Ļuba Jakimčuka raidījumā runā savā dzimtajā – ukraiņu valodā. Tulko atdzejotāja un tulkotāja Māra Poļakova.
Ukraiņu dzejnieces Ļubas Jakimčukas dzīvi neatgriezeniski ir ietekmējis Krievijas izraisītais karš Ukrainā. Viņa ir no Luhanskas apgabala, un tur, kā dzejniece uzsver, karš ilgst jau desmit gadus. Jau 2014. gadā viņa bija spiesta doties projām no mājām okupētajā Luhanskas apgabalā, un šī pieredze ir klātesoša viņas radošajā darbībā.
"Šis nav kara trešais gads. Karš sākās 2014. gadā. Mana pilsēta ir okupēta kopš tā laika, un kopš 2015. gada manā mājā dzīvo krievu kaujinieks. Man ir pilnīgi skaidrs, ka šis karš iet 10. gadu," uzsver Jakimčuka.
Dzejniece joprojām dzīvo Ukrainā, bet ik pa laikam dodas ārpus tās, lai stāstītu par savu dzeju, un šajās dienās viesojas Latvijā.
"Tagad es jau esmu pie tā pieradusi, bet, kad sākās pilna apmēra karš, tas man šķita diezgan savādi – it kā es no vienas pasaules pārvietotos un pārceltos uz kādu citu, pilnīgi paralēlu pasauli. Dzīvi, kuru mēs tagad dzīvojam Ukrainā, mēs esam sākuši saukt par "jauno normālo". Tas nozīmē, ka visas tās dīvainās lietas, kas notiek, teiksim, tas, ka nav elektrības, ka elektrība ir četras–sešas stundas diennaktī, vai tas, ka skan sirēnas, pie tā visa mēs esam pieraduši un zinām, kas mums ir jādara, kad tas notiek, un vienkārši to darām," stāsta Jakimčuka.
Vecā dzīve dzejniecei un daudziem citiem Ukrainas iedzīvotājiem šķiet kaut kas tāls, jo "jaunais normālais" dzīvesveids jau ir kļuvis tik pierasts. Jakimčuka atzīst, ka cilvēki citās valstīs nesaprot, kā Ukrainā rit ikdiena.
"Viņiem šķiet, ka mēs Ukrainā visu laiku esam bēdīgi, ka viss ir slēgts, ka nekas nenotiek. Patiesībā ir gandrīz vai otrādi. Darbojas grāmatnīcas, cilvēki ļoti daudz pērk un lasa grāmatas, darbojas restorāni, nav iespējams dabūt biļetes uz teātriem. Ir visvisāda liela aktivitāte," stāsta Jakimčuka.
Sevišķi pieaudzis pieprasījums pēc grāmatām un dzejas. Par spīti ekonomiskajām un cita veida grūtībām, atveras pat jaunas grāmatnīcas. Arvien spēcīgāk tiek izjusts savas valodas spēks un nozīme.
"Kara laikā valodai ir citas funkcijas nekā līdz šim. Valoda ir kā robeža šobrīd. Arī kā ierocis.
Kad karš sākās, karavīri blokposteņos kā pazīšanās zīmi izmantoja vārdu, kurš līdz tam bija zināms tikai filologiem – vārdu, kas apzīmē vienu konkrētu baltmaizes veidu. Karavīri blokposteņos lika izrunāt šo vārdu, un krievi no Krievijas šo vārdu nespēj izrunāt, kurpretī ukraiņi – gan tie, kas runā ukrainiski, gan tie, kas ir no rusofonām ģimenēm – to izrunā bez grūtībām. Tā ar vienu vārdu varēja saprast, vai cilvēks ir vai nav krievu diversants," stāsta dzejniece.
Tāpat līdz ar pilna mēroga kara sākumu Ukrainā sākās arī jauns vilnis pāriešanai no krievu valodas uz ukraiņu valodu. Līdz šim krieviski runājošie ukraiņi sadzīvē un citur sāka pāriet uz ukraiņu valodu.
"Šī atbrīvošanās no krievu valodas notika ļoti lielā mērā, jo krievu valoda mums izraisīja fizisku nelabumu. Tā asociējas tikai ar ienaidniekiem un uzbrucējiem, tāpēc reāli fiziski bija nelabi, to dzirdot," atzīst Jakimčuka.
Atšķirībā no 2014. gada, kad karš ietekmēja četrus miljonus Donbasā dzīvojošo ukraiņu, šobrīd to, kas ir karš, zina pilnīgi katrs ukrainis, uzsver dzejniece.
"Nav nevienas ģimenes, kurā nebūtu kāds cilvēks zaudēts – kritis vai armijā kāds no radiem vai no draugiem.
Kara pieredze šobrīd ir visiem. Karš ir mainījis un turpina mainīt sabiedrību. Tā sāk sevi no jauna apzināties, apjēgt no jauna, un te milzīga nozīme ir kultūrai," norāda Jakimčuka.
Tikmēr Rietumu pasaulē izpratne par to, ko patiesībā nozīmē karš, attīstās lēnāk, nekā ukraiņiem tas ir nepieciešams, bet Jakimčuka rietumniekus pie tā nevaino.
"Mēs saprotam, ka cilvēkiem ir dažāda pieredze, un realitāti lielākoties var saprast tikai katrs caur savu pieredzi. Otra lieta ir tāda, ka vismaz pēdējos trīs gadsimtus ukraiņu stāstu ir stāstījuši krievi. Pasaule par Ukrainu zināja no krieviem. Tikai tagad ukraiņi pārstāj būt objekti šajā stāstā un kļūst par subjektiem – stāsta paši savu vēsturi, paši stāsta savu stāstu, iegūst balsi. Un tikai tagad viņus sāk uzklausīt. Protams, tas ir ilgs process – pasaules dekolonizēšana no Krievijas versijas par Ukrainu," viņa spriež.
Līdz ar to Jakimčuka uzsver, ka ukraiņu dzejniekiem un rakstniekiem ir jābūt atbildīgiem par to, ko viņi runā un rada – stāstos, ko viņi stāsta, ir jābūt cerībai.
"Nedrīkst runāt bezcerīgi. Nedrīkst neatstāt cilvēkiem cerību. Tā ir vienkārša drošības tehnika kara laikā. Pienākums netraumatizēt lasītājus gan Ukrainā, gan ārzemēs.
Ir vajadzīgs līdzsvars starp to, kas ir, un cerību. Cerībai vienmēr ir jāatstāj vieta. Jo patiesībā darbs, kas ir priekšā, būs liels – būs ne tikai jāuzvar karā, bet jāpārbūvē pasaule, visa Eiropas politika. Tādēļ tiešām ir vajadzīga cerība par to, ka būs citādi, būs labāk," pauž Jakimčuka.
Svētdien, 7. jūlijā, pulksten 18.00 brīvdabas mākslas telpā "Savvaļa" notiks Ļubas Jakimčukas, mūziķes Latvītes Cirses un tulkotājas Māras Poļakovas literāri skanisks priekšnesums "Donbasa aprikozes Savvaļā", kuru papildinās mūziķa un dzejnieka Aleksandra Barona uzstāšanās.
