Pie Latvijas Televīzijas skatītājiem atgriezies raidījums “Literatūre” – Marta Selecka un Gustavs Terzens ceļo literatūras pasaulē, tiekas ar mūsdienu literātiem un caur tekstiem – arī ar aizgājušo laiku rakstniekiem. Ceļojums turpinās sabiedrisko mediju portālā LSM.lv – te “Literatūrē” satiktie autori ved lasītāju pa savu domu un atmiņu takām.
Tā sākas mūsu literārais ceļojums vai "Literatūre" dienas garumā par rakstnieku un tulkotāju Dzintaru Sodumu. Mēs it kā nekur prom nedodamies, stāvam uz vietas, paceltām galvām, un raugāmies, kā prom dodas citi ļaudis. Varbūt tikai uz laiku, lai atgrieztos mājās, varbūt lido prom no šejienes, lai atkal atgrieztos mājās, varbūt, lai būtu prom no mājām ilgāku laiku vai nolēmuši kur citur pārcelt savu dzīvi.
Laika skaitīšanai un gadskaitļiem ir un nav nozīme. Pirms 18 gadiem 2006. gadā Dzintars Sodums pēc vairāk nekā 60 gadiem atgriezās Latvijā. Pirms 23 gadiem Spenserā, Amerikā, ar Sodumu satikos pirmoreiz, lai gan mēs viens otram jau bijām tuvi un pazīstami, jo 7 gadus bijām apmainījušies vēstulēm. Tomēr kāda gan nozīme šiem skaitļu rēbusiem?
"Turies pie tagadnes, šejatnes, caur kuru visa pagātne joņo uz nākotni". Šo blīvo, precīzo teikumu Sodums uzrakstīja, tulkojot Džeimsa Džoisa "Ulisu".
Mēs varam atcerēties, stāstīt, cik gribam, par lietām, kas notika, bet notiek tikai šis tagadnes brīdis – lidmašīnas paceļas gaisā, viena no tām atgriežas lidostā, jo laikam kaut kas atgadījies. Ir labi visu garo, notikumiem, emocijām, priekšstatiem, pārdzīvojumiem, prieka un skumju brīžiem pieblīvēto Soduma Odiseju tagad vērot it kā no malas. Atvērt vienu no daudzajiem atmiņu failiem un ļaut, lai stāstītais plūst kā upe – blīvi un brīvi.
Kaut kas no prāta izkrīt, kaut kas tur ieķēries dziļi, uz palikšanu. Soduma vecmāma Vecumniekos ar gušņu duramo viņam nodīrā kurmja ādiņu, puikas gados viņš brauc uz Londonu, kur būtu varējis palikt, bet atgriezās Latvijā, lai to pamestu ar pēdējo laivu no Sārnates krasta, uz Stokholmas bibliotēkas kāpnēm, ēdot biskvītus un žāvētas plūmes, bēglis izdomā tulkot Džeimsa Džoisa Ulisu. Arī pārceldamies uz Itaku Amerikā viņš turpina dzīvot savu dzīvi, kas no citu skatu punkta varbūt izskatās noslēgta, ikdienības pārmākta, latviešu valodas apsēsta, bet tā ir viņa.
Sodums mīlēja teikt, ka ir rakstnieks un tulkotājs pārpratuma pēc, jaunības dzejā rakstīja, ka viņam būtu vajadzējis būt vienkāršam zemniekam – art, ecēt, sēt, novākt.
Tieši tā viņš strādāja ar valodu – rakās tās zemes slāņos, meklēja vietas, kur iesēt sēklu, lai tā uzdīgtu. Tāpēc viņa uzrakstītais ir precīzs, bez spaidiem un liekvārdības. Teiksim – "Laba māksla ir vienkāršāka nekā dzīve, nevis sarežģītāka un mākslotāka nekā dzīve." Vai – "Mūsu ikdiena mums ir tikai lietošanā. Tā mums nepieder. Nav vērts būt ar to dikti familiāram. Mēs šeitan esam viesi."
Divus gadus Latvijā, Ikšķilē, Sodums nemainīja savus ikdienas paradumus – šķiroja pierakstus, ļāvās, lai viņu aptekā sievietes, gan gatavojot maltītes, gan palīdzot rakt valodas zemi. Galarezultāts bija pabeigti tulkojumi – Džoisa "Uliss" un "Dublinieši", pārskatīti T.S. Eliota "Četri kvarteti" un "Tukšā zeme", romāns "Viņpuse", kurš tapa, Gundegai Blumbergai pārrakstot Soduma piezīmes. Un, izrādās, viņš ar prieku uzņēma viesus – Juri Kronbergu, Jāni Rokpelni, Veltu Sniķeri, Ingu Ābeli, Kārli Vērdiņu, pie viņa atbrauca ilgi neredzētie – dēls no Kanādas, māsa no Zviedrijas, klases biedrs no Gotlandes.
Viņš gāja pirtī, ēda kartupeļu biezputru ar ceptām reņģītēm, bubertu, ķīselīti, piedzīvoja Līgovakaru, Ziemassvētkus, šķiroja sēņu grozus, aptaustīja lietas kokus un uzslavēja medniekus ar vārdiem – "kas par suķi!". Iespiedis ausī dziļāk savu klausāmo aparātiņu, viņš uzdziedāja – man patīk svings. Viņa tagadne ritēja viņa dzimtenē, viņu iepriecēja ikdienišķas lietas – runāt latviešu valodā. "Grāmata par mums būs jāuzraksta tev" – bija skolotāja vēlējums māceklei. Mācekle to arī izdarīja. 2020. gadā viņai izdevās nokļūt Cīrihē, Flunternā, kur joprojām sēž un smēķē Džeimss Džoiss. Tur viņa nolika mārtiņrozes – skolotājam no mācekļa.
