Grāmata saucas "Galvenajā lomā Arnis Līcītis", tās apakšvirsraksts "Gandrīz kinoscenārijs", jo patiešām viņa dzīve ir bijusi tik piesātināta, tik neikdienišķa, ka tā pati varētu būt kinoscenārija pamatā.
Pirms stāstīt par grāmatu, vispirms jāatšifrē tās autore. Proti, kas slēpjas aiz mīklainā pseidonīma "Nunna M.P.", kas redzams uz grāmatas vāka un kas man nekādā veidā nešķita pazīstams. Bet grāmatu lasot, ātri vien atklājas, ka šādu pseidonīmu sev izvēlējusies Diāna Sproģe, mums labi pazīstamā kolēģe, Radioteātra režisore, kuru dzīve šobrīd ir aizvedusi uz Īriju, bet kurai, protams, joprojām ir visciešākā saikne ar Latviju. Pseidonīms ir ļoti mīļu bērnības atmiņu iedvesmots un vienlaicīgi fantāzijas auglis (Diāna to sīkāk arī grāmatā paskaidro), un kā saka Diāna – kas zina, ko viņa ar to vēl dzīvē sastrādās…
Ar Arni Līcīti personiskāk pirmo reizi viņa iepazinusies 90. gadu sākumā, kad Radioteātrī iestudēja savu dimplomdarbu – Dīrenmata raidlugu "Dubultnieks", kurā tieši Līcītim bija iecerējusi titullomu. Viņa vēl tagad atceras, cik ļoti bail viņai bijis piezvanīt populārajam aktierim, lai uzrunātu lomai, bet vienlaicīgi viņai gribējās strādāt tieši ar izcilākajiem aktieriem. Pēc šī darba sekoja vēl vairākas sadarbības, un, kā atzīst Diāna, – viņai ar aktieri izveidojusies vārdos grūti izsakāma, radoši emocionāla cilvēciskā saikne.
Materiālu grāmatai viņa paspējusi, var teikt, savākt vēl pēdējā brīdī, protams, tobrīd vēl to nezinot. Proti, lielu daļu grāmatas veido viņas sarunas ar Arni Līcīti viņa dzīves pēdējā vasarā, kad Diāna regulāri apciemo viņu Čiekurkalna dzīvoklītī un abi runājas gan par mākslu, gan dzīvi, un šīs sarunas ir patiešām atklātas un arī par jūtīgiem jautājumiem.
Sanācis simboliski, ka 2021. gada vasara ir ekstremāla laika ziņā, vienā reizē ir nežēlīga svelme pāri 30 grādiem, citā – vasarai neraksturīgs aukstums. Kāpēc tas simboliski? Jo – kā saka Diāna –
arī Līcītis ir ekstrēms vīrietis, mērenība un vienmuļība viņam nav raksturīga.
Arnis Līcītis stāsta gan par savu darbu četros Latvijas teātros, no kuriem sirdij tuvākais viņam bija Jaunatnes teātris un jo īpaši augstu viņš vērtēja Ādolfu Šapiro. Viņš arī atzīst, ka nevar sev piedot, ka pietiekami skaļi savulaik neiestājās par atbalstu Šapiro, ka to viņš uzskata gandrīz par nodevību no savas puses, jo skaļāk publiski tolaik izskanēja Šapiro noliedzēju balsis.
Protams, Arnis Līcītis, pirmkārt tomēr ir kino aktieris. Viens no pašiem ražīgākajiem šajā žanrā. Latvijas filmās viņš spēlējis gan visai maz, viena no zināmākajām ir Jura loma Arvīda Krieva filmā "Aveņu vīns". Savukārt citās bijušās Padomju Savienības un pēc tam arī postpadomju valstīs viņš bijis ļoti pieprasīts.
Viņa kontā ir pāri par 140 lomu, arī publikas dievināts un mīlēts viņš bijis daudz vairāk ārpus Latvijas. Arī par to grāmatā ir daudz un dažādi stāsti, arī gana amizanti.
Ļoti daudzveidīgs arī atveidoto lomu spektrs – gan sliktie tēli, gan mīlētāji, gan miliči, gan komēdiju varoņi.
Lai cik bijis atzīts, novērtēts un dievināts, Arnis Līcītis tomēr visu mūžu mocījies ar mazvērtības kompleksu, nevarējis atzinībai noticēt.
Viņam tā šķitusi neloģiska, un tas ļoti daudz caurvij arī viņa sarunas ar grāmatas autori. Visticamāk, tā pamatā ir viņa ļoti sarežģītās attiecības ar tēvu. Viņa tēvs bija arī ļoti izcils aktieris – Alfrēds Videnieks, bet viņš Arni neatzina par dēlu, pat strādādami vienā teātrī, viņi praktiski nesveicinājās. Arnim tas visu mūžu bija neizdziedināms ievainojums. Kāpēc Videnieks tā rīkojās – šis jautājums paliek neatbildēts. Arni izaudzināja mamma – Operetes teātra aktrise Helga Līcīte, kura dēlam ziedoja ļoti daudz. Aktieriskos gēnus neapšaubāmi viņš bija mantojis no abiem vecākiem.
Arnis Līcītis grāmatā neslēpj, ka pats visu mūžu bijis liels skaistu sieviešu cienītājs, bet divas ļoti nozīmīgās viņa dzīves sievietes ir sieva – televīzijas režisore Dina Līcīte un mīļotā sieviete – aktrise Inga Aizbalte. Ingas stāsts par Arni izlasāms arī grāmatā.
Grāmatas vākam izvēlētā fotogrāfija spilgti raksturo vienu no iemesliem, kādēļ Arni Līcīti mīlēja kino kamera, proti, viņam bija ļoti izteiksmīgas acis un viņš ar tām prata spēlēt tā, ka tajās it kā atspoguļojās visa viņa tēla biogrāfija.
Lai arī ārēji paskarbs, iekšēji viņš bija ļoti jūtīgs, pats pat atzina, ka ir pārlieku emocionāls, bet kā aktierim tas viņam bija ļoti noderīgi.
Diāna Sproģe grāmatas noslēgumā Arni Līcīti nodēvē par vētrasputnu. Piebilstot, ka viņa dvēselei bija par šauru cilvēku priekšstatos par pareizību un nepareizību. Viņš bija liesma pelnos. Vējš bezvējā. Klusums pirms vētras. Pretstraume visam ikdienišķajam.
