Mika Koljera jaunāko grāmatu "Stārks" no angļu valodas tulkojis Valdis Ābols, izdevusi "Dienas Grāmata".
"Romāna centrālais notikums risinās vienā konkrētā dienā – 1904. gada 9. jūlijā, kad barons fon Blanks muižas kalpotāju svītas pavadībā dodas gadskārtējā rituālā braucienā no Blankenhofas uz akmeņaino Vidzemes jūrmalu. Brauciena laikā notiek virkne dīvainu atgadījumu, kuros dabā un folklorā sakņoti simboliski tēli savijas ar notikumā iesaistīto personu pagātnes atspulgiem un draudīgām nākotnes priekšnojautām," ieskicē romāna tulkotājs Valdis Ābols.
Gustavs Terzens: Ar mani šobrīd "Kultūras rondo" studijā žurnālists, publicists, rakstnieks, brits jeb anglis Miks Koljers. Sveiks, Mik!
Miks Koljers: Bet arī latvietis.
Arī latvietis!
Jā.
Mēs tā domājam, Miks vai Maiks tomēr?
Kamēr es rakstu fiktīvus darbus, tikmēr ir Miks. Žurnālista amatā būs Maiks vai Maikls.
Man liels paldies tev jāsaka, ka tu piekriti runāt latviski, kaut gan raksti tu angliski.
Jā, bija versija arī latviešu valodā no manis. Es varu pateikt tikai to, ka tā nebija labākā versija. (smejas)
Šī ir tava ceturtā grāmata, un Latvijā tu jau esi 17 gadus?
Gandrīz precīzi, jā, [Latvijā ierados] jūlijā 2007. gadā, man liekas.
Šodien mums uz galda stāv tava jaunākā grāmata "Stārks", kas ir nupat nākusi klajā, tu pats tikko pirmo reizi ieraudzīji tipogrāfijas signālnumuru.
Jā, vai tipogrāfijā kļūdas ir, es nezinu. (smejas)
Es pagaidām esmu ticis līdz vidum, līdz pusei, un tipogrāfiskas kļūdas neesmu atradis vai vismaz pievērsis tām uzmanību, jo es tev uzreiz varu pateikt vienu komplimentu – tu ļoti vizuāli raksti.
Paldies! Tad cerams, ka būs kinoversija arī, jo tur ir nauda! (smejas)
Jā, saki, žurnālistika/publicistika un poēzija/iztēle – tās nevarētu konfliktēt?
Bet, atvainojiet, man ļoti nepatīk vārds "publicists". Es nedomāju, ka esmu publicists. Es zinu, ka angļu valodā tam ir atšķirīgāka nozīme nekā latviešu valodā, bet, ko tas nozīmē precīzi, es nezinu, un man nepatīk šis vārds.
Bet vārds "žurnālists" tev patīk?
Žurnālistika kā darbs, ar ko maksāt rēķinus, jā, bet mana dzīve, mans mērķis ir romāni un stāsti.
Iztēle, vārds "iztēle"… Es lasu tavu grāmatu, un tur ir tādas pasāžas, tādi apraksti, ka es neticu, ka to var izdomāt.
Varbūt tā ir mentāla slimība. (smejas)
Mēs nedrīkstam atklāt ļoti daudz tā saucamos spoilerus, jo mums ir jāatstāj tomēr iespēja lasītājam pašam pie šīs grāmatas nonākt un to lasīt, bet tad, kad tu raksti šādus vārdus… "Parādi man lapegli, un es parādīšu tev baronu. Kad visas pārējās baronu atstātās pēdas būs izdzēstas, aizslaucītas, iznīdētas, paliks šīs lapegles kā milzīgs pasaku nezvēra skelets, no kura maitēdāji noplēsuši visu miesu. Vecie baroni stādīja kokus tūkstošu tūkstošiem no vienas Vidzemes apvāršņa malas līdz otrai precīzos attālumos citu no cita." Kā tu vari to tik labi tā saprast? Pirmkārt, aleju principu, muižu principu. Grāmatas darbība notiek 1904. gada vienas dienas ietvaros, lai to kontekstu iezīmētu, bet tā precizitāte… Tu to raksti, un Valdis Ābols ir tulkojis, un es vienkārši gara acīm redzu to bildi priekšā, jo tā ir copy/paste Latvijas ainavai. Sevišķi Vidzemes muižām.
Liels paldies par komplimentu!
Tu esi ceļojis pa Latviju?
Jā, simtiem muižās es esmu bijis.
Es teiktu, ka šis ir simbolistu romāns franču vai vācu tradīcijā.
Stāstā nav aprakstīts cilvēks, bet simboli, daba. Īstais stāsts ir neskaidrs, tas ir aiz simboliem.
Bet šajā gadījumā tomēr tas ir precīzā laikā ar precīzu vēsturisko kontekstu.
Jā.
Tas ir diezgan interesanti. Kad tu sāki to rakstīt?
2021. gadā radās pirmā ideja. Es diskutēju par to ar Svenu Kuzminu. Es prasīju viņam, vai [vārds] "stārks" jau bija zināms latviešu kultūras kanonā, un viņš nebija 100% [drošs] par to, bet es gribēju izmantot "stārks", nevis "stārķis". Es domāju, ka cilvēki gribētu zināt, kāpēc ir stārks un nevis stārķis.
Kā tu jūti to valodisko atšķirību? Vārds "stārks" laikam nāk no vācu valodas, ja jau stāsts ir par vācu baronu?
Jā, precīzi. Vai varbūt tas ir pa vidu starp vācu un latviešu valodu, tāds hibrīds.
Kas ir interesanti, tavs galvenais varonis ceļo no Krievijas.
Jā, no Volgas.
Tad no Stepes viņš atbrauc uz Kēnigsbergu vai Karaļaučiem, vai Kaļiņingradu, kā to sauc joprojām. Tad tā nonākšana Latvijā tādā notikumu vilcienā, un tā ainaviskā maiņa, ideoloģiskā maiņa, no kurienes nonāk cilvēks… Un pēc tam sākās, piemēram, karš Ukrainā, un tu raksti par šo cilvēku, kurš ir Krievijas vācietis, kurš ir atbraucis uz dižciltības vācbaltu reģionu. Tas viss tiek tagad pārtaisīts, pārrakstīts tā kara rezultātā. Tev nebija tādas šaubas, rakstot romānu, tieši par šo kontekstu?
Šaubas nē, bet… Nu stāstītājs ir Volgas vācietis, mūsu ainavā ir vācbaltieši, vācu vācieši, latvieši, lībieši, austrieši vai varbūt pat slovēņu baronese un ebrejs ar armēņu identitāti. Cik lielā mērā šīs identitātes ir reālas un cik lielā mērā tās ir sociālas konvencijas vai ērtības, tas bija viens no iemesliem rakstīt šo grāmatu. Dažos gadījumos varētu iebilst, ka dažādas rakstzīmes varētu apmainīties ar identitātēm un būtu vienlīdz derīgas. Tas jo īpaši attiecas uz mūsu bioloģiju, uz mūsu ģenētisko identitāti.
Stāstā ir jādomā par to, ka indivīdu sociālās identitātes – ļoti mūsdienīgs jautājums – atšķiras no viņu reālās bioloģiskās identitātes.
Tā ir daļa no tā, par ko es domāju, rakstot šo grāmatu.
Tas ir tik interesanti, ko tu saki, jo tā būtībā ir diezgan liela drosme, tādos ļoti grūtos, melnbaltos, duālistiskos laikos, kādus mēs šobrīd piedzīvojam, diezgan tādas dziļas patiesības teikt par tām identitātēm. Starp citu, jums ar Valdi Ābolu bija daudz diskusiju par jēdzieniem un vārdiem?
Ļoti daudz. Viņš ir ne tikai tulkotājs, bet arī pētnieks, provokators. Darbs ar viņu bija superīgs un izglītojošs.
Bet saki, jūs jau rakstīšanas laikā sākāt strādāt?
Nē, pēc tam, kad visu jau biju uzrakstījis, bet redaktoru process bija sarežģīts.
Lūk, tas, ko tu nupat saki, ir apliecināms ar vienu rindkopu. Grāmatā ir epizode, kurā galvenais varonis sarunājas ar baronesi, ar sievieti, kurai viņš palīdz izdibināt, kāpēc viņa nevar palikt stāvoklī: "Nekad neesmu satikusi nevienu Krievijas vācieti. Nezināju, ka tāda šķirne vispār ir atļauta. Es ceru, ka jums piemīt krievu kaislīgums un vāciešu precizitāte. Ja ir otrādi, būs brīnums, ja jums kādreiz izdosies kādu izārstēt. Bet nu tagad vismaz mēs te esam divi jaukteņi. Ja runājam par manu vīru, tad viņam es esmu tā, kurai ir jokains akcents. Amizanti, vai ne? Man jūs liekaties jokains, vīram es liekos jokaina, vāciešiem mans vīrs liekas jokains, un latviešiem vācieši liekas jokaini." Mēs visi viens otram liekamies jokaini, bet kā ir britiem? Kādi tev kā britam liekas latvieši? Salīdzinājumā ar to, ko tu apraksti pirms 120 gadiem, tiem latviešiem, kuri skatījās uz baroniem?
Bet jūs esat 100% pārliecināti, ka baroni nedzīvo šeit tagad?
Es neesmu! Ir baroni mums vēl?
Jūs esat! Šī arī ir daļa no grāmatas, varētu teikt, noslēpuma. Vai ir 100% vācbaltieši? Vai ir īstas vācu ģimenes, latviešu ģimenes vai angļu ģimenes?
Šis ir stāsts par tīrības fantāziju personīgajā dzīvē, ģimenē, tautā vai valstī.
Tīrības fantāziju?
Jā. Visi cilvēki ir savā veidā sajaukums, un idejas par [nacionalitāšu] tīrību vienmēr ir fantāzijas, man liekas. Bieži vien tās ir ļoti bīstamas fantāzijas.
Mūsu personīgais priekšstats par mūsu identitāti bieži ignorē neērtus faktus un patiesības.
Ko, tavuprāt, latvieši ignorē par sevi?
Nu, [ir mīts], ka ir tādi supervaroņi latvieši, kas ir 100% latvieši. "Es aizgāju uz testēšanu, un viņi saka – 100% balts." Nu, ko tas nozīmē īsti? Mūsu ģimenēs visiem ir stāsti un leģendas – tas ir tikai no Latvijas zemes. Bet mēs, tautas, esam kopā.
Jā, kas tik te nav bijis – zviedri, poļi, impērijas viena pēc otras, un tad tas karš un šitais. Bet, atgriežoties pie vēl viena elementa tavā naratīvā, – aristokrātija. Aristokrāta elements jeb figūra. Mēs to esam zaudējuši?
Tas ir labs jautājums. Nu, principā es neatbalstu aristokrātiju, esmu pret aristokrātiju kā institūciju vai sociālo organizēšanos, bet tas ir arī aizraujoši un būtībā absurdi arī. Tā ir struktūra, ar ko var spēlēties. Man liekas, arī sabiedrība ir sociāla struktūra. Tā nav īsta lieta, bet gan konstrukcija, bet mēs tāpat to [apbrīnojam] – o, karalis vai barons, viņš ir īpašs! Viņš nav īpašs. Latvieši manā romānā ir simtprocentīgi īpašāki.
Bet britu aristokrātija, tā taču joprojām ir reāla arī 2024. gadā.
Nē, arī tā ir klasiska sistēmas konstrukcija. Tas nenozīmē neko.
Bet ko tu redzi par mums? Mums to ir ļoti interesanti uzzināt, jo tas ir arī bīstami, kad kāds svešinieks par tevi raksta, pēta un runā, un kādam citam to saka.
Man nepatīk šis "viedoklis no malas" fenomens. No manas perspektīvas es neesmu no malas, esmu vidū. Es nerakstīju kā brits, kas runā par latviešiem, vai kā brits, kas runā par vācbaltiešiem. Tas ir tikai stāsts, literārs darbs.
Kāda ir tava literārā disciplīna, kā tu raksti? Tu reiz minēji, ka tev ir 1000 vārdi dienā jāuzraksta kā rakstniekam, lai trenētos.
Nu vismaz, jā, ir svarīgi rakstīt katru dienu, nevis kamēr mūza ir ar mani. Tā ir disciplīna. No šīs puses žurnālistika palīdz ļoti. Disciplīnai ir jābūt. Man nepatīk vēstures fikcijas romāni, bet tas process tos rakstīt ir brīnišķīgs.
Es esmu gandrīz kā vēstures narkomāns. Latvija ir valsts ar vēsturi visur – ne tikai ainavā, bet cilvēka sirdī arī.
Visur visi grib runāt un domāt par vēsturi visu laiku. Tas ir super! Tas nenotiek Anglijā, piemēram, tur ļoti mazai daļai sabiedrības ir interese par vēsturi.
Kāpēc?
Labs jautājums. Es nezinu. Es nezinu par Angliju šobrīd, jo es ļoti reti uz turieni braucu.
Kura vēsture ārpus rakstītās ir tā, kuru mēs joprojām varam tajā tīrībā satvert? Tu teici, ka visi cenšas uzsvērt to tīrību, bet kurš ir tas aspekts, kas palīdz to tīrāko vēsturi satvert?
Latvijā, man liekas, ir skaidrs, ka vēsture nav vienkārša, bet tāda tendence citās valstīs ir, ka vēsturei jābūt ļoti, ļoti vienkāršai. Bet nu šeit ir sarežģīts komplekts ar lietām, kas ir daļa no dzīves, jo dzīvei nav nepieciešams, lai tā būtu vienkārša. Ir interesanti, kad tā ir sarežģīta.
Un arī tas laiks, kurā mēs dzīvojam, nekad nav vienkāršs.
Bet nākotnē būs vienkāršs. Nākotnē šis laiks būs vienkāršs, jo mēs to varēsim pētīt.
Varbūt tā būs tava nākamā grāmata, Mik?
Oj, nē, nē… Nākamā grāmata būs laikam par Latviju un Franciju, bet mūsdienīgākā vidē.
