Otrajā dzejas krājumā "ziņas par gadalaikiem" publicēti 42 dzejas darbi latviešu literārajā un latgaliešu rakstu valodā. "Ka būs krājums, to es noteikti zināju, bet tas laika posms arī pagāja samērā ilgs, bija laiks kaut ko apdomāt vairs ne tik emocionāli. Piemēram, tas, ka es sapratu, ka es gribu, lai tie teksti ir kopā savijušies, dzīvo viņu dzīvi, nevis ir nošķirti," teic autore.
Tādējādi grāmata iepazīstina ar latgaliešu ikdienu – dzīvi starp divām valodām, kuras dzīvo viena otrai blakus.
"Man šķiet, ka kopumā Latvijā kultūrvide nav īsti sapratusi, ko darīt ar latgaliešu valodu," teic Latgaliešu kultūras kustības "Volūda" pārstāve Edeite Laime.
"It kā tas ir latviešu literatūrai un kultūrtelpai piederīgi, bet tomēr dažādu vēsturisku apstākļu sakritības vai nesakritības vai likumsakarību dēļ tieši sanāk, ka pēdējie gadi ir tādi kā no jauna atklāšana.
Latvija nemaz nav tik monolīta, monotona, kā līdz šim bija domāts.
Līdz ar to varbūt šāda tipa krājums, kur tās valodas plūstoši mainās, arī palīdz tajā kopējā literatūras apziņā mēģināt tuvināties un saprast, ka tas nav cits, bet savs arī. Ka mums vienkārši tā ir. Tas arī ir mūsu," teic Laime.
"Ir taču tie, kas lasa arī latgaliski. Jaunākā paaudze, un tad ir latgaliešu literatūra – klasika, par kuru jaunieši šajā vecumā varbūt ne tik ļoti interesējas -, tas ir dabiski. Tad, protams, jāveido jaunāko literatūru. Literatūra var būt arī jauna, mūsdienīga," pārliecināta dzejniece Anita Mileika.
Viņai piekrīt arī kustības "Volūda" pārstāve, par autores krājumu paužot: "Tā ir moderna literatūra. Ir diezgan ierasts, ka latgaliski varbūt runā babiņas kaut kur pie ezeriem, kaut kur Latgales pakalnos, bet nē, to dara arī jaunieši, to dara arī literāti. Tā valoda ir klātesoša un moderna, mūsdienīga, ka tas nav kaut kas tāls un pilsētas vidē vai jebkur citur pasaulē neiederīgs."
