Pirmais atteikums, pirmā publikācija, pirmais kongress
Elīna Vendija Rībena: Sākšu ar sensacionālu jautājumu. Veicot par tevi izpēti internetā, redzēju daudzus ziņu rakstus ar tekstu "viņa sadedzināja savus pirmos manuskriptus". Es tev nejautāšu, kāpēc. Mani vairāk interesē – kā tas bija? Kad iztēlojos piecpadsmit, sešpadsmit gadus vecu cilvēku šādā situācijā, tas šķiet ļoti dramatiski. Vai tu atceries, kā tas notika?
Ērika Bērziņa: Es biju ļoti vīlusies, ka, iesniedzot dzejoļus "Aicinājumā", man pateica, ka atlasi tie nav izturējuši. Domāju – bāc, viss, ko esmu rakstījusi, ir galīgākais… Tajā laikā es biju ļoti stilīga, man mājās bija rakstāmmašīna "Ērika", uz kuras es drukāju savus dzejoļus. Mums mājās bija krāsns apkure. Es paņēmu šo kaudzīti ar dzejoļiem un iemetu krāsnī sadegt.
Māra Ulme: Cik skaisti.
Elīna Vendija Rībena: Man vienmēr ir bijusi šī fantāzija, tas šķiet tik romantiski – sadedzināt savus pēdējos manuskriptus vai savu labāko sniegumu, jo "pasaule šo nav pelnījusi".
Māra Ulme: Jā, izdzēst dokumentu datorā nav tik…
Ērika Bērziņa: Mūsdienās tas ir daudz vieglāk, jā.
Elīna Vendija Rībena: Man gan patīk tā doma par skatīšanos liesmās, par plīvojošiem papīra gabaliņiem ar vārdiem uz tiem…
Ērika Bērziņa: Nu, to es tā neatceros, nevajag jau tik ļoti to sakāpināt. (smejas) Bet jūs varat to izmēģināt – es joprojām dzīvoju dzīvoklī ar malkas apkuri, un mēs drīz jau sāksim kurināšanas sezonu.
Māra Ulme: Gribētos dzirdēt vairāk par taviem pirmajiem soļiem dzejā – kā tu nonāci līdz tam, ka sāki rakstīt, lai tev būtu šis manuskripts, ko sadedzināt?
Elīna Vendija Rībena: Saprotu, ka tu raksti jau no bērnības, kā tu esi minējusi citās intervijās. Vai tā ir, vai tu to atceries?
Ērika Bērziņa: Jā, es ļoti labi atceros. Man bija desmit gadi, vasaras es pavadīju laukos, pie vecmāmiņas. Vakaros man bija jādodas uz dārzu aizvērt tomātu būdu. Ejot caur pļavu, man galvā ieskanējās dzejolītis. Es ātri aizskrēju uz mājām, lai to pierakstītu. Tajā vasarā es uzrakstīju kādus sešus dzejoļus. Paldies manam brālēnam Jānim Dubultam, kurš tos paņēma un uzreiz izdeva mazu grāmatiņu. Nu, tādu – ar piecām lapaspusītēm.
Viņam gan patika arī mani kaitināt, un viņš uzstāja, ka nepieciešama arī biogrāfija un pseidonīms. Es neko nevarēju izdomāt. Tajā laikā es biju apaļīga un viņš man uzlika pseidonīmu "Ērika Punce". (smejas) Bet nu – grāmatas beigās bija uzlīmēta mana fotogrāfija, izgriezta no ģimenes kopbildes, un uzrakstīta biogrāfija: Ērika mācās trešajā klasē, jau ilgāku laiku (visu šo vasaru) raksta dzejoļus.
Es turpināju rakstīt arī pēc tam, kad mani bija atšuvis "Aicinājums".
Atskatoties atpakaļ, domāju, ka tas ir labi, ka es nepadevos. Tas ir pilnīgi normāli, ka ne jau uzreiz tu nonāc tajā slavas saulītē.
Tad pienāca 2000. gadu sākums. Biju kādās viesībās, kur satiku Rimantu Ziedoni – Imanta Ziedoņa dēlu. Tolaik viņš strādāja žurnālā "Karogs", atbildot tieši par dzeju. Vienā brīdī es ļoti kautrīgi viņam prasīju, vai varbūt nevaru atsūtīt viņam savus dzejoļus paskatīties… Pagāja kāds laiks, un es saņēmu ziņu: Labi! Mēs publicēsim. Un tas bija…
Elīna Vendija Rībena: "Karogā"!
Ērika Bērziņa: Iedomājaties, jā! "Karogs" tajos laikos bija galvenais literārais medijs. Atceros, ka par šo pirmo publikāciju es arī pirmo reizi mūžā saņēmu honorāru – septiņdesmit latus.
Te man jāizstāsta vēl viena situācija. Pēc tam sākās tāds lavīnas efekts. Dzejoļus bija izlasījis Māris Čaklais, viņam tie ļoti iepatikās. Pēc kāda laika viņš mani uzaicināja uz Rakstnieku savienības kongresu. Tolaik tā notika Kongresa namā uz lielās skatuves. Es tajā laikā vēl nebiju Rakstnieku savienībā, protams. Tad pasākumā teica, ka vēlas iepazīstināt ar jaunajiem talantiem. Atceros, ka man bija gara, stilīga kleita mugurā un pilnīgi jaunas augstpapēdenes. Melnas, samtīgas. Es šausmīgi skrēju uz to pasākumu, un man bija nenormāli noberztas kājas, šķiet, pēdējos metrus es noskrēju basa, bet uz skatuves, protams, kāpu kurpēs.
Elīna Vendija Rībena: Ārprāts, tas man atgādina – kad pagājušajā gadā man bija jāiet uz Rakstnieku savienības kongresu saņemt ziedus un rokasspiedienu par uzņemšanu biedru sarakstos, tad es arī kā reiz nopirku jaunas, melnas, samtīgas augstpapēžu kurpes. Es ikdienā nekad nevalkāju augstpapēžu kurpes.
Māra Ulme: Jā, es to atceros, tev bija riktīgi augstas kurpes.
Ērika Bērziņa: Bet lūk, kaut kas ir ar tām kurpēm, vai ne.
Elīna Vendija Rībena: Varbūt tā ir tāda no pagātnes ieēdusies sajūta – smalki pasākumi, uz tiem jāvelk smalkas kurpes.
Māra Ulme: Dzeja un kongress prasa upurus.
"Cosmopolitan" un "Mans mazais"
Elīna Vendija Rībena: Runājot par papēžiem – redzējām, ka esi strādājusi "Cosmopolitan", bet pēcāk "Mans mazais" izdevumā, kas mums šķita ļoti plaša spektra žurnālistika. Ko tu darīji "Cosmopolitan"? Tas jau tāds pikants žurnāls.
Ērika Bērziņa: Man ir tāds labs joks par visu šo te. Īstenībā mana pirmā darbavieta bija "Latvijas enciklopēdija", kas ielika labus pamatus izteikties īsi un koncentrēti. Varat teikt paldies, ka es dzejoļus nerakstu, izmantojot enciklopēdijā pieņemtos saīsinājumus. (smejas)
Atgriežoties pie žurnāliem – mani uzaicināja būt par literāro redaktori žurnālā "Cosmopolitan". Kādu brīdi es strādāju paralēli gan enciklopēdijā, gan žurnālā, bet tad sapratu, ka tā ir pārāk liela slodze. Pēc pāris gadiem es atgriezos, nu jau kā viena no redaktorēm žurnālā "Cosmopolitan".
Man ir tāds joks: "Cosmopolitan" es uzzināju, kā tikt pie bērniem. "Mans mazais" es rakstu un stāstu, ko darīt ar bērniem. Es strādāju arī žurnālā "Pūcīte", kas ir žurnāls tieši maziem bērniem, lai viņi varētu visu ko iemācīties.
Nu, atzīšos, ka strādāju arī žurnālā "Ievas veselība", un tur jau mēs, kā saka, tuvojamies veselības problēmām… Lūk, kā pēdējo posmu es redzu, ka man vajadzētu strādāt kādā kapu avīzē. (smejas)
Vienu brīdi tāda iznāca, bet diemžēl vairs ne.
Elīna Vendija Rībena: Es ceru, ka Valters Dakša šo klausās.
Māra Ulme: Domāju, ka visas šīs pieredzes viennozīmīgi tikai un vienīgi bagātina kāda cilvēka mūžu.
Ērika Bērziņa: Es gan ceru, ka man vēl viņš nav galā. (smejas)
"Atsūti taču tos dzejoļus!"
Elīna Vendija Rībena: Tev ir iznākuši četri krājumi, vismaz tā rakstīts Literatura.lv.
Ērika Bērziņa: Paga, paga… vispār jau trīs.
Elīna Vendija Rībena: Ir "Ziemeļu lapsa" 2005., "Ardievas Bohēmai" 2023. gadā, "Mammas dzejoļi", 2020. gads… un vēl viens…
Ērika Bērziņa: Jā, "Garās pupas" almanahos es publicējos. Grāmatas pagaidām ir trīs. Nav ļoti daudz tik daudzu gadu gaitā. Es esmu mazrakstītāja. Rakstu maz, pa vidu vēl piedzima trīs bērni. Nu, tāds sīkums. (smejas) Nav tik viegli tai radošajai daiļradei ļauties.
Lai gan, protams, ir ļoti daudzas dzejnieces, kuras ir mammas un kuras var brīnišķīgi to visu apvienot. Man tas neizdevās.
Atzīšos gan, ka "Ardievas bohēmai" diezgan ilgi nostāvēja, kā agrāk mēdza sacīt, rakstāmgalda atvilktnē. Es vienkārši nevarēju saņemties tam procesam – meklēt izdevēju, redaktoru… Galu galā viss notika ļoti harmoniski.
Atceros, kā mēs kopā ar brīnišķigo dzejnieku, "Orbītas" pārstāvi un aktīvu dalībnieku Semjonu Haņinu plānojām vienu no "Ceļojumiem ar dzejniekiem", un es viņam ieminējos, ka man jau labu laiku ir gandrīz gatava grāmata. Vaicāju – varbūt es varu ar "Orbītu" sadarboties? Viņš teica: "Nu atsūti man tos tekstus!" Kādus divus gadus es viņam tos nesūtīju. (smejas)
Es vēl biju ierunājusies Kārlim Vērdiņam, ka varbūt viņš varētu būt mana krājuma redaktors, bet arī neko viņam neaizsūtīju. Tad, 2023. gada pašā sākumā, Kārlis man teica: "Atsūti taču tos dzejoļus!" Tā tas viss aizgāja.
Es pat nesaprotu, kāpēc tik ilgi bremzēju. Varbūt vajadzēja nogaidīt. Reizēm ir labi ļaut dzejolim padzīvoties, izturēt paša autora cenzūru.
Māra Ulme: Es ļoti piekrītu. Man nupat sanāca pabeigt pirmo krājumu…
Ērika Bērziņa: Apsveicu!
Māra Ulme: Paldies, paldies, tas bija briesmīgi. (smejas)
Ērika Bērziņa: Kāpēc?
Māra Ulme: Man liekas, ka kaut kādā brīdī es sapratu, kas es esmu…un tad piepeši es atkal nemaz nesapratu, kas es esmu. Kaut kas tur notika. Bet tur pierādījās tas, ka ir jāiztur pašam sevi. Man šķiet, ka ir atšķirība starp dzejniekiem, kas raksta ļoti daudz, un tiem, kas raksta mazāk. Sākumā es rakstīju ļoti daudz. Mēs ar Elīnu Vendiju rakstījām katru reizi, kad tikāmies, un tas bija bieži, rakstījām arī vienas un sūtījām viena otrai apskatīšanai jaunas kopas ik pārnedēļu.
Nesen es runāju ar Lauri Veipu par to, ka tagad es rakstu salīdzinoši maz, bet man nav tik daudz izmetamo dzejoļu, un viņš teica, ka, mūs pirmo reizi satiekot, viņam licies, ka mums vajadzētu nomierināties.
Ērika Bērziņa: Īstenībā jau man arī, kad man bija gadi divdesmit, sanāca ļoti daudz rakstīt. Man vienmēr bija līdzi blociņi, un tad kaut kādās ballītēs es visu ko sarakstīju, un no rīta skatījos, kas tad tur automātiskajā rakstībā tapis… No tiem dzejoļiem ļoti maz kas iegāja manā pirmajā krājumā.
Tagad es netērēju laiku tam, lai no uzrakstītā izdzēstu astoņdesmit procentus darba.
Elīna Vendija Rībena: Es saredzu, ka to steigu jaunības vecumā ietekmē tā dedzīgā sajūta, ka "man vajag paspēt, man vajag tikt iekšā, tikt starp rakstniekiem". Šķiet, ka ir ļoti maz laika, ļoti daudz jāpaspēj uzrakstīt. Iztēlojos, ka, dzīvojot ilgāk un nenomirstot, tu sāc justies tā, ka laika ir mazliet vairāk, nekā sākumā šķitis. Es varu ļaut šiem dzejoļiem mēnesi, divus pastāvēt. Tas nav uzreiz jāpublicē.
Ērika Bērziņa: Redzi, arī ar to publicēšanu ir pilnīgi cits stāsts. Agrāk tu tur, nezinu, saņēmies un kādam nolasīji priekšā. Tagad tu vari tos vienkārši ielikt feisbukā, dabūt laikus, komentus, ja kaut kas skan ne tā – izdzēs, izlabo. Tas viss notiek ātri. Tu uzreiz arī tiec pie atgriezeniskās saites, ko agrāk… Nu, tev nopublicē dzejoļus žurnālā "Karogs", bet tāpēc vien jau tev nesūtīja cilvēki vēstules, nezvanīja uz mājām, lai pateiktu: "Jā, ļoti interesanti dzejoļi, izlasīju un lieku laiku."
Elīna Vendija Rībena: Tā publicēšanās feisbukā, manuprāt, palīdz arī pierast sevi izrādīt. Atgriežoties pie tevis, Ērika Bērziņa.
Ērika Bērziņa: Jā. (smejas) Es esmu šeit.
"Būt LaLiGaBas žūrijā ir liels izaicinājums"
Elīna Vendija Rībena: Tu esi darbojusies Latvijas literatūras gada balvas ekspertu komisijā. Mani ļoti interesēja – kā kļūst par ekspertu un ko eksperts dara?
Ērika Bērziņa: Tas ir pavisam vienkārši. Tev piezvana vai uzraksta e-pastu un prasa: "Vai tu būtu gatava būt LaLiGaBas žūrijā?"
Elīna Vendija Rībena: Ko tu tādu labu biji sastrādājusi, ka tev tā piezvanīja?
Ērika Bērziņa: Īstenībā es LaLiGaBa žūrijā pirmo reizi biju pirms gadiem divpadsmit. Tā bija mana pirmā pieredze. Tagad mani uzaicināja vēlreiz. Domāju, ka tas tādēļ, ka es šajos dzejas procesos esmu iesaistīta ne tikai kā dzejniece, bet arī kā procesu virzītāja vairāk nekā divdesmit gadus.
Būt LaLiGaBa žūrijā ir ļoti liels izaicinājums, jo ir jāizlasa ļoti daudz grāmatu. Tajā pat laikā tas ir ļoti brīnišķīgi.
Elīna Vendija Rībena: Cik daudz grāmatu?
Ērika Bērziņa: Nu, ļoti daudz… vairāki desmiti.
Māra Ulme: Katrai nominācijai katrs nominants, vai ne?
Ērika Bērziņa: Ja nemaldos, tās bija kādas sešdesmit grāmatas. Te es varu piebilst, ka šobrīd Dzejas dienām man ir jāizlasa tikai divdesmit divi dzejoļu krājumi, jo tieši tik daudz dzejoļu krājumi ir pieteikti šī gada dzejas dienu balvai. Žūrija jau strādā, es tur esmu kopā ar Agiju Ābiķi un Andreju Vīksnu. Nākamnedēļ [saruna notiek 24. augustā, – red.] mēs jau pieņemsim balsojumu, un 30. augustā tiks paziņoti šī gada Dzejas dienu nominanti.
Elīna Vendija Rībena: Kad notiek apbalvošana?
Ērika Bērziņa: Piecpadsmitajā septembrī. Parasti mēs balvas pasniedzam dzejas dienu oficiālajā noslēgumā. Šogad arī tā būs.
Elīna Vendija Rībena: Man lapiņā tieši bija jautājums saistībā ar to, ka tu esi Dzejas dienu padomē. Tas tāds divdaļīgs jautājums: ko tu tur dari, pirmkārt?
Ērika Bērziņa: Jā, un otrā daļa – kāpēc tu tur esi?
"Es ļoti gaidu brīdi, kad mēs varēsim uzlikt arī saukli "Dzeja uzvar""
Elīna Vendija Rībena: Nē, nē, mēs zinām, kāpēc tu tur esi – jo tu esi forša un talantīga. Nē, ko tu tur dari un kāpēc "Dzeja dejo"?
Ērika Bērziņa: Jā, tie tiešām ir divi dažādi jautājumi. Dzejas dienu padome, ja es nemaldos, tika izveidota pirms pieciem sešiem gadiem, lai atvieglotu kuratoru darbu, kā arī Dzejas dienu lielās kuratores darbu. Mēs esam tur vairāki dzejnieki, kuri spriež par pasākumiem – kur tie noritēs, kas viņus vadīs, kas notiek ar telpām… Tas ir pietiekami liels festivāls oficiālajā programmā. Oficiālā programma nozīmē, ka tie ir pasākumi, kuros ir iesaistījusies arī Rakstnieku savienība, un šajā programmā ir divdesmit viens pasākums. Tāpēc ir vajadzīgas vairākas galvas, ko salikt kopā, lai visus šos procesus kūrētu.
Kāpēc "Dzeja dejo"? Pāris gadus mēs jau esam tādi stilīgi un liekam dzejai visu ko darīt. Tad dzeja elpo, tad dzeja var, dzeja dziedē…
Es ļoti gaidu brīdi, kad mēs varēsim uzlikt arī saukli "Dzeja uzvar". Pašas varat iedomāties, kādēļ. Ceram, ka to mēs varēsim uzlikt jau drīz.
Dzeja dejo? Nu, patiesībā jau dzeja dejo. Klausoties dzeju, mēs varam dejot, lasot dzeju rindiņas, dejo mūsu prātā… tur katrs var kaut ko savu paņemt. Tas ir tāds atvērts jēdziens. Katrs var padomāt, kā viņā dzeja dejo. Varbūt viņa nedejo. Varbūt dzeja dzied.
Māra Ulme: Man tas momentāli saistījās ar to, ka man ļoti grūtos brīžos palīdz dzeja, un to neseno pētījumu, kurā tika noskaidrots, ka dejošana ir visefektīvākais fiziskās kustības līdzeklis, kas palīdz pret depresiju. Izdalās kaut kādas labās vielas…
Ērika Bērziņa: Endorfīni.
Māra Ulme: Jā, endorfīni, un cilvēki jūtas daudz priecīgāki, kad viņi ir padejojuši. Manuprāt, tā bieži notiek arī pēc laba dzejoļa. Tu iekšēji jūties nedaudz padancināts. Tu esi mainījis vietu.
Elīna Vendija Rībena: Man arī dzeja saistās ar tādu kā atklāšanos - atklāšanos sev un citiem. Lasīt dzeju skaļi cilvēkiem – tajā ir kaut kas… atbruņojošs. Protams, ir visādas dzejas, bet tomēr – pateikt vairākiem, varbūt pat nepazīstamiem cilvēkiem to, ko tu esi pateicis tikai sev… Dejošana man saistās ar to pašu.
Māra Ulme: Kāpēc, tavuprāt, mums notiek Dzejas dienas? Kāpēc latvieši tik ļoti mīl to dzeju? Es nezinu, vai citur galvaspilsētā… Nesen Lietuvā notika aukstās zupas festivāls. Mums savukārt ir Dzejas dienas. Man liekas, ļoti unikāli, jo viņi notiek visā pilsētā, visā Latvijā.
Ērika Bērziņa: Patiesībā dažādi dzejas pasākumi notiek arī citur pasaulē, bet es nedomāju, ka tas ir tik vērienīgi kā pie mums, Latvijā. Šī oficiālā programma ir no pirmā līdz piecpadsmitajam septembrim, bet īstenībā jau visu septembri notiek un notiks visdažādākie pasākumi visās Latvijas malās.
Es arī brīnos par to, cik tā ir noturīga tradīcija. Varētu jau it kā teikt, ka tas ir kaut kāds Padomju laika mantojums, kas mums nav vajadzīgs, kam to vajag. Reizēm, kad tu esi tajā literārajā vidē, ir sajūta, ka mums ir tik daudz rakstnieku, tik daudz dzejnieku, un visi viņus tā mīl. Tad tu nonāc kādā citā burbulī, kur cilvēki var nosaukt tikai trīs dzejniekus – Raini, Ojāru Vācieti un Imantu Ziedoni. Paldies, ka viņi zin šos dzejniekus, jo no skolas laika viņi neko citu neatcerās. Viņiem tā dzeja ir riebusies, un viņi nemaz nezin, kas notiek tagad – ka dzeja iegūst citu skanējumu, citu piepildījumu, citas pasniegšanas formas.
Es rīkoju "Ceļojumu ar dzejniekiem" jau ļoti daudzus gadus. Vienu brīdi bija tendence skolotājām sūtīt skolēnus obligāti apmeklēt kādu no Dzejas dienu pasākumiem. Tev ierodas uz pasākumu kādi trīsdesmit pieci garlaikoti jaunieši, kas pļāpā lasījumu laikā un mēģina pa kluso aizšmaukt uzpīpēt… Esmu publiski teikusi: nevajag dzīt uz šiem pasākumiem, man nav vajadzīgas masas. Tas nav vajadzīgs.
Ir arī pozitīvā tendence. Ceļojumā pie manis klāt ir nākuši jaunieši, sakot, ka pirmajā gadā viņus skolotāja ir nosūtījusi uz šo pasākumu, bet tagad viņi nāk paši. Jo viņiem tas patīk.
Elīna Vendija Rībena: Kas notiek šajā ceļojumā?
Ērika Bērziņa: Ceļojums šogad notiek 7. septembrī. Ceļojums vienmēr notiek sestdienās. Šogad pulksten divpadsmitos mēs tiekamies Matīsa ielā pie ieejas Ziedoņdārzā. Ceļojums notiks jau divdesmit pirmo reizi. Iedomājaties… esmu veca kā pasaule. (smejas)
Šo gadu laikā mēs esam devušies uz dažādām Rīgas apkaimēm, kurās ikdienā tāpat vien mēs varbūt nenokļūtu. Piemēram, kaut kur pa Bolderāju, Kundziņsalu, Sarkandaugavu, Ziepniekkalnu. Ceļojumā vienmēr ir desmit pieturas punkti, katrā no šiem punktiem dzejnieks desmit minūtes lasa dzeju. Šogad mēs dosimies pa manām bērnības takām.
Ziedoņdārzs – bērnībā vecāki mani veda uz turieni pastaigāties. Turpat blakus ir Mūrnieku iela, kas ir netālu no manām bērnības mājām. Varu atklāt arī noslēpumu –
preses relīzē tika izsludināts, ka ceļojuma dalībnieki iegriezīsies kādas dzejnieces bērnības māju pagalmā. Tā būs mana mājiņa.
Varu vēl kādu interesantu niansi atklāt. Diezgan smieklīgu vispār. Man gribējās šajā pagalmā lasījumu rīkot pie šķūnīšiem, bet tos diemžēl nodedzināja, tāpēc tur būs brīnišķīga gruvešu kaudze. Varbūt tas ir simboliski ar vienu tādu aktu, kas tika veikts manās mājās. (smejas) Tas ir kulinārijas akts. Pirms teju divdesmit gadiem pie manis ciemos bija mīļais Kārlis Vērdiņš. Es tajā laikā biju veģetāriete. Pirms sākt atdoties bohēmai, mēs bijām nolēmuši uztaisīt kaut ko ēst.
Kārlis, neko ļaunu nedomādams, bija nopircis kādas trīsdesmit maziņas vistu sirsniņas. Bet es – veģetāriete… Tā nu viņš cepa tās vistu sirdis uz pannas un uzlika vāku, jo tās sirdis cepoties lēkāja – tā ir principā dzeja, kas dejo.
Man likās simboliski, ka Kārlis lasa dzeju tieši pie manas mājas. Varbūt mana mamma varēs uzcept kādas kotletītes. Ceļojuma laikā būs daudz interesantu stāstu, es vienmēr kaut ko cenšos pastāstīt.
Trešdaļgadsimta balva un citi svarīgi notikumi Dzejas dienās
Elīna Vendija Rībena: Kas vēl ir plānots šajās Dzejas dienās – kas ir tie pasākumi, kurus tu vēlētos izcelt?
Ērika Bērziņa: Vislabākais ceļš – visiem, kurus interesē dzeja un dažnedažādi pasākumi, iesaku ieskatīties Dzejas dienu mājaslapā, un tur pa datumiem ir sakārtoti visi pasākumi, kas notiek gan Rīgā, gan ārpus tās.
Tomēr šo to es vēlētos izcelt. (..) Vēlos izcelt mūsu ārzemju viesus, jo šis tomēr ir starptautisks pasākums. 6. septembrī būs somu dzejas vakars "Dzejas dienu somā somi". Brīnišķīgs nosaukums, kam savu pirkstu visdrīzāk pielicis Guntars Godiņš, kurš arī vadīs šo pasākumu. Tiks lasīti atdzejojumi, un mēs šajā pasākumā dzirdēsim arī divus somu dzejniekus — Heidi Ivari un Ville Hitenens.
Elīna Vendija Rībena: Viņi lasīs somiski?
Ērika Bērziņa: Viņi lasīs somiski. Guntars Godiņš savukārt lasīs latviski. 10. septembrī bārā "1983", Vagonu ielā 23, 19.00, mēs dzirdēsim ungāru dzejnieka Andrāša Gereviča dzejas lasījumu. Tur palīdzēs Ivars Šteinbergs. 13. septembrī notiks Baltijas dzejas vakars "Noasā". Tajā piedalīsies divi igauņu un divi lietuviešu dzejnieki.
Vēl interesanti – 8. septembrī "Noasā" būs latgaliešu dzejas vakars, kas varētu būt interesanti jauniešiem, kas nekad nav dzirdējuši latgaļu valodu. Bet 12. septembrī bārā "Č" notiks ļoti unikāls pasākums šajās Dzejas dienās, cerams, ka arī nākošajās. Tiks piešķirta trešdaļgadsimta balva. Kā jūs domājat, ko tas nozīmē?
Māra Ulme: Tas ir dzejniekiem, kuri izdevās pirms trīsdesmit gadiem?
Ērika Bērziņa: Nu jā, domu gājiens tev ir ļoti pareizs.
Māra Ulme: Varbūt tāpēc, ka es par šo jau palasīju pirmīt. (smejas)
Ērika Bērziņa: Tas ir jauns, simbolisks literārs apgalvojums, kas tiks piešķirts vienam latviešu dzejas krājumam, kas izdots pirms trīsdesmit trīs gadiem. Šogad žūrija lasīja un izvērtēja 1991. gadā iznākušos darbus.
Elīna Vendija Rībena: Latvijai pestītāja vecums.
Ērika Bērziņa: Nu, lūk.
Tu vari tagad izdot krājumu, bet balvu par to saņemt pēc trīsdesmit trīs gadiem! Nav baigi ilgi jāgaida.
Elīna Vendija Rībena: Citādi jau stulbi – izdod krājumu, dabū LaLiGaBu vai nedabū, un tad jau – ko tur daudz. Bet tagad tu vari būt uz pirkstgaliem vēl trīsdesmit trīs gadus. Vai noslēgumā nolasīsi kādu savu dzejoli?
Ērika Bērziņa: Jā. Īss ievads – pirms kāda laika kāda instagrama lietotāja bija publiski paziņojusi – "es nekad nedraudzēšos ar resniem un neglītiem cilvēkiem". Mani vēl gribēja uz vienu sarunu šovu aicināt, lai es diskutētu ar šo personu. Es teicu, ka tas mani īsti neinteresē un uzrakstīju šo dzejoli:
resnie un neglītie cilvēki
dzīvo ļoti vecā mājā
viņi nevingro no rītiem
vakaros iedzer glāzi ruma vai divas
kaķim patīk ielīst zem segas
un pieglausties resno cilvēku kājām
naktslampiņa izgaismo
resno un neglīto cilvēku mājas
viņi lasa ļoti neglītas grāmatas
nodzeltējušām lapām
klausās vecas skaņuplates
sapņos viņi lido / sapņos viņi krīt
sapņos viņi smejas un piedzīvo rītu
resnie un neglītie cilvēki
dzīvo laimīgo cilvēku dzīvi
elpo brīvi un nedomā
par to kas ir glīts
