pētnieks, kurš gatavojies aizstāvēt disertāciju un saņemt zinātnisko grādu, bet sācies karš, un viņš tajā iesaistījies jau pirmajās dienās kā ierindas karavīrs, bet tagad kļuvis par rotas komandieri. Viņš stāsta, ka kara laikā piedzīvoti jau vairāki posmi, un – jo ilgāk viss turpinās, jo vairāk jautājumu rodas, taču trūkst atbilžu.
Garākai intervijai piekritis arī seržants ar segvārdu Loki, kurš pirms kara bijis infektoloģijas speciālists. Viņš piedzīvojis okupāciju Bučā, bet vienā brīdī, kā viņš saka – ar Dievu uz pusēm –, viņam izdevies no Bučas izbraukt kopā ar sievu un bērniem. Kā viņš ļoti tieši izsakās: "Braucām, ārā, teiksim tā, pa līķiem. Pa līķiem, pa zarnām. Tur to visu redzējām." Pēc tam Loki sācis armijai palīdzēt kā voluntieris un tad jau arī kļuvis par Nacionālās gvardes karavīru. Loki stāsta par savām pirmajām ugunskristībām karā, par to, kas ir karavīru brālība un ko viņš domā par tiem, kas negodīgi atpērkas no mobilizācijas. Starp Loki paziņām vien esot 200 šādu cilvēku.
Atis Klimovičs sarunājas ne tikai ar karavīriem, bet arī ar viņu sievām un vispār Ukrainas sievietēm, no kurām ļoti daudzas arī darbojas kā voluntieres. Daļa ne tikai pēdējos divus gadus, bet jau desmit gadus, kopš sākās karadarbība Donbasā. Viņu vidū ir šobrīd 60 gadus vecā Diāna Makarova no Babincu ciemata.
Pa šo laiku Diānai bijušas kontūzijas un operācijas, kara desmitgade viņas veselību ir pamatīgi sagrāvusi, bet ne Diānas pārliecību, darbīgumu un savas zemes mīlestību. Kādā brīdī Diāna sarunā ar Ati Klimoviču saka šādus vārdus:
"Ukrainim sava zeme ir svētums. Lai gan māja tiek sagrauta gruvešos, lai gan paliek vien drupas, ukrainis atbrauks, ar nagiem iecirtīsies šajā zemē, izraks zemnīcu un no jauna būvēs."
Viņa nenoliedz, ka nogurums pa šiem 10 gadiem ir vārdos grūti aprakstāms.
Grāmata raisa pārdomas arī par to, ko karš nodara bērniem. Atis Klimovičs sarunājas ar sievieti Natalku, kuras vīrs karā zaudējis kāju un kuriem ir septiņgadīga meitiņa. Kādā brīdī viņa mammai vaicājusi – kad viņa izaugs un izies pie vīra, vai viņai būs bērni? Kad mamma atbildējusi, – jā, tev būs bērni, bet man mazbērni, tad meita uzreiz piebildusi, "un es viņiem stāstīšu, kā jāslēpjas no šāviņiem." Natalka gan centusies teikt, ka ļoti cer, ka tad, kad meitai būs bērni, karš jau būs beidzies, tomēr ļoti sāpīgi bijis atskārst, cik ļoti viņas bērns jau dzīvo ar karu.
Ukraiņu sievietes arī atzīst, ka viņām šobrīd nav tiesību raudāt, jo vīriem viņas ir vajadzīgas stipras, viņas ir mūris, pret kuru var atbalstīties. Taču, kad viss beigsies, vēl gadiem tas viss būs jāpārdzīvo un jāizraud, jo tas nekur nevar pazust, tas būs ilgstošs psiholoģisks process.
