Ivandes Kaijas (īstajā vārdā Antonijas Lūkinas) vēstule Rainim un Aspazijai, rakstīta 1911. gada 16. maijā:
"Atkal īstā brīdī atnāca jūsu vēstule, kad man tā slāpst pēc laba vārda. Tik grūta, grūta sirds. Es atrodos tādā bezizejas stāvoklī, ka jūs nemaz nevarat iedomāties! Mēs ar Fēliksu viens otru ēdam pilnīgi nost. Es piedot nevaru ne par matu, man ir jāiet projām, citādi es aiziešu bojā. Ja nu es eju, tad… viņš ir beigts. Kad es palieku, arī viņš nīkst.
Un man nav viņa žēl!
Jūs sakāt, es esot labs cilvēks, skaists. Vai tā ir skaista cilvēka dvēsele? Es sevī jūtos kā dēmons. Cik liela bija mana mīlestība, tik lielas ir manas tagadējās, negatīvās jūtas, kuras es nevaru pārvarēt.
Mēs tagad dzīvojam uz izmēģinājuma. Es teicu, ka rudenī došu galīgu atbildi, vai atgriezīšos atpakaļ Elizabetes ielā jeb aizvilkšos kaut kur viena mansardā.
Bērnus viņš nedod. Es arī nepastāvu viņa dēļ. Es iztikšu. Varēšu taču apraudzīt, kad gribēšu.
Viņš jau ar varu grib izgudrot visādus pienākuma spaidus, un, visbēdīgi, tagad spekulē ar savu veselību. Gala iznākums man tagad jau ir skaidrs… Man ir jāpaliek. Un ja nu tad varētu, kā nebūt, panesami dzīvot? Bet es zinu, viņš atkal paliks vieglprātīgs un neiztaisīs par mani nekā. Un tomēr – man nav citas izvēles.
Un nu man viens liels lūgums. Madonas jau kādas dienas trīs četras ir izceptas. Trakā modē gribas jums aizsūtīt. Pārāk liels darbs nebūs tā lasīšana. Priekš skatuves jau laikam nederēs, par daudz īsu, un otrais akts ir pavisam nedramatisks. Viss, ko dramatiski iesāku, pāriet pamazām publicistikā… bet, ja nu tā ir mana īpatnējā forma, šitāda? Tagad gaidīšu, ko jūs abi teiksiet.
Vai jūs tagad pie Induļa strādājat?"
(No Gundegas Grīnumas vēstuļu drāmas "Trejas dzīves". Aspazijas un Raiņa sarakste ar Ivandi Kaiju. 1910.- 1921. gads. Latvijas Radio "Radioteātra" 2003. gada ieraksts klausāms šeit un šeit.)
Gundega Grīnuma, kura šim darbam veltījusi, kā teic pati, "piecus, sešus gadus plus visu manu pētniecisko mūžu," uzsver, ka viņas daļa grāmatā ir tāda kā medijam, kas savieno Ivandi Kaiju ar latviešu lasītāju. Grāmatā apkopotas visas Ivandes Kaijas dienasgrāmatas, un Grīnumas pievienotie komentāri lasītājam sniedz plašāku ieskatu par konkrēto laiku notikumiem presē, par armijas kustību – jo dienasgrāmatas tapušas kara laikā –, arī par politiskajām norisēm, kas bijušas spraigas.
Par izejas punktu pētījumam kalpojusi Ivandes Kaijas vēstuļdraudzība ar Raini un Aspaziju. Ivande rakstnieku pārim regulāri rakstījusi vēstules, sūtījusi manuskriptus saviem darbiem, lūgdama padomu.
Grīnuma uzskata, ka tas ir bijis Rainis, kurš noteicis Kaijas ceļu literatūrā, norādīdams, ka viņas dotības ir vērstas epikas virzienā un viņai vēlams no dramaturģijas pāriet uz prozu.
Pētot rakstnieku korespondeci, atklājas Ivandes Kaijas temperamentīgais raksturs – ir vēstules, kurās viņa pārmet Rainim par tā politiskajiem uzskatiem vai attiecībām ar Aspaziju, – tomēr pētniece uzskata, ka Rainis mūžam palicis Kaijai kā dziļas, nepārejošas cieņas objekts, bet dramatiskās vēstules uzrādot Ivandei raksturīgo patētisko rakstības stilu. "Lai arī viņas redzējums nebija pavisam neobjektīvs," spriež Grīnuma, "un dažās niansēs pat ļoti zīmīgs un patiess pēc būtības, tas tajā pašā laikā bija stipri pārspīlēts. Būtībā tā bija vairāk tāda teatrāla, ārišķīga spēle".
Arī Rainis parasti nepalicis atbildi parādā, rakstīdams, – uzskatot, ka nevajadzētu spriest par lietām, kurās apstākļus nepārvalda pietiekami labi. Ivande Kaija šos pārmetumus ar godu uzņēmusi, bet uz viņas bažām, ka nu jau Rainis vairs viņai nerakstīšot, viņš mierinot atbildējis, ka "draudzība – tā ir brīnišķīga lieta, un es nepavisam nedomāju novērsties no savas mazās draudzenes".
No vēstulēm, kas rakstītas Aspazijai un Rainim, gaidot viņu ierašanos Rīgā, jaušams, ka Kaijai bijušas bailes publiski uzstāties, – par iemeslu tam bijusi viņas vājā dzirde un no šī stāvokļa izrietošās bažas nesadzirdēt atgriezenisko saiti, kas tik būtiska, uzstājoties publiskos, lielos notikumos. Jo īpaši šīs bailes augušas pēc Parīzē piedzīvotā fiasko, kad, pirmajās auditorijas rindās sēžot, viņa nespējusi saklausīt lektora sacītos vārdus. Ivande tomēr bailes pārkāpa un uzstājās kā Rīgas Domes vēlēšanu sapulcē, tā arī Latvijas sieviešu kongresa dibināšanas saietā, kas no viņas prasījis ārkārtīgu pašdisciplīnu un sadūšošanos.
Vai Ivandi Kaiju var dēvēt par politiķi? Gundega Grīnuma atbild, ka "par politiķi es viņu dēvētu ļoti nosacīti, bet viņa bija ārkārtīgi kaismīga un pašatdevīga Latvijas patriote.
Kaija bija ļoti temperamentīgs, pat dumpinieciski ievirzīts cilvēks – ja viņa ko darīja, tad no sirds un atpakaļ neskatoties."
Rainis mēdzis dēvēt Ivandi Kaiju par karstu putru, un tā nudien bijis, ka dažkārt viņai nācies pārsteidzībā sacīto un darīto nožēlot. Tomēr šī pati dedzība dāvāja viņai apkārtējo cieņu, augstu vērtējot rakstnieces ārkārtīgo pašatdevi, aizrautību un godīgo patriotismu. Tādi bijuši arī viņas dienasgrāmatas ieraksti – steidzīgi, dedzīgi, aprauti. Rakstniece izveidojusi savu īpašo saīsinājumu sistēmu un simbolus, kurus atkožot pētniekiem nācies krietni palauzīt galvu. Grīnuma gan uzsver, ka patvaļīgi nekas nav ticis darīts, un viss svarīgais atrunāts grāmatas priekšvārdā, ja nu rastos šaubas.
Ivandes Kaijas dienasgrāmatas apraujas pēkšņi, 1921. gada aprīlī, kad rakstniece cieš no smagas triekas, kas paralizē pusi viņas ķermeņa, un atņem spēju runāt un dzirdēt. Ir grūti spriest, kas noticis viņas prātā pēcāk, tomēr arī atlikušo mūžu Kaija ļoti gribējusi, vēlējusies un centusies noturēties kultūras un politikas apritē, cenšoties izsekot līdzi visam, kas Latvijā notiek.
