Krišjānis Zeļģis ir cilvēks, kuram ļoti patīk pētīt pasauli. Viņš to dara dažādos veidos, gan ceļojot, gan rakstot dzeju, gan arī darinot atspirdzinošus dzērienus no apiņiem. Pēdējā laikā Krišjānis arī centīgi fotografē, un dara to nevis digitālā veidā, bet analogā, ar savu draugu iepazīstināja Toms Treibergs.
Savukārt Toms ir dzejnieks, bet tāds tīri neko arī žurnālists, vērtēja Krišjānis. Abi dzejnieki ir seni draugi – iepazinās 21 gadu atpakaļ radošajā nometnē "Aicinājums" Saulkrastos, kur Daiņa Grīnvalda vasarnīcā kopīgi sāka celt telti.
Septembrī, dzejas dienu mēnesī, abi viesojās Latvijas Radio studijā, lai atbildētu uz dažādiem jautājumiem par dzeju un tās aicinājumu.
Raksta ceļvedis:
Uzlūdz dzeja
Ja tava dzeja būtu deja, kura tā būtu?
Toms Treibergs: Es varētu teikt, ka tā būtu viduslaiku deja. Es nezinu, vai viduslaikos jau eksistēja rondo, bet, pat ja nē, tad rondo ar viduslaiku pieskaņu.
Krišjānis Zeļģis: Nenoliedzami grūts jautājums, kas pieprasa zināšanas par deju un tās vēsturi. Šķiet, manā gadījumā nāk prātā tā reize, kad man bija iespēja strādāt ar horeogrāfu Latvijas Nacionālā teātra izrādē, kurā mani teksti tika skandēti, un tur deja bija vairāk tādas brīvas formas kustības, kas, manuprāt, ļoti veiksmīgi papildināja tekstu. Man tas kaut kā likās ļoti piemēroti.
Vai tu kādam lasi priekšā savus topošos dzejoļus?
Toms Treibergs: Es nelasu priekšā savus topošos dzejoļus, bet vispār ir bijušas reizes, kad tieši Krišjānis ir tas, kuram es nosūtu kaut ko, kas ir nesen radies.
Krišjānis Zeļģis: Mēs kādu brīdi dzīvojām vienā dzīvoklī, un tad diezgan bieži bija situācijas, kad mēs lasījām viens otram jaunākos tekstus. Pēdējā laikā mazāk, jāsaka, esam kļuvuši pašpietiekamāki varbūt. Toms ir aizmirsis manu telefona numuru. (smejas)
Toms Treibergs: Pēdējā laikā es pats sev pusbalsī lasu. Tad labāk var saprast, vai kaut kas krīt ārā. Tad parasti kaut kādā lasījumā var novērtēt, vai tas skan labi, vai nē.
Kad tu saproti, ka dzejolis ir pabeigts? Raksturo savas sajūtas, kad dzejolis ir uzrakstīts!
Toms Treibergs: Dzejoļiem ir arī forma, un, kaut gan es ļoti maz vingrinos metriskajā dzejā jeb fiksētā pantmērā, man tomēr vēl arvien tur tā izpausme ir tajā salīdzinošajā brīvajā pantā, un viņam arī ir sava forma tieši rindu skaitā. Ļoti bieži tieši rindu skaits arī ir tas, kurš pasaka to brīdi, kad ir jānoslēdzas dzejolim. Īstenībā to var arī apgūt, lasot citu autoru darbus. Tu tā kā savāc tādu vizuālu kolekciju, kā parasti izskatās dzejoļi, kurus raksta līdzīgi kāds autors man. Tā ir tā vadlīnija, kurai sekojot, visbiežāk tā arī ļoti loģiski noslēdzas.
Krišjānis Zeļģis: Parasti ir tāds pirmais impulss, kurš tad ir tāds kā melnraksta variants, bet, pēc tam pārlasot, tas dzejolis vienmēr uzlabojas. Jāsaka, ka man tā nelaime ir, ka es bieži savu dzeju pat vairākus gadus pēc tam skatos, un man ir sajūta, ka tur kaut ko var izmainīt un uzlabot. Bet, protams, kad darbs jau ir nodrukāts, tur neko vairs nevar darīt, un droši vien labi, ka tā, jo nav teikts, ka tas vienmēr palīdz. Es jau arī pats kā autors mainos, un līdz ar to man gribas to tekstu no šī brīža, tagadnes, perspektīvas ietekmēt, kas droši vien nav vajadzīgs.
Vai ir lietas, ko tu par sevi uzzini tikai pēc dzejoļu krājuma iznākšanas?
Toms Treibergs: Man bija ļoti jauks gadījums, kad es biju Vācijā un iepazinos ar savu tulkotāju, kas atdzejoja manus darbus, un viņa pastāstīja, ka viņai arī ir dzejolis par vienu sievieti vārdā Emma Hauka, kurai es esmu veltījis dzejoli krājumā "Biezoknis". Tā bija sieviete, kurai bija jāārstējas psihiatriskajā klīnikā, un viņa rakstīja savam vīram ļoti daudz vēstuļu, bet tajās vēstulēs lielākoties bija tikai viens vārds – nāc pie manis, nāc, nāc, nāc. Jā, šī atdzejotāja parādīja arī savu dzejoli par šo sievieti, un tad man bija tāda sajūta, ka, pateicoties šai sakritībai, es arī esmu satvēris kaut kādu to pasaules elpu, ja tā var teikt, jo nevar noliegt, ka rakstniecības sākumā viss jau ir ļoti koncentrēti tam burbulim, kas ir šeit. Pirmkārt, tā ir Rīga, otrkārt, varbūt vēl kādas pilsētas, kurās dzeja tiek ļoti mīlēta. Bet tad, kad tu saproti, ka tev ir kaut kādi impulsi, kas saskan arī ar cilvēkiem vairāku tūkstošu kilometru attālumā, nu, tad tā bija tāda jauka apjauta.
Krišjānis Zeļģis: Varbūt tu atceries, ka arī man ir dzejolis, veltīts Haukai. Tas bija no izstādes vienas, ja nemaldos, Londonā. Man liekas, ka "Skaistuma klātbūtnē" viņš ir. Bet mums tā ir gadījies arī iepriekš. Bija tas dzejolis par biezpienmeitenīti no ļoti senas pagātnes, kad mums abiem bija impulss un katrs skrēja uz savu istabu rakstīt. Tā kā tā mēdz gadīties.
Toms Treibergs: Jā, jo mums jau tā kultūras telpa ir viena, bet katram ir tā sava virzība, kur to impulsu aizstiept.
Vai ir kāds dzejnieks, kurš tu vēlētos būt?
Krišjānis Zeļģis: Dzejnieki lielākoties ir tādi, man liekas, nelaimīgi un pašdestruktīvi. Es mēģinu tagad iztēloties tādu priecīgo, laimīgo dzejnieku. Nē, nu tā nav. Tas pats Ziedonis, manuprāt, ir pozitīvs cilvēks. Bet, jā, bieži vien tur nāk klāt tāds diezgan smags kaut kāds liktenis. Es laikam neesmu īsti tā vēlējies būt cits dzejnieks. Es varbūt šad un tad vēlos, kad kāds uzraksta ļoti labu dzejoli… Man ir tāds – sasodīts, šis ir tik labi, kāpēc es nevaru tādu uzrakstīt? Nu tā ir bijis, protams, arī ar godājamo Treiberga kungu, bet tā, ka pilnībā kā persona, kā cilvēks, nē, es domāju, ka nē.
Toms Treibergs: Nu, ja man jāiekāpj šajās svešajās kurpēs kaut vai spēles nolūkos, es domāju, ka gribētu būt Ezra Paunds, jo, pirmkārt, viņš nodzīvoja līdz sirmam vecumam. Otrkārt, man ļoti patīk tā viņa māja, kurā viņš mitinājās, kas izskatījās pēc tāda hobita namiņa, kurš bišķiņ sajucis prātā. Bet arī tas, ko Paunds ir uzstājis par to, kādai ir jābūt valodai un kādai ir jābūt dzejas nozīmei… Es gribētu to viņa šerpumu un mugurkaulu tajā ziņā.
Vai tavas drēbes liecina par to, ka tu esi dzejnieks?
Krišjānis Zeļģis: Stipri šaubos. Tas, protams, ir arī jautājums par to, ko tas nozīmē, un katram tas kaut ko citu nozīmē.
Toms Treibergs: Bet mums, atceries, savulaik bija tā mode ar tām plecu somām. Tādas lenšu somas bija pār vienu plecu.
Krišjānis Zeļģis: Tā, manuprāt, bija tāda ļoti lokāla parādība. Nu, plecu somas, protams, nav nekas neparasts, bet vispār tādas bija daudziem dzejniekiem. Atceros, Martam Pujātam bija tāda plecu soma.
Toms Treibergs: Svenam Kuzminam.
Krišjānis Zeļģis: Kārlim Vērdiņam.
Toms Treibergs: Es tiešām domāju, ka tās somas mums vienu brīdi bija kā tāda atpazīstamības zīme.
