Grāmatas pirmizdevums bija pirms 16 gadiem. Man pašai tā nebija, tāpēc es nevaru salīdzināt, ar ko tieši jaunā versija atšķiras, ar ko tā ir papildināta, bet diezgan droši skaidrs, ka pēc šīs grāmatas bija liels pieprasījums, ja jau izdevēji to izdod atkal no jauna.
Grāmata ir gana apjomīga, gandrīz 500 lappuses, un ļoti simpātiski ir tas, ka tas ir gan informācijas bagāts, gan vienlaikus arī ļoti personisks skatījums uz latviešu rokmūziku no 20. gadsimta septiņdesmitajiem gadiem līdz aptuveni 2007. gadam.
Kādā intervijā "Dienai" pats Uldis Rudaks to nodēvējis par muzikāla rakstura biogrāfiju ar rokmūzikas elementiem. Kāpēc nosaukums "Rokupācija"? – tāpēc ka mūzika okupē cilvēku dvēseles – atzīst autors.
Sākotnēji Uldim esot piedāvāts rakstīt mūzikas enciklopēdiju, bet tas viņam šķitis par sausu, turklāt tagad jau ļoti daudz informācijas cilvēki paši var atrast internetā, tāpēc viņš izvēlējies rakstīt caur ļoti personisku prizmu un brīvā formā.
Viss sākas ar autora bērnību, kad pirmais viņa muzikālais izglītotājs bija onkulis Vitauts, kuram bija plaša lenšu kolekcija un īpaši to uzglabāšanas paņēmieni. Zīmīgs fakts arī tas, ka Purvciemā – tajā pašā namā, kur tolaik mazais Uldis – dzīvoja arī ģitārists un dziedātājs Zigismunds Lorencs un dziedātājs Ojārs Grīnbergs. Grīnberga meita Endija viņam bija draudzene, kas nozīmēja, ka Uldis reizēm pie Grīnbergiem ciemojās, un visa tur redzētā atmosfēra viņu ļoti iedvesmoja.
Vēlāk jau sekoja Ulda braucieni uz Šmerļa mežu, kur varēja nopirkt nekur citur nedabūjamas plates, iepazīšanās ar domubiedriem mūzikā.
Deviņdesmito gadu sākumā viņš pastrādāja Rīgas kinostudijā par operatora asistentu, bet tad atsaucās uz kādu sludinājumu un sāka pamazām darboties žurnālistikā – tieši mūzikas lauciņā.
Kā Rudaks pats kādā brīdī atzīst, kā mūzikas apskatniekam viņam allaž vajadzējis būt vispusīgam, pievērsties arī tā sauktajai meinstrīma pasaulei, taču – grāmatā ļoti var just – viņa sirds visvairāk pieder tieši andergraunda mūzikai, tāpēc grāmatā visvairāk aprakstītas tādas grupas kā "Inokentijs Mārpls", "Hospitāļu iela", "Baložu pilni pagalmi" un citas, kuras tolaik tikpat kā nepopularizē televīzija un radio.
Daudz ir tieši aizkulišu stāstu par mūziķu bohēmisko dzīvesveidu, un dažkārt aprakstītā uzdzīve ir patiešām ārkārtīgi vētraina un mežonīga. Bet arī Uldis pats šajā rokenrolā metas iekšā ar visu savu miesu un garu. Un grāmatā par to arī gana atklāti izstāsta.
Ar viņu kopā lasītājs var pabūt dažādu laiku dažādās mūzikas vietās, tādos klubos, kuru vairs nav, bet kas savulaik bija ļoti populāri, kā "Slepenais eksperiments", "Casablanka", "Pulkvedim neviens neraksta" un citos. Var arī tuvāk iepazīt ļoti daudzus mūzikas pasaules cilvēkus, no kuriem daļa šobrīd joprojām ir ļoti labi zināmi, citi – savukārt jau pazuduši no mūzikas scēnas, vēl citu vairs nav šajā pasaulē. Piemēram, ļoti interesanti ir Ulda acīm iepazīt Hardija Lediņa personību, viņa uzskatus par mūziku, dzīvi un Dievu. Vai multimākslinieku Kasparu Bindemani, par kuru Rudaks saka – viņa šarms jau vien ir puse no veiksmes. Vai Lolitu Roskošu, kura savulaik darbojās grupā "Deports uz debesīm" un kurai piemita nepieradināta, spocīgi spēcīga balss, kurā bija kaut kas maģisks, tāpat kā viņas pašas būtībā. Bet visvairāk stāstu ir par Rudaka pašiem tuvākajiem draugiem un viņu vidū ir Raimonds Lagimovs, saukts Dambis, arī Rolands Ūdris, ar kuru viņš pirmo reizi sapazīstas "Liepājas dzintarā" un ar kuru viņš uzreiz sajūt dvēseļu radniecību.
Grāmata noslēdzas ar tajā pieminēto vietu un personu alfabētisko sarakstu, un katrs sarakstā iekļautais ne tikai nosaukts, bet arī paskaidrots tuvāk.
