Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Pirms bulvāru loka pamanīju jaunizveidotu pilsētas dārzu, kura agrāk te nebija. Koki vēl mazi, bet miskantes jau sakuplojušas; mākslīgajā strautā čaloja ūdens. Dārzu no jaunbūvēm šķīra metāla žogs, pie kura bija piestiprināta gara fotoplakātu virkne. Gluži kā lielie fotoplakāti pie Luksemburgas dārza restotā žoga Parīzē.
Es pievērsu uzmanību fotogrāfijā redzamajam sievietes tēlam – gudra, reljefa seja, liels deguns, pirksti, kas tur papīra lapu – Vislava Šimborska, 100 gadu. Nākamajā fotogrāfijā viņa sēdēja bērnu ratiņos aukļu un guvernanšu ieskauta, tad tēvam klēpi uz terases.
Fotogrāfiju retrospekcija aizveda pie bērnības sejas, kurā bija ierakstīts, kas viņa kārdeiz būs – Nobela prēmijas laureāte. Redzošas acis, augsta piere, viegls smaids.
Tālākās fotogrāfijas rādīja jaunības ainas – kustībā esošas figūras uz Parīzes ielu fona. Blakus viņai arvien bija tādi paši enerģiski, viegli tērpti un slaidi cilvēki. Nobela laureāte – es apstājos un mēģināju minēt disciplīnu. Fizika? Ķīmija? Acu priekšā uzpeldēja Tartu muzejā reiz redzētā slavenu sieviešu zinātnieču fotogrāfiju galerija, bet nevarēju atcerēties uzvārdus, un arī viņu sasniegumi bija izplēnējuši atmiņā.
Būt sievietei Nobela laureātei kaut ko nozīmē. Tikai 65 sievietes saņēmušas šo atzinību, kamēr vīriešu ir vairāk nekā 900. Sievietēm to parasti piešķir literatūrā vai miera jomā.
Pie nākamās fotogrāfijas bija virsraksts "Literārās spēles", bet aiznākamā atkal visu sajauca, jo tur bija rakstīts "kopā ar Kornelu" – vīrietis un sieviete stāvēja, ar plaukstām atspiedušies pret apaļu galdu, noliekušies viens pret otru, un smaidīja. Pazibēja alūzija – Kornela Universitāte Ņujorkā, tātad tomēr fizika vai medicīna. Vēlāk noskaidroju, ka Kornels bija viņas dzīvesdraugs, bet Nobela prēmiju viņa saņēmusi literatūrā 1996. gadā.
Kornelam veltīts viens no Šimborskas pazīstamākajiem dzejoļiem "Kaķis tukšā dzīvoklī", kas Ulda Bērziņa atdzejojumā skan šādi:
Nomirt – to kaķim nedrīkst nodarīt.
Ko kaķis lai iesāk
tukšā dzīvoklī.
Vai rāpties sienās.
Trīties starp mēbelēm.
It kā nekas nebūtu mainījies,
tomēr viss nomainīts.
It kā nekas nebūtu pārvietots,
bet viss citā vietā.
Un naktīs lampa vairs nedeg.
Vislava Šimborska (Wislawa Szymborska, 1923-2012) Krakovā nodzīvoja visu mūžu, un uz jautājumu, kāpēc sarakstījusi tik maz dzejoļu, atbildēja: "Man ir papīrgrozs."
Nākot atpakaļ no muzeja, vēlreiz izeju cauri dārzam. Pēdējais plakāts ir liela fotogrāfija – daudz cilvēku, februāra sniegs lielām pārslām. Izskatās pēc pilsētas laukuma, bet ir kapsēta. Šimborskas bēres. Dzejnieks nerada kontekstu, dzejnieks nerada reliģiju un netēlo pravieti. Visas pielīdzināšanas ir nevietā. Dzejnieku vajag ieraudzīt viņa dzejolī.
Piemēram, "1973. gada 16. maijā".
Viens no daudzajiem datumiem,
kas man vairs neizsaka neko.
Lieliem dzejniekiem varbūt piedienētu būt apglabātiem pilsētas laukumā.
Šimborskas dzeja turpinās arī nākamajā pilsētas rajonā, kur kādreiz atradās radošais kvartāls, darbojās jocīgi biznesi, rosījās tetovēti cilvēki un bija pilns ar jauniešiem. Tagad kvartāls ir slēgts, to pārpirkuši attīstītāji. Taču uz būvlaukumam apjoztā žoga grafiti stilā uzrakstītas Šimborskas varbūt slavenākās dzejas rindas – vispirms poļu, tad angļu, tad ukraiņu un tālāk arī citās valodās. Latviski es tās tulkotu:
Prieks rakstīt.
Spēks saglabāt.
Mirstīgās rokas atriebība.
