Šī romāna nosaukums angliski ir "Go Zero", ko burtiski varētu tulkot kā "Nonullējies", ar to saprotot pilnīgu pazušanu no digitālās vides – izdzēšanos no soctīkliem, atvienošanos no interneta un mobilajiem sakariem un jebkādu citu pēdu izdzēšanu. Tieši nullēm ir svarīga loma šajā romānā, jo runa ir par eksperimentu, kura nolūks ir noskaidrot, vai pilnīga nonullēšanās vispār ir iespējama. Ideja sarīkot šādu pārbaudi pieder izdomātam amerikāņu kiberģēnijam Sajam Baksteram, kurš ir izveidojis kompāniju "WorldShare" – nav grūti saskatīt līdzību, piemēram, ar "Facebook".
Pārliecinot, ka šādi varēs noskaidrot valsts struktūru iespējas laikus konstatēt un novērst dažādu varmāku un teroristu ļaunos darbus, viņam izdevies panākt, ka ieceres īstenošanā iesaistās arī valsts drošības struktūras ar saviem resursiem.
Eksperimentā, kam dots nosaukums "Fusion" (latviski – "Saplūšana") piedalās 10 īpaši atlasīti dalībnieki, kurus ērtības labad sauc par nullēm. Viņiem ir jāpazūd no izsekotāju redzesloka. Tam, kurš to izdarīs mēneša laikā, piešķirs trīs miljonus dolāru. Savukārt gadījumā, ja visas desmit nulles izdosies notvert agrāk, Saja Bakstera firma saņems 90 miljardus dolāru vērtu līgumu par CIP (Centrālās izlūkošanas pārvaldes) izsekošanas programmatūras modernizēšanu.
Lielās paslēpes sākas visiem dalībniekiem vienā dienā, stundā un minūtē, un mazpamazām, bet samērā ātri visas nulles vienu pēc otras atrod, lai vai cik prasmīgi tās slēptos. "Fusion" komandas ļoti ātri izpēta katra dalībnieka dzīvesgājumu, noskaidro draugus un paradumus, jo ar šo informāciju teju vai ikviens no viņiem ir dalījies kādos soctīklos vai kā citādi padarījis publisku, būtībā savu privāto informāciju nododot datu apkopotāju rīcībā. Kādēļ cilvēki tā dara? Sajam Baksteram atbilde uz šo jautājumu ir skaidra: "… Viņi ir tik sasodīti vientuļi, [..] ka ir gatavi pie pirmās izdevības ar prieku atdot savu privātumu. Kāpēc? Es jums pastāstīšu. Tāpēc, ka viņi tiecas būt zināmi, atpazīstami, nevis nezināmi… grib, lai viņu dzīve būtu pārredzama, grib, lai viņus vērotu, it kā viņi būtu svarīgas personas, lai visi viņu noslēpumi būtu nodoti publiskai apskatei, lai viņu grēki būtu visiem zināmi, pie joda, pat tiktu daudzināti! Lai nekas nepaliktu apslēpts. Viņi grib tieši to. [..]
Jo tad, ja jūs vēro… ir sajūta, ka kāds jūs kaut nedaudz mīl."
Kādu nodod, piemēram, nespēja atturēties no iecienītās alus šķirnes, bet citam liktenīga var kļūt pat īpatnēja gaita, jo izsekošanas komandu rīcībā ir tāds tehnoloģisks risinājums kā gaitas analizators un vēl dažādi rīki, par ko CIP aģenti, FIB un Nacionālā drošības aģentūra galvas vien nogroza, jo šāda jaukšanās cilvēku privātajā dzīvē, precīzāk – tās slepena vērošana –, jau vairs nepavisam nav likumīga. Bet ko nu vairs, mainīt spēles noteikumus jau ir par vēlu. Liekot lietā visus legālos un nelegālos paņēmienus, visi bēgļi atrodas. Var slēpties mežā, speciālā iebūvētā slēpnī mājā vai pie koledžas laika draugiem dziļi ASV vidienē – meklētāji atrod visus, izņemot vienu. Tā ir kāda sieviete, pirmajā acu uzmetienā – īsta pelēkā pele, vienkārša bibliotekāre, bet zināms, ka āriene var pievilt. Taču arī viņai bēgšana no vajātājiem neiet kā pa sviestu – dažreiz viņai tikai par mata tiesu izdodas izvairīties no notveršanas, viņa iekrīt bedrē, savainojas, un tā tālāk un tā joprojām.
Un tad romānā seko neticams pavērsiens – viss sagriežas tā, ka mednieki paši kļūst par medījumu, un nekas vairs nav tā, kā šķita sākumā.
Izrādās, ne vienam vien spēlītē iesaistītajam ir kādi personīgi, no sākuma lasītājam nezināmi motīvi, kas likuši iesaistīties eksperimentā.
Lai saglabātu intrigu, neko vairāk neatklāšu, vien pateikšu, ka grāmatu lasīt bija ļoti aizraujoši. Izdevēji romānu pieteikuši kā spriedzes romānu, un tāds tas arī ir: ja man nebūtu nekā cita, ko darīt, droši vien izrautu vienā dienā. Romānā aprakstītos notikumus nav grūti iztēloties kā filmā, lasītājam pašam atrodoties nosacītā virsotnē – it kā no augšas var sekot līdzi visiem notikumiem un nedaudz justies kā situācijas noteicējs, jo no lasītāja skatupunkta ir vislielākā skaidrība par notiekošo, kamēr romāna tēliem citam cita nodomi un darbības nav līdz galam skaidras.
Es kā lasītāja it kā pati varu izjust to varu, kāda ir tiem, kuru rīcībā ir personu dati, jo būtībā stāsts ir tieši par to – par iespēju ar jebkuru cilvēku dažādi manipulēt, ja viņš pats labprātīgi publiskai apskatei atsedzis savas vājās vietas vai izdarījis ko tādu, lai nonāktu drošības iestāžu redzeslokā. Sajs Baksters šo sajūtu, kad zināms gandrīz viss par gandrīz jebkuru cilvēku uz šīs planētas, raksturo kā dievišķu…
