Dzejnieks Krišjānis Zeļģis ir piecu dzejas grāmatu autors. Nu tapusi sestā – krājums bērniem ar aicinošu un visai rosinošu nosaukumu "Patīk!". Krājumā lasāmie dzejoļi rotaļājas ar bērnu pasaulē pazīstamām reālijām un notikumiem un aktualizē mūsdienu bērnu vienīgo dzinuli un virzītājspēku – patikšanas sajūtu.
Radošajai komandai grāmatā izdevies parādīt gan bērnišķīgu neveiklību, gan dzīvesprieku, pieaugšanas asumiņus un naivu maigumu, kas turpat aiz adatiņām vien slēpjas.
Reti kurš mūsdienu dzejnieks piņķerējas ar tādu dzejas plūsmu iegrožojošu lietu kā pieturzīmes. Šī tendence, kas varētu satraukt konservatīvāku lasītāju, arvien izteiktāk ienāk arī bērniem un jauniešiem domātajā dzejā, kur acīm ļauts skrieties cauri rindiņām, neapstādinot skrējienu ar punktiem un komatiem. Arī Krišjāņa Zeļģa dzejā bērniem pieturzīmes palikušas vien dažas. Ja domājam par bērnu pasaules uztveri, tad, iespējams, būtiskākās – jautājuma zīmes kā pasaules un sevis izziņas simbols un izsaukuma zīmes kā satraukuma, aizgrābtības un emocionāla pacēluma apzīmētājas, ko redzam jau krājuma nosaukumā. "Patīk!" – uzmundrinoši skan šis vārds, un Krišjāņa Zeļģa dzejoļi meklē un atrod arvien jaunas bērnu patikšanas, sākot no burgeriem un piciņām līdz Mainkraftam, no robotiem līdz pirmajām skolas simpātijām: "man patīk viena meitene skolā/ nezinu kā lai viņai to pasaka/ es varu labi izrēķināt matemātiku/ bet viņu es nemāku atrisināt/ tik sarežģītus teksta uzdevumus mums vēl nemāca." ("Patīk!", 34) Ir jau bērnu dzīvē arī dažādas nepatikšanas, un autors nevairās arī no tām, iezīmējot ļoti krāšņu un krāsainu agrās pusaudzības pasauli, kurā pa dzejolim atrastos veselai klasei dažādu un atšķirīgu bērnu.
Mūsdienu bērnus uz priekšu visjaudīgāk virza tieši patikšana. Ar kaislīgu aizrautību viņi ir gatavi nodoties lietām, vietām un notikumiem, kas interesē, tāpēc Krišjāņa Zeļģa krājums nācis tieši laikā un var kalpot kā pretlīdzeklis tiem, kas baidās no lasīšanas. Īpaši no visai biedējošās dzejas pasaules, kurā viss tik glīti sakārtots rindiņās un pantiņos, atskaņās un pantmēros.
"Patīk!" dauzās ar priekšstatiem par dzeju un rāda jūtās un formās neierobežotu pasauli, dzejoļus, kas iepatīkas tik viegli, jo runā par pazīstamo.
Ļoti tālredzīgs ir radošās komandas, dzejnieka Krišjāņa Zeļģa un redaktores Ineses Zanderes, nodoms neslīpēt un nenoapaļot šos dzejoļus, atstāt tos raupjus, neveiklus un it kā nepabeigtus. Vietumis tie ir bezkaunīgi īsi un izklausās pēc pusaudžu protesta pret visu, ko prasa un pieprasa pieaugušie. Citviet atrodam pa kādai atskaņai latviešu valodas skolotājai par prieku. Taču visskaļāk te skan bērnišķīgas aizrautības pilnā balss, kas grib stāstīt un uzrakstīt visu: "vai nav skaisti ja ir skolas brīvlaiks mazliet garāks/ vai nav skaisti ja Hesburgers nav svētdienā ciet/ ir skaisti/ ir skaisti nudien." ("Patīk!", 23)
Krišjāņa Zeļģa krājuma svaigumu veido autora prasme un spēja iemiesoties mazā pusaudža ādā. Liela daļa bērnu literatūras ir pieaugušo vēlme un meistarība iedomāties, ko varētu just un kas varētu patikt jaunam lasītājam. "Patīk!" atšķiras ar autora vēlmi nevis izdabāt, bet noticēt bērniem. Turklāt noticēt tiem šodien, nevis mēģināt atcerēties sevi vakar un paša pusaudzībā: "braukt ar dēli/ braukt ar slidām/ patīk ātri/ patīk man/ vienreiz lejā ripojot/ baigi sasities es biju/ tagad patīk skūterīši/ tiem ir labas bremzes." ("Patīk!", 12) Tomēr šiem dzejoļiem ir potenciāls piedzīvot arī rītdienu un daudzus gadus uz priekšu, jo tajos skan visi apmulsušie, neveiklie un sabijušies "dzejnieki", kuriem gribi vai negribi, bet jādzimst latviešu valodas stundās un radošajos darbos literatūrā. Nav nemaz tik vienkārši uzrakstīt dzejoli – to pateiks katrs, kas jelkad nopietni pieķēries šim darbam. Tikmēr skolotājas neatlaižas, rosina, mudina, varbūt pat draud – vajag, raksti, topi dzejnieks!
"Patīk!" skan kā protests pret vajag, bet nebaidās būt naivs savā atklātībā un vēlmē rakstīt dzejoli par dzīvi, sadzīvi, notikumiem, pārdzīvojumiem, lietām un emocijām.
Krājuma māksliniecisko noformējumu veido Svena Neilanda ilustrācijas, kurās liriskais varonis ieguvis konkrētu izskatu un veidolu. Tas ir mazais pusaudzis, kas nebēdnīgi traucas cauri lappusēm uz sava skrituļdēļa, spēlē basketbolu, tiekas ar draugiem un dodas makšķerēt ar vectēvu. Dauzonīgajos un vietumis groteskajos zīmējumos vērojama ilustratora asprātība un humora izjūta, kā arī bezbailība runāt mūsdienu bērniem saprotamā vizuālajā valodā. Svens Neilands ālējas, bet nebaidās bērnišķīgi naivu sapņu tēlu un arī košu krāsu, krājumu iekrāsojot tumšos un basketbola bumbas oranžajos toņos.
Apzināti izvairoties no šīs dzejoļu krājuma ierindošanas puiku grāmatu plauktā, būtiski uzsvērt, ka šie ir dzejoļi visiem, lai gan, protams, zēni šeit atradīs vairāk sevis un pazīstamā. Tomēr vissvarīgāk ir nelasīt šo grāmatu ar pieauguša un pārlieku nopietna lielā lasītāja prātu, kura vienīgā vēlme ir teksta precizitāte un pareizība.
Ja meklēsiet šajā krājumā kārtību, jūs dusmosieties līdz baltkvēlei.
Taču, kas zina, varbūt tāds arī bija Krišjāņa Zeļģa mērķis – uzdrošināties būt patiesam pat tad, ja tas nozīmē būt nedaudz bezkaunīgam un parādīt – dzejai noteikumu nav.
Ko lasīt? Idejas un izlases
